Hobiji - sasniegums

Chikitita
Nu mans hobijs arī nav lēts :-D ..... bet pieļauju ka laiku prasa mazāku nekā riteņbraukšana

man hobijs izmaksā ap 200 eur mēnesī - un tas ir vēl riktīgi pa ekonomisko

kabans ko tu peerc pa 200 eiro meenesii? (t)

Par vienīgajiem mīnusiem uzskatu pārmērīgu nodošanos hobijam, kas jau robežojas ar apsēstību, kad tiek atņemts laiks ģimenei, ja vien pārējieģimenes locekļi nav ar to mierā. Kā arī tas, ja hobijs prasa milzu finanses, kas tiek atņemtas ģimenei. Kamēr visi laimīgi, tikmēr vai nav vienalga, ar ko un cik cilvēks nodarbojas.

Es pieļauju, ka tur Kabanam mēnesī arī kaut kāda speciālā pārtika un dzērieni iekļauti, tā kā pilnīgi adekvāta cena, diezgan lēti pat.

Tajā pašā laikā liela daļa panākumiem bagātu cilvēku (kaut vai to pašu sportistu) neko nesasniegtu, ja neatdotu sevi visu tam ko dara.

Chikitita
Esu kultūrists-svarcēlājs (kautkas pa vidam) .... ikmēneša izdevumi kuri tieši saistīti ar šo hobiju:
1) sporta zāles abonaments 30eur (ņemot abonamentu uz gadu jo ja ņemtu pa mēnešiem būtu 40 eur)
2) uztura bagātinātāji (proteīns, vitamīni, zivju eļļa, locītavu preperāti) 25-30 eur .... arī riktīgi pa ekonomisko jo sūtu no ražotāja pa taisno.. ja pirktu veikalā būtu 20-30% dārgāk
3) Papildus pārtika kas nepieciešama šim sporta veidam - daudz gaļa,olas utt... un ja nesportotu ikdienā ēstu pa~30% mazāk - no pieredzes zinu periodos kad netrenējos. Papildus izdevumi pārtikai ~70eur mēnesī. Arī riktīgi pa ekonomisko jo vienmēr produktus ķeru uz akciajs cenām un tad sapērku vairumā.
4) Tāpat vismaz ik pa 1-2 gadiem kāds jauns sporta apģērba gabals vai konkrēta sporta veida aksesuārs (locītavu saites, muguras josta). Daži eur mēnesī
5) Pāris sacensības gadā. Dalības maksa + ceļa izdevumi + retos gadījumos uz vietras dzīvošanas izdevumi. Vidēji ap 10-15 eur uz mēnesi sanāktu
6) vismaz 1x gadā pilna veselības pārbaude vai retos gadījumos kādi medikamenti ja kāda sīka trauma. vēl pāris eur mēnesī
Kopā sanāk ap 200 eur mēnesī tīri hobijam
Un tas vēl riktīgi pa ekonomisko un lielajiem kultūristiem tas vis sir vēl daudz dārgāk jo lieto steroīdus kuri nebūt nav lēti

Un Es vēl nelietoju pirms katra treniņa visādus sporta energy dzērienus utt.. kā jau min;eju man tas viss ir teju vai pats minimums un max pa ekonomisko

Vienīgais šobrīd esu sasniedzis tādu līmeni, ka var sākt pamatoti cerēt arī sacensībās ko nopelnīt, un protams kā aju minēju arī strādāju šajā jomā.

Bet vai tad tie hobiji tā piepeši no gaisa nokrīt - nav iepriekš skaidrs, ka cilvēks ir aizrāvies ar kaut ko? Vai arī tiek lolota cerība, ka uzsākot attiecības/ veidojot ģimeni piepeši notiks milzu pārmaiņas un kaislīgais makšķernieks vairs uz ezera pusi pat nepaskatīsies? Kaut kā drusku naivi tas ir. Protams, ir forši, ja abiem ir vienādi/līdzīgi hobiji, bet nav nekāds pasaules gals, ja pāris pavada laiku atsevišķi. Mūsu attiecībās es esmu tā, kurai ir ļoti dārgs, laiku paņemošs un vēl visam bonusā bīstams hobijs. Bet tas mani padara laimīgu un mans vīrs to zina, tāpēc atbalsta - arī tad, ja pāris nedēļas jāsēž uz griķīšiem, jo esmu nopirkusi kārtējo pārsimt eiro vērto pričendāli, kas man nepieciešams. 8-)

katra
+++ Piekrītu lielākajai daļai komentāra.

Manējai druškai arī liekas ka mans hobijs ir pārāk dārgs un prasa pārāk traku režīmu.... bet atbalsta jo redz un zin cik man tas ir svarīgs un ka tas man sagādā milzu gandarījumu.

Mums gan nav tā ka finanses spiež tik traki ka dēļ mana hobija krasi jāsavelk jostas.

