Vai Jums liekas normāli...?

Piedod, ✰ ✰ ✰, bet ļoti nepatika Tavi komentāri šeit. Pirmkārt, autore ne reizi nepateica, ka tie ir lauki, viņa tieši konkretizēja, ka tā ir vienkārša privātmāja ar dārzu un siltumnīcu. Es zinu, kas ir lauki un tur, jā, visticamāk, ka vajadzētu vairāk palīdzības (bet jebkurā gadījumā nebūtu pareizi likt dēlam braukt palīdzēt katru nedēļas nogali, ņemot vērā, ka viņam ir arī sava dzīve, draudzene, darbs utt.). Mani vecāki arī paši uztur māju ar dārzu (vairākiem) un siltumnīcu, un viss ir ok, viņi tiek galā un nepārpūlas. Un vispār nav teikts, ka māja ir apkurināma ar malku. Un vai tiešām Tu domā, ka tādā privātmājā ir jāstrādā no agra rīta līdz vēlam vakaram? Katru dienu jākaplē?

Nu bet viņš ir pieaudzis cilvēks. Kad gribēs tad arī nebrauks, kad gribēs brauks. Tu nevari viņam neko pavēlēt. Ja tevi neapmierina, tad meklē citu

Vispār jau attiecībās pastāv tādas lietas kā runāšana, kompromiss, otru vēlmju uzklausīšana, nevis, ka vīrietis var darīt, ko pats grib, neuzklausost sievieti un ja sievieti tas neapmierina, lai meklē citu! Kas tas par sviestu? Interesanti, ko Tu teiktu, ja Tavs vīrietis vispār Tavu viedokli un vēlmes neņemtu vērā?
Autorei - šeit no vienas puses izskatās, ka, kā jau minēja, ka vecāki ir jau pieraduši, ka dēls vienmēr atbrauks, kad vajag, un tāpēc arī izsakās "vajag" formā, un vispār nepieļauj, ka viņš varētu neatbraukt - bet tas visticamāk ir dēļ tā, ka dēls viņus pie tā ir pieradinājis.
Aprunājies ar puisi un pasaki viņam, ka vajag tomēr arī Tev veltīt laiku un paskaidro, ka, Tavuprāt, nevajadzētu tik ļoti klausīt vecāku iegribām un vajadzētu iemācīt vecākus palūgt palīdzēt nevis likt. Lai draugs kādā tādā reizē, kad vecāki zvana un saka, ka vajag, pasaka, ka diemžēl šoreiz nevarēs, ir ieplānots kas cits. Neko darīt, vajag pamazām vecākus atradināt no tā, ka dēls vienmēr būs pie rokas. Nu ir taču jāpavada brīvdienas arī ar savu draudzeni, draugiem utt. Un ko vecāki darīs, kad dēlam būs bērni?

Tev jārunā ar viņu. Protams, kad ir māja, tajā vienmēr būs ko darīt. Vienmēr. Cik ilgi tad tā braukāšana turpināsies? Kamēr apprecēsities, vai kamēr piedzims bērns? Vai varbūt arī tad turpinās braukāt? Un kā jau te teica, jo vāki paliks, jo vairāk palīdzības vajadzēs. Bet vai tagad jāšķiras no savas privātās dzīves? Darba dienās darbs, brīvdienās rukāt vecāku mājās?
Tas būtu citādāk, ja vēl dzīvotu netālu un ātri varētu aizskriet palīgā, bet te jau gabaliņš turp un atpakaļ.

Nedomāju, ka var sabojāt attiecības, ja nebrauks pēc pirmā svilpiena pie vecākiem... Es arī īsti nesaprotu, ko parastā privātmājā ar nelielu dārzu var strādāt katras brīvdienas vasarā... (t) Pie tam - tajā saimniecībā ir viens vīrietis, ģimenes galva, kurš gan jau var sīkumus arī pats apdarīt. Nu ko tur var tik daudz darīt? Vai arī vecāki paši neko nedara un tik gaida, ka dēls kā kalps visu viņu vietā izdarīs?...
Es noteikti nopietni runātu ar puisi, ka šitāda skraidīšana pie vecākiem nav pieauguša vīrieša cienīga, kad pašam jādomā par savu saimniecību, attīstību un privāto dzīvi.

