Attiecības no attāluma

Ir neliela (neilga) pieredze. Man bija ļoti grūti. Nekautrējoties saku, arī tīri fiziski. Tās ašpadsmit mīlēšanās reizes izredzētajās nedēļas nogalēs nespēj kompensēt siltas klātbūtnes trūkumu ikdienā. Raudulīgā garā izšķīrāmies, kaut ar prieku atceros viņu vēl šodien.

Man arī šķiet,ka pagrūti,nepārtraukti ilgojies..bet satikšanās reizēs emocijas bija to vērtas.Divus gadus tā dzīvoju,sagaidiju laiku,kad varējām sākt kopā dzīvot un nu ir labi;-)
Ja tā visu laiku būtu jādzīvo,tad diezvai es būtu ar mieru.

Esmu jau ilgu laiku.Jāiegulda laiks un līdzekļi (lai regulāri viens pie otra varam ciemoties) un jābūt ļoti lielai gribēšanai no abu pusēm - lai tās attiecības turētos.Nākamgad,izskatās,ka pārvācos uz viņa valsti,ja viss būs kā plānots.Ar to bijām rēķinājušies,ka vienam no mums vajadzēs pārvākties (vai abiem kopā uz citu valsti).Sākums bija ļoti grūts,sanāca strīdēties padaudz,bet ar laiku piešāvāmies un tad redzēs kā būs,kad dzīvosim diendienā redzot vienam otru.Facetime gan ir katru dienu,bet laika zonu atšķirība ir tikai divas stundas,tā kā nav tik traki.Kā jau minēju - ir jābūt gribasspēkam un vēlmei.Sākumā darba kolēģi teica "vot kāpēc viņu,ja var tepat džeku atrast?",bet nu jutu saskaņu tieši ar viņu un tur neko nevar padarīt.

Šādi dzīvoju jau dandrīz divus gadus (draugs strādā ārzemes). Reizi divos mēnešos tiekamies uz nedēļu, citreiz mazliet ilgāk. Pa šo laiku bija arī divas reizes uz 2 mēnešiem esam tikušies.
Pirmo pusgadu juku prātā, bija ļoti ļoti grūti. Pēc tam sāku pie tā pierast un tagad pat arī tā jūtos labi. Nu jau liekas, ka tie divi gadi ir ļoti ātri paskrējuši, bet man arī visu šo laiku bija darbs + skola. Labi ir tad, ja tam visam ir redzams gals, kad tas beigsies un kāpēc vispār tas tiek darīts. Mums bija konkrēti mērķi ko panākt un nu jau vasarā tas viss beigsies.
Mēs gan kontaktējāmies daudz, es katru rītu viņu modinu, pa dienu vēl sazvanāmies vai pačatojam, ja vakarā abi esam mājās tad sazvanāmies FaceTime. No rīta un ejot gulēt sazināties tas mums ir obligāti.

Jā, šovasar plānoju pārvākties pie viņa. Īstenībā, ir ļoti grūti izturēt tieši emocionāli, it īpaši, ja ir spēcīga saikne. Citreiz liekas, ka neizturēšu. Es atbrauktu jebkurā laikā, viņš gan ir ļoti aizņemts, parādi darbā utt.

Ir bijusi pieredze. Grūti, ja mēnesī var satikties kādas 2-3 reizes uz pāris stundām un pēc tam nenovaldīties asarās, kad atkal jāšķiras līdz velns-viņ-zin līdz kuram laikam. :-)

Šādās attiecībās ir jābūt skaidram mērķim un jābūt skaidram plānam. Un noteikti ļoti svarīga ir maksimāli bieža komunikācija.
Man, starp citu, nav skaidrs kā slimošana var traucēt komunikācijai... Bet nu tas tā...

Neons
Sākumā man arī tas nebija saprotams, bet pie mazākā klepus viņam ir jāsāk lietot antibiotikas. Nesaprotu, kādēļ organisms tik saasināti uztver pat mazāko vīrusu. Nesen pabija slimnīcā, tagad raujas darbos, cik saprotu, atpalicis ir pamatīgi, turklāt viss iet uz priekšu. Prognozes par ieiešanu vecajās sliedēs ir maigi sakot apbēdinošas. Citreiz nolaižas rokas, īpaši tagad, kad kontaktējamies tik reti, bet ir lieli nākotnes plāni. Droši vien abi izturēsim šo posmu, bet ir tiešām grūti. Apsveru domu jau sākt "čīkstēt" satikties tuvākajā laikā, bet uz neko īsti neceru. Problēmas arī ģimenē. Cenšos saprast, bet ne vienmēr sanāk...

Cartier , ja esiet izplānojuši lielas lietas nākotnē, tad ir tikai divi varianti - vai nu izturēt šo posmu un kopīgi sasniegt mērķus, lai būtu vēlāk kopā katru nakti, vai arī ja tik tiešām nolaižas rokas un ir bezcerīgi tad nav ko lieki nomest laiku zemē.

Atrunas jau var izdomat vienmēr. Ja grib, tad vienmēr visam var atrast laiku. Ja ir kopīgs mērķis, un cilvēki viens otram svarīgi, tad attālums nav šķērslis.

Esmu izturējusi sešus mēnešus... Negrasos padoties, vairs palicis tikai nedaudz. Mums ir ļoti specifiskas un interesantas attiecības. Jāsaka, ka viņš ir ideāls it visā. Tādu vīrieti vēl vajag pameklēt.

