Par to pašu - attiecībām un to īsto (ja tādam tic)

Kerija_

manuprāt, tā 56% atdeve arī ir atdeve. Kā iztēlojos? Nav jāiztēlojas, man tā bija realitāte.

Jautājot, kā Tu iztēlojies šādas vienpusējas attiecības, es gribēju zināt, kā tavuprāt tas var strādāt ilgstoši, ja jau apsver domu tādas uzturēt. Tu domā, ka otra puse nejustu, ka neesi atiecībās par visiem 100%? Tu domā, ka Tu neskatītos uz citiem vīriešiem, meklējot tās īpašās sajūtas? Tu domā, ka laikam ejot nejustos arvien sliktāk un sliktāk apzinoties, ka tas nav tavs cilvēks?

Neveiklā, man arī tā likās, ka galvenais, lai mani mīl un ilgi tā likās... līdz padomāju - kāpēc man jāskaita tie plusi, kāpēc jāignorē, kas trūkst? Ticu, ka būs ar kādu ideāli - gan mīļš, gan godīgs, gan simpatizēs ļoti. Tā kā cormeum teica, ka uznāk attiecībās momenti, kad jūties apreibusi. (l) Turklāt, es esmu bijusi ļoti iemīlējusies, tāpēc zinu tās sajūtas un tur gluži nebija saldi teksti, vai kas tāds. Nav jau man vairs 15, dzirdu jau, kurš mākslīgi lej kaut ko ausīs, kurš ko nopietnāku varētu gribēt. No tādiem, kuri lej kaut ko un skatās manu reakciju, rezultātā gribot tikai vienu panākt - uzreiz bēgtu prom.

xanax piemēram (utt ne mazums izpusmuju), ja es paņemtu priekšā(ptu ptu, ēdu tagad) vecmuterīti vai es būtu saucās "attīstījies" :-D attiecību jomā? Piem šāds piemērs.

Ja es izdarītu visu iespējamo attiecību izpausmēs, vai būtu kā "labāks" par savu vectēvu? :-D
Daudz slidenu kevešcnu var rasties.

Neticu tādam jēdzienam "īstais". Citās valstīs cilvēki satiekas bezmazvai savā kāzu dienā,un dzīvo laimīgi,protams,ir arī izņēmumi,bet kur tad tādu nav. :-) Ja abi grib,tad viens pie otra mierīgi var pielāgoties. :-)
Man galvenais,lai vīrietis mani mīl un rūpējas par mani,ir uzticīgs. (l) Pārējais ir mazsvarīgs. Tādu vīrieti man būtu grūti neiemīlēt. :-D Un īstais viņš būtu tajā brīdī ,kad izdomātu apprecēt mani. :-)
Tādi baigie romantiķi ar saviem elpu aizraujošajiem tekstiem un izgājieniem mani neuzrunā. :-D Draudzenes bieži uz tādiem uzķeras un pēctam ir nelaimīgi samīlējušās,neviens par viņām negādā. Bet varbūt man tas ir tāds steriotips.

Viens no aspektiem kapēc! Laikam tapēc, :-D ka cik ticami ir tas un kā to var izkaidrot, ka senatņē tās bijušas nepilnīgākas, kā tagad? Aņuks no viens puses lieks, ja teiktu, ka mūsu senči, senču senči no tām būtu krietni nepilnīgak rubijuši, kā mūsdienu sabiedrība un ko vel saukt par "progresu".

Mēs dzīvojam 21.gadsimtā un uz doto brīdi cilvēkiem ir plašāks skatiens, nekā agrāk. Gan pasaules, gan starpdzimumu attiecību formāti mainās un attīstās. Cilvēki var dzīvot divatā, jo mīl viens otru, var dzīvot pat ienīstot viens otru, var dzīvot ja piemēram meitene guļ ar puisi un puisis "finansiāli atbalsta" meiteni, var dzīvot trijātā un t.t.
Nav viena izteikti pareizā modeļa, kāds grib mīlēt, kāds grib tikai naudu, bet kāds grib būt brīvs.

