argumenti par labu bērniņam

kādus argumentus, lai saku vīram, ka mums jau ir pēdējais laiks censonēt pie bērniņa radīšanas?

man šķiet, ka 'bērnu radīšanas' sarunā ar vīru "pēdējo laiku" nav ko jaukt iekšā, jo tas, manuprāt, rada negatīvu psiholoģisku spiedienu un nav arī gluži taisnība.
nezinu vai gluži tos var nosaukt par argumentiem, bet mūsu apsvērumi lemjot PAR mazuli pirms pusotra gada bija -
1. ja tagad taisīsim, tad iespējams pēc gada jau satiksim :)
2. tas likās kā nākamais attīstības posms mūsu ģimenei - ar vīru daudz jau bijām kopā redzējuši, darījuši, piedzīvojuši. likās, ka, ja mums pievienotos kāds trešais 'mūsējais', tad mēs varētu viņam arī parādīt , izstāstīt, dalīties emocijās, utt.
3. šķita, ka bērns mums varētu ko jaunu iemācīt, ierādīt. mūs pilnveidot. (realitātē es esmu kļuvusi daaaaudz mierīgāka un nosvērtāka - pati esmu ļoti izbrīnīta un iepriecināta par to!)
4. ja sagribam vairākus, tad lai varam vēl "iekļauties" kaut kādos pašu izdomātajos "vecuma rāmjos" - nu tāds desmitgades plāns.
5. izglītības, labklājības līmenis ir sasniegts tāds, ka turpmāki uzlabojumi būtiski nemainīs ģimenes dzīves kvalitāti - nezinu kā, lai saprotami uzraksta, bet nu doma tāda, ka iepriekš domājām, ka vēl jāizdara tas & tas, bet vienā brīdī sapratām, ka mūsu pašu izdomātais "līmenis" ir sasniegts. extra 100 vai 500 eur, vai viens izglītības grāds klāt neko "būtiski" nemaina. attiecīgi nav vērts 110% enerģijas turpināt veltīt, piemēram, karjerai - paliek būtiska daļa "brīvās enerģijas", ko varam veltīt bērnam.

elzaelza, tik smalki gan es par viņas testiem nezināšu, bet, cik man zināms, pozitīvs tests viņai nav bijis. Bet nu labi, šī diskusija tik un tā ir cosmo tantu klaču līmenī, man viņa nav ne mamma, ne māsa, ne meita, lai es visas detaļas zinātu.

Nu te var oponēt, jo mēnešreizes var būt, bet sieviete var būt neauglīga

Tieši tā.. ir neauglīgas sievietes.. ir neauglīgi vīrieši.. var satikties neauglīgs pāris.. var arī būs situācijas, kad izmeklēšana neatrod konkrētu cēloni bērnu neesamībai. Ir pāri kas cenšas gadiem.. nesanāk ...un vienā dienā viss notiek :) Daudzveidība.. pat nedaudz mistika :)

Vēl šodien ir ļoti labs ERA tests saucas , pārbauda implantācijas logu . Ja tai sievietei , Daenerys1 , nekad nav bijis pozitīvs tests , tad iespējams viņai problēmas tieši ar implantācijas logu , t.i. embriju ievieto par ātru vai par vēlu . Nav zināms , protams , veica viņa tādu testu vai nē , ja par saviem līdzekļiem IVF bijis , tad nedomāju , ka to veica , jo tas izmaksā ļoti dārgi papildus jau tā IVF . Bet šis paliek vienīgais tests no jaunākajiem , kurš dod cerības tiem pāriem , kuriem ilgstoši nesanāk ieraudzīt divas svītriņas testā , bet viss cits ir kārtībā . Vēl kariotipa - ģenētiskais tests abiem partneriem , bet to cerams pārbauda .

Par to konkrēto man pazīstamo sievieti runājot, viņa pati man stāstīja, ka tur bija tā - 2x mēģināja mākslīgo apaugļošanu, bet tālāk mēģinājumus neturpināja, jo tas esot bijis psiholoģiski ļoti smagi - gatavoties, sacerēties, iet uz procedūru kā uz svētkiem un pēc laika saprast, ka nav...
Par donoriem es sapratu, ka tur ir tā, ka viņas pēdējā vīra sperma derēja, bet viņai embrijs neieligzdojās dzemdē un tā arī bija galvenā problēma, lai gan anatomiski visam būtu jābūt OK. Ar pirmo vīru viņa kaut ko tur satraucās par asinsgrupām un novēla uz to, bet pēc tam saprata, ka tā nav tā problēma.

