Mīļās, meitenes! Iesakiet, lūdzu, kādu labu, skaistu romānu (parasti gan tādus nelasu, sagribējās) vai kādu labu izaicinošu grāmata, kas izaicina aizdomāties/mainīt sevi ( pašizaugsmes). (l)
Visām grāmatām no galvas nezinu autorus uz sitiena, kam interesē, taču atradīs, tā nav necieņas izrādīšana, vismaz manā gadījumā. Tad pie jebkuras dziesmas, jebkura lūpu spīduma jāraksta radītājs, diez vai arī šo skrupulozi ievērojam.
Pirmais, kas ienāca prātā no klasikas: Kolīna Makkalova "Dziedoņi ērkšķu krūmā" Emīls Zolā "Dāmu paradīze" Džeina Ostina "Lepnums un aizspriedums" No mūsdienu: Anna Gavalda "Būt kopā un viss"
Protams, ka dziesmām arī komponists vai izpildītājs jāmin. Ar lūpu spīdumu gan nevajag salīdzināt. Labi, es jau negribu kašķēties, es tik iesaku. Tas tomēr atvieglo arī citiem uztveri. Dažreiz jau pēc autora vārda ir skaidrs, uz kuru pusi pūš vējš. Bet pliks nosaukums neko daudz neizsaka.