:-D

Attiecību progress iet un noteikti neapstāsies.

"Progress " dažāds :-D, liekas tev izdevās pērle, no vienas puses.

Mēs dzīvojam 21.gadsimtā un uz doto brīdi cilvēkiem ir plašāks skatiens, nekā agrāk. Gan pasaules, gan starpdzimumu attiecību formāti mainās un attīstās. Cilvēki var dzīvot divatā, jo mīl viens otru, var dzīvot pat ienīstot viens otru, var dzīvot ja piemēram meitene guļ ar puisi un puisis "finansiāli atbalsta" meiteni, var dzīvot trijātā un t.t.
Nav viena izteikti pareizā modeļa, kāds grib mīlēt, kāds grib tikai naudu, bet kāds grib būt brīvs. Attiecību progress iet un noteikti neapstāsies.

Ar draugu attiecībās esam vairākus gadus.. un man periodiski uznāk tāda riktīga jumta raušanas sajūta :) It kā viņu būtu nupat satikusi... dikti feinas sajūtas (l)

Piekritu Neons, var, var to just. Un par tiem īstajiem, varbūt tiešām arī ir īstie! Vienkārši, man nekad nav bijis baigais iemīlēšanās posms, nav tā teikt rāvis jumtu nost, es pat īsti attiecības sākuma negribēju un nekad nedomāju, ka paliksim tik ilgi kopā! Bet kaut ka palēnām tā mīlestība atnāca. :-)

Ok, Neons, lai jau būtu. :) Tev labāk zināms. ;)
Bet šitais

Un tas "pretīgi" man bija kā zilonis istabā par kuru neviens nerunā...

gan ir mega rēcīgi. :D :D :D Un sooooo true...

nerātnā, to var nojaust. Tu taču vari just, ka liesma no ugunskura ir karstāka par liesmu no sveces.

Neons, man dikti patīk tā anekdote... izplatu apkārt :D

Es varu teikt, ka esmu satikusi savu īsto! :-D Tikai tā saprašana nāca ar laiku un pamazām, nevis kā pērkons no skaidrām debesīm...:-P
Katram cilvēkam ir savs pieļaujamo plusi un mīnusu komplekts. Ja tev dažas alus pudeles vakarā bija nozīmīgs mīnuss - tas jau nozīmē, ka šis cilvēks tev neder. Mīnusiem otrajā cilvēkā jābūt tādiem, kas nav pretrunā ar tavu pārliecību, pasaules uztveri un būtību u.tml. Lai mīnusi netraucē ikdienā, tā teikt. Piem., man bija puisis, kuram bija uz viena kājas naga sēnīte. Man tas tiiiiiik nenormāli traucēja un besīja, ka es vnk nu nevarēju būt ar viņu kopā. No vienas puses - sīkums taču, no otras puses - vnk mega pretīgi. Un tas "pretīgi" man bija kā zilonis istabā par kuru neviens nerunā... Turpretī tas, ka vīrs tagad kādu zeķi nomet kur pagadās - man nekādas emocijas neizraisa un netraucē. Viņam vispār manās acīs nav tādu mīnusu, kas man traucētu.

Kerija_
Es ne tikai ticu, ka ir tas ĪSTAIS, bet zinu un jūtu ar visu savu sirdi. Ak, jā, neesmu viņu vēl satikusi (vai, ja esmu satikusi, tad esmu bijusi par aklu, kurlu un nejūtīgu, lai pamanītu), bet tam nav dižas nozīmes. Jo viņš ienāks manā dzīvē tad, kad būšu gatava viņu savā dzīvē ielaist. Ne agrāk. ;)
.
Neons un choker, a kas jums liek domāt, ka savus vīriešus jūs mīlat mazāk nekā viņi jūs? (t) Jo, manuprāt, tieši tas, ka ir kopējas vērtības, nākotnes sapņi un plāni, ka pietiek ar tieši viņu un nevienu citu neprasās, tad arī ir tā mīlestība. :)