Un piebildīšu , ka tieši tāpēc , ja ir jau tie 30 , tad gaidīt vairs nav prāta darbs , jo bieži vien aj kā apdedzinās tie gaidītāji , domājot , ka bēbis ikvienam sanāk pēc ~3 mēnešu censonēšanas un ar 1 mēģinājumu iznēsā bez problēmām .
.
Runājot par bioloģisko vecumu , tad katrai sievietei tas ir savs , tie vecumi 21-24 vai nu kādi tur minēti ir tīri teorētiski un nosacīti . Bet ir speciāla pārbaude , kur pārbauda sievietes bioloģisko vecumu , skaitot folikulus . Man piemēram tas vecums ir par 2 gadiem jaunāks , lai gan man jau ir 30 + .

Lasot pirmos komentārus, man radās jautājums, vai tās, kuras uzskata, ka var bērnus radīt pēc 35 gadiem, ir pašas ar to saskārušās?!! (e)
Man draudzeņu / ģimenes lokā ir vairākas sievietes, kuras ir izlēmušas par labu bērniņam pēc 35, 40 un diemžēl jāteic, ka tā pieredze ne vienmēr ir veiksmīgākā...
Papildus visam tam nāk lielāki riski (ģimenē ir dakteri, tāpēc zinu par ko runāju).
Autorei ieteiktu godīgi izrunāties ar vīru un varbūt pat kopīgi aiziet pie ārsta, lai ir ko apdomāties.

Daenerys1 piekritīšu tev . IVF gadījumos svarīgi neapstāties , bet iet uz priekšu , es saprotu , ka tevis minētai sievietei bija jau tuvu 40 , bet tiem , kuriem vēl nav un ir tie 30+ tikai , tad jāsakož zobus un jāmēģina IVF vēl un vēl . Turklāt tur ar katru mēģinājumu veiksmes % tikai pieaug , ja pirmās divas x nepaveicās , tas nenozīmē , ka nepaveiktos 3. vai 5. reizē :) Ir meitenes , kuras pa 10 mēģinājumiem taisa . Un tādos gadījumos ir tiešām labāk sākt ar valsts apmaksāto IVF un tikai tad , ja pēc 3 pilnajiem protokoliem kopā ar nez cik krioterapijām nesanāk , tad jau var ieguldīt savus līdzekļus , ja vēlās turpināt vai arī tiešām apsvērt alternatīvos līdzekļus kā adopciju , surogāti , donori .
.
un runājot par saderību , tak tiem pāriem , kuri iet cauri reprodukcijas pārbaudēm 100% jau izgājuši saderību testus , kur lielākoties visiem uzrāda saderības . Nesaderības ir reti sastopamas un parasti tie , kas nepārbaudoties vienkārši pārguļ ar citu un sanāk bēbis ir tīri laimes spēle , nekur nav teikts , ka pārguļot tieši tajā reizē ar bijušo , bēbis nesanāktu ;)

Man radu lokā vēl ir tāda ģimene, kuri apprecējās 90-to gadu sākumā, uzreiz sāka mēģināt tikt pie bērna, jo tas likās pašsaprotami, mēģināja vienu, otro, trešo gadu, nekas nesanāca. Sāka staigāt pa ārstiem, ārsti teica, ka... jums bērnu nevar būt. Nu tā ģimene nav tik turīga, lai vairākus tūkstošus ieguldītu neauglības ārstēšanā vai mākslīgajā apaugļošanā, samierinājās. Sievietei vēl "pa ceļam" bija kaut kādas veselības problēmas, izņēma vienu olnīcu. Un tad, pēc 15 kopdzīvē pavadītiem gadiem, viņa palika stāvoklī un viņiem piedzima meita. :-D Pilnīgi neplānoti, teica, ka vairs necerējuši un negaidījuši, ilgi pat nesapratuši, ka tā ir grūtniecība, jo nu jutās tā kā citādi, bet grūtniecību izslēdza. Protams, ka ļoti priecīgi, un bērns vesels un tā.