Viņam pašam jāsaprot,ka vairs nav mamītes svārciņos jāķeras! Pasaki viņam savu viedokli un es 80% garantēju,kad viņš nesapratīs. Pasaki ,lai brauc tik piem. katras otrās brīvdienas ciemos pie vecākiem un es garantēju,ja viņš tā izdarīs, tad no vecāku puses būs skandāls, strīds un Tu tiksi padarīta par ļauno ,kura atņem dēlu ,neļauj viņam braukt strādāt, satikt mammu.
Ieteiktu Tev tagad noteikt vai situācija var mainīties, kamēr vēl nav ģimene ,bērni ...

Sastādiet vecāku apmeklējumu garfiku. Lai vienas brīvdienas jūs pavadāt kopā un tad nākošās lai puisis brauc pie vecākiem un miers.

Normāli neliekas, bet te akmens ir puiša pusē, ne vecāku. Ja pats puisis neko nav iebildis, tad acīmredzot viņam nav pretenziju. Ja viņš uz tavu piedāvājumu pavadīt brīvdienas kopā neatsaucas, jo redz jābrauc pie vecākiem... nuu, es teiktu, ka to nevarēsi izmainīt. Ja viņam nav vēlme pavadīt brīvdienas kopā, tad nav :-|

Viņš gan jau ir pieradis katru ned.nog. pavadīt ar vecākiem kopā un līdz šim nav iedomājies,kad varētu arī savādāk.. Tā viņam ir ierasts.
Jāsaprot vai viņš vēlas,ko mainīt, vai arī turpmākos gadus katru ned.nog. braukāt pie vecākiem!

Man vienīgai šķiet,ka šis stāsts jau ir kur dzirdēts? ne, man ari un ne reizi vien.:-D

Normāli neliekas, bet te akmens ir puiša pusē, ne vecāku. Ja pats puisis neko nav iebildis, tad acīmredzot viņam nav pretenziju.

+++ To pašu iedomājos. Ja vīrietis joprojām neko nav iebildis un paklausīgi piekrīt visām vecāku iegribām, tad, acīmredzot, neko nevēlas mainīt. Iespējams, vēl nav izaudzis līdz tam, lai beidzot pāgrieztu nabassaiti ar vecākiem. Es tādās attiecībās noteikti nespētu justies laimīga, jo man ir svarīgi, lai vīrietis ir vīrietis - lai ar cieņu izturās pret saviem vecākiem, tiem palīdz un ir līdzās, kad to vajag, taču tai pat laikā māk pateikt savu vārdu un nav atkarīgs no savu vecāku iegribām. Šajā situācijā, diemžēl, izskatās, ka pats vīrietis neko negrib mainīt.

Ja puisim būtu iebildumu,tad arī nebrauktu ,vecāki jau pa klausuli nazi netur pie auss,lai viņš nevarētu pateikt ,nē! Varbūt ir kādi iemesli,kāpēc tieši viņš izvēlās labāk braukt palīdzēt vecākiem,nekā palikt ar tevi,kaut tas ir tikai normāli palīdzēt vecākiem. Un ienāca prātā doma, ja nu vecāki kad pazvana, tikai pasaka,ka ja ir vēlme un var atbraukt palīdzēt ,tad labprāt gaidīs,un puisis neredz neko sliktu,lai neaizbrauktu un nepalīdzētu.

Man tas liekas pārāk. Man liekas forši, ja vīrietis kādu reizi mēnesī var atbraukt un palīdzēt atnest malku/nokrāsot sienas/izrakt dobi/vienalga ko, bet regulāri braukt nav ok. Vīrietim jādzīvo sava dzīve un vecākiem arī. Palīdzēt grūtākos darbos ir normāli, bet, ja vecāki paši netiek galā, piemēram, ar siltumnīcas laistīšanu un ravēšanu, tad nevajag audzēt tos tomātus un gurķus.
Ja godīgi, es nemaz nebūtu kopā ar vīrieti, kas tik acīmredzamas lietas nesaprot.

Nafig veidot attiecības, ja vecāki un lauku darbi ir par tām svarīgāki?