Matilde, tieši tāpēc aizgāju, ka šaubījos un nebija viegli palikt vairs. Lai arī citam tie ir sīkumi - nu un, ka iedzer pāris aliņus vakarā? utml. lietas, katram jau savādāk... Tajā pašā laikā nebija viegli aiziet, jo loģiski domājot sev domās skaitīju tos "plusus" 1)nu tomēr dzērājs nav, ja kur gāja vairāk iedzert, tad zināju cikos mājās būs, nelika nakti negulēt, uztraukties 2)sist - nekad; 3)uztraucās, rūpējās dikti; 4)krāpis it kā nav(cik zināju); 5)gatavs skriet un palīdzēt katrā brīdī utt. bet ar to nepietika! Par to jau arī diskusija.
nerātnā, Es jau arī gribu ticēt, ka ar to īsto viss būtu riktīgi superīgi, ka nebūtu nekādas šaubas utt., bet jautājums - Vai ticat, ka ir tāds ĪSTAIS? Vai tas ir kāds mitoloģisks tēls, kurš realitātē īsti nav, tikai bieži tiek pieminēts? Cik no cosmo meitenēm var pilnīgi pārliecinātas teikt "Jā, es esmu satikusi savu īsto, zinu, jūtu uz 100%!"?

choker, man apmēram līdzīgas domas un novērojumi. Mums arī viss super, jau ļoti daudzus gadus esam kopā, bērni aug, plāni visādi un vispār dzīve forša. Vienkārši esmu tāda kāda esmu, ar tādu jūtu pasauli kāda ir. ;-)

Mani ari virs mīl mazliet vairāk, bet mums viss super. Mīlu vinu, mums kopā labi, kaļam nākotnes plānus. Citu vīrieti sev negribu. Bet es vispār laikam esmu tāds cilvēks, kam grūti tā vispār mīlēt, man liekas, ka tas vienkārši ir mans jutu maksimums.

Kerija_m, tevis aprakstītās lietas norāda, ka jums abiem nesakrita pēc būtības, dažādas dzīves uztveres un skatījums uz to, turklāt bez jūtām no tavas puses, tad kāpēc mocīt abus divus.
Bet runājot par pārējo, gribētu, ka viss ir abpusēji un vienlīdzīgi, ne viens mīl visu laiku, otrs domā, cik labi māk izdarīt mājas darbus, cik labi, ka neiebilst ne pret ko vai ko citu racionālu. Ir diezgan nepatīkami just, ka otram nav tādas pašas jūtas attiecībās ar tevi. Ar īsto tādas lietas neiet krastā, jo sajūtas man arī ir svarīgas, ne tikai plusi un mīnusi.

Neon,
Protams, es uzsvēru tikai labās īpašības, jo tas ir iemesls, kāpēc visbiežāk izjūk attiecības - krāpšana, necieņa pret sievieti utml. Tāpēc norādu, ka tas viss galvenais - uzticība, rūpes utt. bija. Kas nebija? Nevajag jau daudz, lai nebūtu, lai rastos šaubas. Man pietika ar to, ka nebija man tās milzmilzīgās jūtas pret viņu (drīzāk tādas viļņveida - te dikti mīļš, te es palieku vēsāka, te vispār negribas kontaktēties) un tad papildus sīkumi vienkārši paspilgtina to nepārliecību. Kādi? Nu - zeķes nomestas, pāris aliņi vakarā(man vienkārši ir riebums pret alkahola lietošanu ikdienā, citu iemeslu dēļ), vizuāli nebiju iemīlējusies viņā katru dienu (bija dienas, kad skatījos uz viņu ar mīļumu, bija brīži, kad nevarēju neko simpātisku ieraudzīt), bija reizes, kad jutos stiprāka par viņu un atteicu palīdzību, pagrūžot bikiņ malā, jo likās, ka viņš drīzāk traucētu. Tāpēc arī aizgāju. Savācās visi tie sīkumi, kas grauza! Un nav tā, ka nemēģinājām izrunāt un labot utt.