Piedod, bet man tas viss neizklausas labi. Ja vien vinam nav traumeras rokas, nekas netruces milotajam cilvekam aizsutot dazas rindas rita un vakara. Ne liels pargurums, ne apaukstesanas. Un man neviens neiestadis savadak, manas acis tam trukst logikas.
Vins izklausas pec liela runataja ne daritaja. Un ta runasana ir vairak tevis del, lai tu apklusti. Jo kur te ir nopietnas attiecibas, Te neka nav tk tukshas plapas ja pat sazinatiee uz paris minutem nedela. Nopietni? Varbut sac kritiskak izvertet situaciju?
cik ilgi bijat kopa pirms jus skara attaluma "attiecibas"?

Un kaa antibiotikas var traucet komunikacijai?
Vai nav ta, ka ta speviga saikne ir tev..

Vel ko pateiksu kaa piemeru jo es esmu no cilvekiem kurs uzskata, ja otrs ir svarigs, ir dabiga velme ar vinu komunicet pec iespejas vairak.
Biju kopa ar darba holiki, pamatdarbs un otrs darbs ka hobijs, majas nereti 2 nakti jo kartejais vaagis jataisa. Vins stradaja 24/7 un vinam tas patik, nezinu vai lielaku darbaholiki maz iespejams atrast. Un vins atrada laiku gan mazai iszinai vai minuti garam zvanam kamer pats bija zem mashinas ar ellainam rokam. Saproti? Ja otrs ir svarigs, ir dabiska velme pec komunikacijas, jebkadas un cik vien var. Es redzu, ka tev pashai tada ir, bet vinjam nav.

Nee es nevaru kluset, man par daudz kafijas un ibumetina:-D
Ne klepus, ne antibiotiki lietoshana,ne problemas gimene nevar ietekmet attiecibas lidz tadam limenim, ka praktiski nav komunikacijas. Tas ir atrunas.

Biju šādās attiecības un pat 2 reizes. Abās rezultāts nekāds.
Abi puiši bija ārzemnieki. Ar vienu šādi biju 8 mēnešus. Sākums jau jauks, sarakstes katru dienu, zvani katru 2.-3.dienu. Bet tā bija apmēram kādus 3 mēnešus. Tad sākās "darbs" , "mācības", "kursi". Mūžīgi aizņemts, ziņas kļuva retākas līdz pat 1-2x nedēļā. Kad sāku teikt, ka vajadzetu biežāk kā labi ,ja uz vīkendu reizi pusotrā mēnesī tikties, tad viņs izspļāva to ,ka žēl,ka mēs dzīvojam dažādās valstīs, ka viņš labprāt gribētu biežāk ,bet nu nekādi. Es viņam patīkot utt, bet ir kā ir. Tajā mirklī biju maigi izsakoties šokēta, jo cilvēks taču zināja,ka es dzīvoju citviet. Iepriekš pat bija teicis, ka gribētu, lai es pārceļos pie viņa un te pēkšņi attopas, ka mēs dažādās valstīs esam. Es pārtaucu sevis mocīšanu, jo kā jau te izskanēja tik tiešām vajag būt lielai vēlmei no abām pusēm. Savādāk nekas labs nebūs. Beigās visu varebnie soc.tīkli parādīja cik aizņemts viņš bija. Laiks viņam bija gan uz draugiem, gan uz savām izklaidēm, gan arī bija atradis meiteni, ar kuru krapa. Lūk arī Happy End!
Ar otro puisi biju kopā mazāk. ap 4 mēneši. Stāsts aptuveni tāds pats.
Jāatcerās vienmēr- cilveks atrod laiku uz to, kas viņam ir patiesi svarīgs, viss pārējais ir atrunas.

Bijām vairāk kā gadu kopā. Neteikšu, ka bija grūti. Grūtāk bija piecelties 3:00, lai ietu uz autobusu :-D Tikāmies gandrīz katru nedēļas nogali. Pa darba dienām man bija skola, viņam darbs, sarakstījāmies daudz, sazvanījāmies. Bija forši. :-D Protams, nevar salīdzināt attiecības, kad var satikties dien dienā, bet, man labāk patika attiecības no attālumā.

Attiecības no attāluma arī var būt dažādas - ir liela starpība, vai dzīvojat dažādās valstīs, tūkstošiem km attālumā vai vienā valstī, 50 km attālumā. Arī otrajā gadījumā cilvēkiem var būt problemātiski pavadīt pietiekami daudz laika kopā, bet tomēr visticamākais sanāk otru redzēt vairāk.

Es tā nevarētu, man ļoti svarīga ir cilvēka klātsesamība manā ikdienā, manos priekos un bēdās. Man vispār ir ļoti svarīga tieša komunikācija ar cilvēku, tāpēc noteikti nespētu izturēt ilgāk par pusgadu pat lielo mērķu vārdā.

Prasa daudz līdzekļu katrā ziņā, katra tikšanās izmaksā ļoti daudz, ja tās ir ārzemes, bet nu katru reizi tas ir kā svētki, apmēram tā - dzīvo apm. mēnesi ar plānošanu, gatavošanos un noskaņošanos, tad ir vieglāk. Sākumā fun, pēc kāda gada paliek pārāk grūti, bet nu, ja ir kopīgs mērķis un abi redzat tam jēgu - tad viss ir paveicams.
Spēku prasa lielu, drošvien arī milzīgu mīlestību, lai to visu uzturētu, uzticētos, gaidītu. Noteikti svarīgi katru dienu tomēr parunāties pa telefonu par dienas gaitām, labāk ir visu zināt, savādak neziņa rada visādas stulbas domas.
Domāju, ka sievietes var gaidīt ilgi, cik vien būs nepieciešams, par vīriešiem neesmu pārliecināta.