Jūsu attieksme pret saviem gadiem

Es par dzimšanas dienām īsti nejūsmoju jau kopš 18 gadu vecuma. Nezinu... Varbūt tāpēc, ka pēc 18.dzimšanas dienas neviena nav bijusi tāda, kurā varētu sanākt kopā man visi mīļie cilvēki. Tāda dzīve...
Bet pēdējos divus gadus man draugs mēģina ļoti palīdzēt, atbalstīt un mudināt uzrīkot kādu ballīti, jo tāpat ir cilvēki, kas grib mani sveikt un atnākt ciemos. Tad nu es cenšos laboties un izbaudīt to dienu. Ceru, ka nākamajā gadā būs vēl labāk. Ikdienā jau tāpat to svētku ir maz, tāpēc nevajag sevi aplaupīt arī dzimšanas dienā. :)

es arī tik pat kā dz.d. nesvinu, bet tas nav saistīts ar gadiem. Vnk ir citas prioritātes - bērnu ballītes, citi pasākumi. Vnk jau ikdienā ir tik ļoti daudz pienākumu un noskriešanās, visas brīvdienas saplānotas jau pa 3 ned. uz priekšu, ka dz.d. paliek otrā plānā.
Sāku svinēt tikai apaļās :D

Man pēdējā kārtīgā dz/d ballīte ar daudz cilvēkiem bija 10 gadu dzimšanas dienā, pēc tam tikai simboliski pasēdēts vai kaut kur aizbraukts ar tuvākajiem, pēdējās 2 dzimšanas dienas vispār pasēdējām ar draugu divatā pie svētku galda :-D:-D
Nākamgad laikam gan prasītos ko vairāk par pasēdēšanu divatā, jo paliks 25...:-|

Man pēdējā dzimšanas diena, kurā gribējās domāt par to skaitli, bija 21., jo 21 tāds smuks skaitlis. :-D Pēc tam gan vairs nav tā, ka priecātos par tiem skaitļiem, bet nav arī nekādas depresijas. Ballītes joprojām taisu, jo man vienkārši patīk svinēt, patīk dzimšanas dienas utt., taču par to, cik gadu paliek, vispār nedomāju, uz kūkas nekādus ciparus, sveces nelieku utt., arī ikdienā nereti aizmirstu, cik man precīzi ir to gadu, vienk vispār nekoncentrējos uz to un nedomāju par to. :-)

Ak, dies, a ko tad man darīt...uzvilkt lakatiņu un jau zārkā iegulties..hmmm, ko jūs darīsiet pēc 30?!
Tas jaunības kults riktīgi virmo! Es tik varu teikt, ka savos gados izskatos izcili, par jušanos, nu tur vēl man jāpiestrādā (l), taču negribu vairs ne 20, ne 25, ne pat 30(l)
Es labāk svinu vārda svētkus, jo dzimdienās man nav enerģijas!

Vot, to čīkstuli par gadiem es nesaprotu! Es svinu katru savu dzimšanas ar domu, cik aizrautīgs un piepildīts bijis gads un cik piedzīvojumiem bagāts būs katrs nākamais. Tas mani ir kā otrs Jaunais gads. Savos daudzajos gados ( :D ), joprojām jūtos dzīva un sprigana :D! Un priekš manis patiešām - vēl visa dzīve ir priekšā :).
P.S. Laiks gan nenormalā tempā steidzas, kādreiz tā nešķita, bet tagad, nedēļa pēc nedēļas paskrien nemanot 8-)

Reizēm sajūta, ka cosmo drukāšanas vietā te dažai būtu jādodas pie psihiatra. Godīgi sakot, tikai cosmo esmu lasījusi tādus murgus kā "ko var vilkt tad, kad paliek 25?", "vai virs 25 var būt gari mati?", "25 gados esi veca māte". Tagad tam pievienojās jauna pērle.

Man liekas, ka tā ņemšanās ar gadiem un briesmīgo vecumu tieši ir raksturīga līdz 30, pēc tam jau parasti pieslēdzas sajēga, ka dzīve neapstājas līdz brīdim, kad tiešām jāguļas zem velēnas. Labi, visām gan jau nepieslēdzas :-D Man patīk kļūt vecākai, jo ar katru gadu palieku gudrāka un foršāka un labāk saprotu pati sevi kā cilvēku. Kas tad tajos 18 vai 20 ir tāds - labi, svaigāks paskats, tas arī viss. Ne īsti kāda apjēga par dzīvi un lietām, ne pieredze, nekas. Priekš manis katra dzimšanas diena ir 'level-up' :-D

Kas tad tajos 18 vai 20 ir tāds

Sajūta, ka jūra līdz ceļiem. Vot tās man pietrūkst.

Piekrītu, katra!

Kas tad tajos 18 vai 20 ir tāds

Sajūta, ka jūra līdz ceļiem. Vot tās man pietrūkst.