Man ir līdzīgs stāsts no zināmām paziņām, bija 2 laulības, abās vīri "aizmuka", jo sieva nespēja dot bērnus, apprecējās 3 reizi pirms 50 gadu vecuma... šeku reku dvīnīši.. un kas ir interesanti, tiem abiem diviem vīriešiem arī ar nākamajām sievām nebija bērnu.

Neons, es neesmu padziļināti interesējusies par neauglību, bet man vienmēr prātā nāk mammas kolēģe, kuras pārdzīvojumiem dzīvoja līdzi viss kolektīvs. Es nezinu, cik gados viņa sāka censonēt, bet zinu, ka ārstēties no neauglības sāka, kad vēl nebija sasniegusi 30 gadu vecumu, t.i., ļoti jauna. Viņai aiz muguras ir 2 mākslīgās apaugļošanas par savu naudu, jo valsts rindā stāvēt negribēja, abas neveiksmīgas. Ir bijusi pie visiem Latvijas ginekologiem, dziedniekiem un kā tik vēl ne. Interesantākais ir tas, ka viņai visas analīzes, USG un pārbaudes ir kārtībā. Noviržu nav, un neviens ārsts nevar noteikt, kāpēc tieši viņa nevar palikt stāvoklī. Viņai pat mēģināja visādas interesantas metodes, piemēram, hormonu terapijas, asins šķidrināšanu, ja nu gadījumā tas ir pie vainas, lai gan analīzes ir labas, utt.
40 gadu vecumā izlēma par labu adopcijai.
Bet, kas šai sievietei ir īpašs, kāpēc pieminu Tava komentāra sakarā - viņai ir bijuši 3 vīri un viņa visu 3 laulību laikā ārstējās no neauglības. Ne ar vienu no trijiem nesanāca. Sakritība?

Daenerys1, nu ja tā tīri teorētiski, cik te nav bijušas meitenes ar tēmām ''vai stāvoklī'', ''vai tā var palikt stāvoklī'', ''kā lietot šo vai to'' un tā, tas nav uz tevi, bet tauta mēdz darīt un tad domāt, vai nedarīt un tad domāt, vai arī domāt vienu, kaut reāli ir citādāk. Kaut kā samocīti sanāca, bet cerams var noprast domu.

Dae, par to neauglību... Man ir divējādas sajūtas. No ģinekoloģes dzirdēju frāzi, ka nav neauglīgu sieviešu, bet gan neauglīgi pāri. Cik zinu, neauglības iemeslus ne vienmēr iespējams noteikt. Neesmu gan šajā jautājumā iedziļinājusies. Kaut kur piekrītu ārstes teiktajam. Lai nu kā - tā tāda beztēma...

sievietes ir auglīgas kamēr vien tai ir mēnešreizes.

Nu te var oponēt, jo mēnešreizes var būt, bet sieviete var būt neauglīga. Bet domu sapratu, ka absolūts bezcers iestājas brīdī, kad nav vairs arī to.

Es gan pievēršu uzmanību citai informācijai, ka sievietes ir auglīgas kamēr vien tai ir mēnešreizes. Par riskiem un visu citu - tas ir individuāli un katra var darīt kā vēlas. Bet tā - kamēr ir MR, viss vēl var būt. UN, kad MR nav, tad viss. Stāvoklī točna vaira nepaliksi.

Man likās, ka faktu, ka sieviete ir visauglīgākā apmēram 18-25 gados, bet fizioloģiski ķermenis ir pielāgojies bērnu iznēsāšanai un dzemdēšanai, kad šis process ir visvieglākais, ir aptuveni 21-24 gadu vecumā (protams katrai tomēr individuāli, jo mēnešreizes vienai sākas 11 gados, citai 17), bet pēc tam ar katru gadu varbūtība ieņemt bērnu samazinās par salīdzinoši nebūtisku procentpunktu, zina jebkura sieviete, kas nav mucā augusi. Personīgi man to mācīja veselības mācībā 5.klasē, kā arī par to tiku informēta 1.ginekologa apmkleklējuma reizē un vairākās reizes pēc tam pie citiem ginekologiem. Un tikai cosmo es uzzināju, ka laikam mēdz būt sievietes, kuras par to neaizdomājas un ka par to ir jāpavēstī. :-D
Bet nē, viss jau ir kārtībā, varbūt kāda tiešām nezināja. :-D

Neviens jau neko neuzspiež, bet runā par iespējamiem riskiem vai uztveres maiņu - tā vnk ir informācija.

