Mans stāsts...
Šobrīd esmu tajā punktā kad esmu nogurusi. Nogurusi censties, cinīties, tiekties pēc kaut kā un nekas nesanāk.
No vienas puses man ir kauns žēloties, labs darbs, laba alga, vīrs, dzīvolis , bērns, bet es esmu nogurusi. Citiem ir traģēdijas, nelaimes, es to apzinos, bet tas nemaina to kā es jūtos....
Mēģinu dzīvot pēc teorijām, ieteikumiem, bet nekas nestrādā. Varbūt es vēlos par daudz, varbūt es gribu kaut kādu iedomāto sapni? Bet ir taču jātic sapņiem un mērķiem, bet varbūt tās ir tikai pasaules uzspiestie ideāli.
Tas pats ar svaru, cīnos ar to kopš sevi atceros, esmu bijusi apaļīgais bērns un ipaši pēc mazā. Grāmatas, filmas, diētas, veselīga dzīvesveida mēģinājumi, nekas neizdodas.
Viens saka ir sevi jāmīl, otrs ir jābūt stiprai un gribā nelokāmai un tad es padodos un sāku sevi žēlot un brieztu purvā vēl dziļāk.
Mazais slimo, darbā nav spēka un vēlēšanās, mājās nekārtība, neizgludinātu drēbju kaudze, angļu valodas kursi, neizlasītas grāmatas. Tad vēl smagi slimo tēvs, vainas apziņa ka pietiekami nepalīdzu vecākiem, ar vīru strīdamies, jo esam kašķīģi pēc darba dienas beigām, mazais neklausa un čīkst, jo jūt manu emocionālo stāvokli, man prakstiksi nav draugu ar ko parunāties, tikai paziņas, vainas apzina ka ar bērnu tik maz laika pavadu, jo esmu darbā ( bet patiesībā tās ir 8-9 h) un tā varētu turpināt bez gala...
Kā sevi restartēt, kā atgūt sevi ?