Pievienojos :-D
Es savas dzimšanas dienas nekad īpaši neatzīmēju, tikai kopā ar tuvākajiem. Pēdējā lielā balle laikam bija kādos 7-8 gados. Tā ka pārdzīvotu par katru aizgājušo gadu, nekad nav bijis!

piekrītu 57days, par to ka pietrūkst tās sajūtas, ka jūra līdz ceļiem. Laikam piezemētāka esmu kļuvusi. :D Bet ja būtu iespēja pagriezt gadus atpakaļ, tad es to nedarītu, man patīk mani 27!!! (l)

Ja, es pārdzīvoju savu vecumu un pati zinu, cik tas ir stulbi.(t) Pašai riebjas, bet neko tur nevaru padarīt. Man ir trīsdesmit un ļoti gribētu būt 27 un tā arī palikt! It sevišķi mani biedē bērnu jautājums, saprotu, ka vajag jau tagad, jo 35 dzemdēt negribu, bet nevaru saņemties. Tik ļoti gribētu vēl nelielu laika rezerviti ..:-/

Man nesen palika 26, neko nedomāju par gadu skaitli, izskatos tāpat kā 18 gados un jūtos arī, kad pasaku īsto gadu skaitli tāpat neviens netic. Vnk fizioloģiski 25 gadi ir laiks, kad cilvēkam smadzenes un ķermenis ir tā kā izveidojies līdz galam.

Man patīk savs cipars, kurš arī tūliņ tūliņ apmetīsies lielāks. Gaidu, svinēšu, kā vienmēr - ar daudziem draugiem un diezgan skaļi. Arī man dzimšanas diena ir kā otrs jaunais gads, pat īpaši nepiedomājot, neviļus kaut kas attieksmē pamainās.
Vienīgais, kas man nepatīk, ir tas, ka dzimšanas dienas priekšvakarā arvien biežāk nāk virsū domas - a kas tad ir pagūts? Savā karjerā esmu vēl tikai iesācēja un noplokot sākotnējai sajūsmai, liekas - varbūt tomēr vajag ko citu? Nē, te jau ir ielikts pamats, ko nu es vairs savā vecumā sākšu no nulles studēt utt., tūliņ tak būs bērni jāaudzina.
Pati prātā vēl kā bērns - gribas loderēt un neko nopietnu nedarīt, tikai tās atbildības rodas arvien jaunas un vairāk. Bet ciparam nav ne vainas :)

Nesen nosvinēju savu 34. dzimšanas dienu :) un esmu priecīga par KATRU dzimšanas dienu, par katru gadu, katru arī svinu. Un zinu, ka to darīšu arī tad, kad man būs 40, 50 un 80.
Kas visiem ir ar to jaunības kultu. Tiešām dzīve apstājas pēc 20? Manuprāt, tā tāda nenobriedusi domāšana. Ja cilvēks ir harmonijā ar sevi, neviens gadaskaitlisk viņam netraucēs

Baigo brēku par gadiem netaisu, lai gan 30 nav tālu.
Starpcitu, kaut kur lasīju, ka daudzi dzīvo ar to domu, ka viss tikai priekšā, bet reāli izrādās, ka nekas dižs tur tāpat nav :D

Man arī pavisam drīz būs 34. :) Nejūtos veca, uz kapu pusi, ietinusies palagā, līst netaisos. :D.. Vienīgais, man ir žēl, ka pirms 10 gadiem man nebija tik daudz prāta kā tagad - tad būtu izpalikusi daža laba kļūda vai būtu izdarīta kāda cita izvēle, taču kopumā ir labi tā, kā ir. :)

Es vispaar neuztraucos par savu vecumu!
Ja godiigi, es pat nevaru sagaidiit vecumdienas , kad vareeshu iet pensijaa un beidzot atpuusties haha :-D

pagaidām man tā nav, šoziem paliks 25. tīri vienaldzīgs tas cipars, viet tik, cik gribas stabilu ģimeni nodibināt.
dzimšanas dienas man vienmēr bijušas galvas sāpes, jo mamma to ir iedzinusi kā traumu - gatavošanu, uzkopšanu, bet pēc svinībām milzīgi trauku kalni (pēdējos 10 gados vismaz to atvieglo trauku mazgājamā mašīna). no maza bērna atceros to, kad pieteicās ciemiņi, bija lielās pukstēšanas. vēlāk, kad daļēji jau es varēju daudz ko uzņemties, tas neko nelīdzēja, bet tagad jau pašai neko negribas, jo visu mūžu pierasts tikai kūka pašu tuvāko lokā. turpretī drauga ģimenē ir lielas svinības ar apdziedāšanu, klātiem galdiem kā uz kāzām, un tur es nejūtos ērti - ir nepierasti.:-/