Vienmēr esu atbalstījis citu cilvēku hobijus... pat ja man tas hobijs liekas totāli neinteresants un muļķīgs.. bet ja redzu ka cilvēks no tā "ķer kaifu" - ideāli.. tikai prieks ka cilvēks ko tādu sev atradis. Da kautvai ja tā būtu pastmarku kolekcionēšana vai tamborēšana utt

Starpcitu runājot par hobijiem.... labu laiku atpakaļ uzķēru vienu interesantu lietu... pavisam bērnišķīgs hobijs bet man par izbrīnu arī starp pieaugušajiem mēdz būt nopitenā līmenī un vēl vairāk izbrīnīja fakts ka tajā notiek pat nopietnas sacensības ar lielām nauads prēmijām.... neticēsiet . es arī neticēju....
čikāšanās - akmens, šķēres, papīrs
Asv so lietu mauc visā nopitenībā pieauguši cilvēki... ir arī pasaules čempis ar prāvām naudas prēmijām... arī tepat Lv nezinu vai tagad bet kādu laiku atpakaļ bija Lv čempis ar naudas prēmijām.. es bij mēms šo vius lasot

Man hobijs ir šūšana, nu jau savus darbus piedāvāju iegādāties arī citiem, savu laiku sadalu-ir dienas protams, kad nav laika un tikai šuju, bet noteikti neatstāju novārtā arī sevi un savas attiecības!

Rainy_London, es Tevi saprotu - tas arī ir iemesls, kāpēc diez vai veidotu attiecības ar profesionālu sportistu vai mākslinieku (ja nu vienīgi tiešām dziłā mīla no pirmā acu skatiena), bet tajā pašā laikā, kā jau te minēja, bieži šāda "apsēstība" ir vajadzīga, lai gūtu panākumus konkrētajā sfērā. Manuprāt, šis ir tāds 'take it or leave it' variants.

Mans darbs savā ziņā ir arī hobijs, man tas patīk un esmu darbaholiķe. Citiem mazākiem hobijiem attiecīgi paliek mazāk laika. Piekrītu, ka visam jābūt samērīgam. Reizēm sanāk, reizēm ne.

Emm. Pec darba nodarbojas ar hobijiem, nevis pievēršas otrai pusītei?:-D:-D tas tā kā obligāti?
Es jums atbildēšu kā ir pareizi - pareizi ir darīt to, kas patīk un kā patīk, nepareizi ir darīt kaut ko kāda iemesla, kas nav paša griba, deļ. Nu muļķīgi.
Kas jums darit nav ko? Darit pašas ka gribat ar saviem hobijiem un citus liekat mierā:-D laikam ļoti garlaicīgi, ka tā uztraucaties par citiem

Negribas atkārtoties, piekrītu daudz kam jau šeit rakstītajam.
Kas attiecas uz cilvēkiem, kas guvuši lielus panākumus kādā sfērā - tā nu tas ir, lai uzkāptu virsotnē, lielākoties kaut ko arī jāziedo, un galvenokārt tas ir nozagts laiks ģimenei. Un nav pat jābūt skatuves māksliniekam vai sportistam, jebkuras sfēras pārstāvis, kas guvis sasniegumus sava jomā, pirms tam ir ieguldījis pūliņus un enerģiju ,un daudz darba stundu. Paprasiet lielu kompāniju vadītāju tuviniekiem, cik bieži viņu tēvs/māte/vīrs/sieva ir mājās. Protams, skaistas jau tās runas par prasmi deleģēt darbus padotajiem vai māksliniekam izvēlēties dziedāt tikai tajos pasākumos, kuros gribas utt., bet to vari izdarīt tikai tad, ja esi sasniedzis zināmu statusu karjerā, un, visbiežāk, tas ir daudzu smagu gadu jautājums. Tikai pasakās un seriālos tu pāris nedēļu laikā pamosties miljonārs vai kļūsti par ārstu-autoritāti, pie kura vēršas smagu sarežģītu slimību gadījumos. Visbiežāk, tās ir stundas, ko pavadi darbā, kamēr otra pusīte vai auklīte izvadā bērnus uz pulciņiem un nokārto sadzīvi (ja vispār ir ģimene). Te nu ir tā dilemma - cik vērti ir tie panākumi, ko ziedo, ko iegūsti un ko zaudē? Un tas nav kategoriski un viennozīmīgi atbildams. Sabiedrība iegūst no izcila ārsta, kas veic unikālas operācijas vai izgudro, kādas inovatīvas metodes, kā veikt kādu manipulāciju. Tāpat apkārtējie priecājas, kad mūsējie akadēmiskās mūzikas pārstāvji saņem Grammy utt. Bet kāds mājās veic to kluso, nemanāmo darbiņu, kādam ir jālasa mājās bērnam vakara pasaciņa vai jāaizved uz deju pulciņu, lai ikdienas sadzīves ritenis kustētos uz priekšu. Bet teikt, ka panākumus guvis cilvēks nav pelnījis respektu arī nav īsti godīgi:-)
Bet šis jau vairs nav tikai jautājums par hobijiem, bet par cilvēkiem, kas aizrautīgi dara to, kas viņiem patīk.