Es kaut kā ļoti piekrītu šim.
Jā, es esmu tā sliktā meita un mazmeita, kas nebrauc palīdzēt lauku darbos! Man jau no maza vecuma, no pamatskolas klasēm nebija skaidrs, kāpēc manas klasesbiedrenes dzīvo dzīvokļos un brīvlaikā brauc uz Turciju, bet man ir vecvecāki laukos un man ir jābrauc uz siena talku un ravēt dārzu, nevis uz Turciju. Es nedzīvoju tik nabadzīgā ģimenē, ka mēs nevarētu atļauties nopirkt pārtiku veikalā, turklāt laukos audzēt pārtiku tāpat sanāca dārgāk nekā pirkt, jo savas tehnikas nebija un burtiski jebkuram lauku/dārza darbam bija jāīrē traktors un traktorists. Vienkārši man mammai un vecvecākiem bija/joprojām ir dārgs un fiziski smags hobijs - lauki nekādus ienākumus neienes, bet jāstrādā tur ir, kā te viena rakstīja, no 5 rītā līdz tumsai. Man tas vienkārši nav saprotams! Ja man palūdz aizraukt un atvest to un to, nav problēmu, es to izdaru! Mātes brālis vēl naudu paprasa par atvesto, bet man tiešām savējiem nav žēl, es naudu neņemu. Jānogādā kāds radinieks pie ārsta - nav jautājumu! Izdarīšu! Ja mani palūgs piedalīties konkrētos darbos, tur kartupeļu talka vai kas līdzīgs, OK, es aizbraukšu, bet braukt katru nedēļas nogali zāģēt koku zarus, krāsot soliņus, kaplēt dārzu - no.no.no. Es neredzu NEVIENU loģisku argumentu to darīt. Tu esi izvēlējies dzīvot laukos un no rīta līdz vakaram kaplēt savas nebeidzamās puķu dobes un mazgāt grīdu 3x dienā (es nepārspīlēju, tur tā dara) - tiec galā pats.

Nē, man tas nešķiet normāli. Brīnos, ka tiem vecākiem nav neērti. Es palīdzēšanu vecākiem atbalstu, bet saprāta robežās. Tad, ja brauc katru nedēļas nogali, tad jau sanāk, ka ne tikai nav laika draudzenei, bet arī nevar apmeklēt nevienu pasākumu vai vienkārši mājās atpūsties ar kādu grāmatu vai seriālu. :-| Ierosinātu draugam atrast kādu, kurš vecākiem var palīdzēt ar darbiem par saprātīgu samaksu - tur iztīrīt māju un tā. Ja nē, nu tad ar tādu attiecības neveidotu, jo nebūtu ok nedēļas nogales līdz mūža galam pavadīt vienai.

Mjā, mani atkal pataisa par slikto :-D
Ujjj, ja jūs zinātu cik labi ir laukos. Pirms es ieprecējos var teikt dzīvoju Rīgā.
Reāli, šeit katram kuru pazīstu ir biezi maki. Padomājiet paši, cik var nopelnīt par meža platību? Daudz. Sen tas viedoklis ir stereotips, ka laukos dzīvo nabadzīgi. Ne, tā nav. Ar to ko dara laukos nopelna daaudz vairāk nekā pusgadā šansējot ofisā. Sevišķi, ja ir eko saimniecība.
Tā kā Dae, tas bij adresēts tev. Uz Turciju varētu aizbraukt katrā ziemas periodā
Un nē, es ne par kripatu nepārspīlēju, jo kamēr nesaskāros ar to realitātē arī domāju ka visi ir poor

Itin nemaz tas neliekas normāli. Ja cilvēki netiek galā ar savu māju vai dārzu, tad tas nozīmē, ka viņiem tas nav vajadzīgs.
--
Interesanti, kāpēc ir vajadzīgas attiecības, ja pāris brīvdienas un pieļauju, ka arī svētku dienas, nemaz nepavada kopā? Ja būtu sieva un pēc tam arī bērns, tas arī tā turpinātos?
--
Ar vīrietii, kurš uzskata, ka tas ir normāli un neko nepiekristu mainīt, nebūtu kopā. Lai meklē citu muļķi vai dzīvo viens.

Meitenēm šī diskusija likās jau reiz lasīta, jo kādu laiku atpakaļ es tādu veidoju, esot identiskā situācijā, tikai jau ar lielāku attiecību stāžu, saderināšanās gredzenu pirkstā... Teikšu Tev godīgi - nekas nemainīsies, klūs tikai vēl ļaunāk. Ar laiku viņam vēl vairāk tur "vilks". Ja esi gatava atteikties no jūsu neatkarības un privātuma viņa vajadzību un lauku dēļ, tad šīs attiecības varētu izdoties, bet ja ne, tad iesaku laicīgi tās pārtraukt. Tas ir ļoti smagi. Viņš vienkārši ir tāds cilvēks, kas bez fiziska darba un laukiem nevar.
Paturi pratā to, ka drīz var pienākt diena, kad viņš vēlēsies uz laukiem pārcelties, lai butu ģimenei vieglāk, jūsu bērni augtu eko vidē, dzīvotu pie dabas.... utt.