+

blackpoetry, tikai te forumā lielai daļai ir mazāk par 30 gadiem vai nedaudz pāri. Līdz 50 gadiem vēl jānodzīvo...;-) Neviens jau neko neuzspiež, bet runā par iespējamiem riskiem vai uztveres maiņu - tā vnk ir informācija. Tev tiek atgādināts un tev tiek darīts zināms, ka var būt visādi. Tāpēc jau 60 gados neviens arī nešokējas un nebrīnās, jo līdz tam laikam ir izgājis cauri visa veida informācijai, pieredzei un pārdomām, nevis nodzīvojis visus šos gadus ar klapēm uz acīm un ausīm, lai tik netraumētu savu stingro pārliecību.

Kā tad Tev šķiet, ko nozīmē bērnu dzemdēšana?

Jā, bērnu veido divi cilvēki, bet es to galīgi neuztveru kā primitīvi atspēkot savu eksistenci. Ja tas būtu tik ''sekli'', tad kādas runas par pareizo laiku, par vecumu, par gatavību, par piemēroto cilvēku, par bērna individualitāti un visu ko citu. Tad tam jau jēgas nav, tik ražot un viss, ko tur daudz prātot. Ja pāris grib bērniņu, tad tikai grib mantotāju, sanāk tā. Bērns ir daudz kas vairāk.

Savukārt tad, ja sieviete, rupji rēķinot, līdz 50 gadiem dzīvojusi pārliecībā, ka bērnus negrib, nu diez vai viņa 60 gados šokēsies un domās, ka ir izniekojusi dzīvi. Ja lielākā mūža daļa labi nodzīvota bez bērniem, tad man gribas domāt, ka sievietei tam ir bijis gana stingrs un labs pamatojums.

Arī šeit uzskatu, ka visi lielie ''nekad'' un stingrie pamatojumi, tāpat kā pamats zem kājām, var sabrukt. Tam obligāti nav jānotiek, bet tā var notikt. Pārliecība mainās dažādos jautājumos un to, kā un cik ātri viss var izdoties, nekad neuzzināt, pirms netiks sākts, tāpēc katrs izvērtē savas prioritātes un nav ko braukt virsū ne tai, kura 31 gadā uztraucas, ne tai kura 20 gados, piemēram, uztraucas un izvērtē šo lietu lomu dzīvē. Ja negrib, tad negrib, informē partneri laicīgi, tas būtu pats galvenais, un dzīvo cepuri kuldams un ja kas, visa ir tikai viņa paša vaina, ne jau spiež kāds pie gultas.

Es tikai nesaprotu jēgu tekstiem ''varbūt nožēlosi''. Attīstītajās valstīs no brīža, kad sieviete spēj ieņemt bērnu līdz brīdim, kad iestājas menopauze, ir vairāki gadu desmiti. Nav tā, ka tad, ja 35 gados esi bez bērniem, bet sanāk pārdomāt, vilciens aizbraucis, dzīve beigusies. Savukārt tad, ja sieviete, rupji rēķinot, līdz 50 gadiem dzīvojusi pārliecībā, ka bērnus negrib, nu diez vai viņa 60 gados šokēsies un domās, ka ir izniekojusi dzīvi. Ja lielākā mūža daļa labi nodzīvota bez bērniem, tad man gribas domāt, ka sievietei tam ir bijis gana stingrs un labs pamatojums.
Man traģiskāk liekas dzemdēt bērnus tikai tāpēc, ka ''ja nu nožēlošu''? Tā arī bieži rodās ģimenes ar nevēlamiem, nemīlētiem bērniem. Dzemdē visādu iemeslu dēļ, tikai ne tāpēc, ka pašai gribas bērnu.