Vakar naktī jau pēc pusnakts gāju uz mājām, kad pēkšņi no zemes sāk skanēt mūzika. Apstājos, paklausījos, izrādījās, ka telefons zvana zālē.Turklāt, lai to tur saskatītu, tiešām vajadzēja piepūlēties pēc vairākiem kokteiļiem. :-D Zvanīja kāda Sveta. Sākumā domāju, celt vai astāt, beigās pacēlu. Sveta bija ļoti piedzērusies, bet laimīga, ka telefons atrasts. Īpašnieks esot braucis pie viņas ar velosipēdu un esot pazaudējis. Pēc ilgas un mokošas paskaidrošanas un mana numura pierakstīšanas, sarunājām tikties šodien manā rajončikā (izrādās, telefona īpašnieks arī no šejienes).
Ja ar to vēl viss būtu beidzies. Telefonu noliku gaitenī uz spoguļgaldiņa. Tas ir viens no tiem vecajiem telefoniem, kam vibrācijas signāls var izraisīt sirdstrieku, ja tel. nolikts uz galda. Un tā gandrīz arī bija. Plkst. 6 rītā pa visu māja sāka skanēt kaut kāda melodija un viss spoguļgalds vibrēt. Kaķis šausmīgi pārbijās un palīda zem skapja :-D
Ilgi gaidīju viņus norunātajā tikšanās vietā, līdz beidzot atbrauca. Zinot sava rajona kontingentu un telefona vecumu, biju domājusi, ka atnāks paģirains kārtējais adidas sportists. Bet nē, atbrauca tīri vēl ciešama izskata vīrietis, pajauns, un bija pārlaimīgs, ka atradies telefons. Prasīja, kā man maksāt, naudā vai ar konfektēm. Es izvēlējos konfektes, šis ieskrēja vietējā veikalā un izgāja ar divām Raffaello kastēm :-D Es nemaz vairāk par mazu kulīti sveramo šokolādes konfekšu nebiju gaidījusi.
Tā, lūk, es vakar svešu telefonu glābu.