Maniem vecākiem bija tas pats... Tētis - vienīgais dēls ģimenē, piedzima savai mammai jau palielā vecumā (pāri 40). Apprecējās ar manu mammu un dzīvoja Rīgā, bet viņš katras brīvdienas brauca uz laukiem palīdzēt vecākiem. Pat tad, kad viņiem jau bija 3 bērni. Mamma palika viena Rīgā ar visiem bērniem un tētis brauca uz laukiem. Vienu reizi, kad mēs bijām apslimuši, tētis palika Rīgā. Ahh, kas par skandālu izvērtās par to, ka viņš vienu nedēļu neaizbrauca... (t) Viss beidzās ar to, ka vecvecāki pateica, ka viņiem paliek par grūtu un mani vecāki pārvācās dzīvot uz laukiem pie vecvecākiem. Un manai mammai ir bijus ļoti grūta dzīve, dzīvojot mājā, kurā saimnieko mana vecmamma...
:-/
Un tas nav normāli. Un nebūtu normāli pat tad, ja vecākiem būtu 1000 ha apstrādājama zeme vai 100 govis. Bērni nav vecāku kalpi visu mūšu. Jā, vecākus jāciena, jāatbalsta finansiāli, ja tas ir nepieciešams, bet vecāki nevar prasīt no bērna, lai katru brīvo brīdi skrien pie viņiem un pavada ar viņiem.
Man patika ieteikums sataisīt grafiku - vienu nedēļu lai draugs brauc pie vecākiem, otru nedēļu jūs kaut ko plānojat kopā. Pamēģiniet tā pāris mēnešus - ja tas nenostrādās, tad nevajag Tev tādu vīrieti. Tici man, vēlāk būs daudz grūtāk...

Man arī liekas, ka nepavisam nav normāli. Nav ko turēt saimniecību, ar kuru paši netiek galā. Interesanti kāds vecākiem ir pamatojums, ka nelikvidē to, kas nav pašiem pa spēkam. Mūsdienās lētāk ir daudz ko nopirkt veikalā, ne pašiem audzēt, konservēt utt. Tā strādāšana drīzāk izklausās pēc iemesla, lai puisīti dabūtu pie sevis.
Es apvainotos, ja man tā būtu (nu, vispār kas līdzīgs ir bijis un kašķējos par to), jo sanāk, ka lauku darbi ir svarīgāki par ar mani pavadīto laiku, vismaz es to tā uztveru. Ja dzīvoju kopā ar cilvēku, tad man viņu vajag arī brīvdienās, ne visās, bet katru otro nedēļas nogali noteikti lai būtu kopā pavadīts laiks.

Jā, te meitenes piemin labu argumentu - tajā dārzā un siltumnīcā izaudzētais un CENA. Ar visu to, ka tas viss ir eko, tas tomēr sanāk dārgs hobijs. 200 km turp un atpakaļ, kaut vai benzīna cena, ja vēl ierēķina dēla laiku (cik tagad minimālā par stundu pēc nodokļim? 2,50?), tad cik izmaksā tas siltumnīcas tomātiņš?

Tomātiņi, zālīte jāpļauj, vecāki netiek galā, viņi taču ir vieni u.c. tie ir tikai iemesli. Ja cilvēks pats negribētu tur būt nemitīgi, tad tā neskrietu. Ar gadiem tā saikne ar laukuem pieaugs. Jā, lauki ir sistemātisks darbs, par vecākiem ir jārūpējās un jāpalīdz. Visu cieņu, tā ir, taču ļoti bieži ir tā, ka tie bezpalīdzīgie vecāki ļoooti māk manipulēt ar bērniem, kas to ļauj.
Atbildot uz autores jautājumu - normāli tas nav. Bet ja negribi kā es attapties pēc pāris gadiem dzīvojam tajos laukos, labākajā gadījumā atsevišķā mājā 200m no vecāku mājas, tad liec punktu. Šajā gadījumā kompromisu nav. Vai nu Tu to pieņemsi, vai ej prom. Sākas tas vienmēr pamazām....vecāki netiek galā, nu kurš tad cits to darīs, ja ne es?