Kopīpašums ar brāli

WOOPS.
Izskatās, ka tēmas autore ir konkrēta gold diggere un ar moto ''visu tikai man''

:-D

WOOPS.
Izskatās, ka tēmas autore ir konkrēta gold diggere un ar moto ''visu tikai man'' :-)

Jā, ir brālis. Caur mammu ir brālis. Caur tēvu ir māsa.

tu ta runa it ka jusvisi atseviski muzu dzivotu. Tavu brali mamma neaudzinaja?

airs man nav kredīta. Pirmo kredītu pārlikām tikai uz vīru. Tieši tāpēc, lai es būtu brīva no kredītiem un varētu paņemt savu dzīvokli.

:-D:-D:-D garam, tu esi preceta tatad gimenes kopigo budzet banka skatisies, u redzes ka viens majkla kredits jau ir, otru nedos.:-D:-D viens nav izmaksat jau otr grib...nav jadzivo pari saviem lidzekliem.:-D;-)

Jā, daudz man tās tēmas par mantojumiem :D Laikam es tiešām par smagu cepjos...
Vairs man nav kredīta. Pirmo kredītu pārlikām tikai uz vīru. Tieši tāpēc, lai es būtu brīva no kredītiem un varētu paņemt savu dzīvokli.

A ka tev vel viens dzivoklis un kredita ? Doam dos banka 2 kredita dzivoklus?:-D:-D:-D:-D:-D:-D

Visi tevi apbižo :'-(

Jā, ir brālis. Caur mammu ir brālis. Caur tēvu ir māsa.

Pēc tam iepazinos ar puisi un sākām dzīvok kopā. Apprecējāmies un paņēmām dzīvokli kredītā. tad tev kam vel viens d zivolis kredta?:-O:-O:-O:-O:-O:-O:-O

Situācija ir tāda, ka no vecāku puses mums ar ir dzīvoklis, abiem. Bet realitātē viņš tur dzīvo. Es biju tā, kas pēc skolas aizgāja dzīvot pie puiša un mums ir savas mājas tagad. Bet brālis tur tā arī tajā mūsu ģimenes dzīvoklī vienmēr ir dzīvojis un palicis. Faktiski sanāk, ka man no tā dzīvokļa nav nekāda labuma, tikai skaitās, ka puse pieder man. Atzīšos, mani tas mazliet grauž
Ko jūs darītu manā vietā?

tev ar braliis ir?

Maniem vecākiem pieder māja Latvijā, bet vecākā māsa (10 gadu starpība) dzīvo ārzemēs. Uz Latviju pārvākties noteikti netaisās, bet es savu nākotni redzu Latvijā. Lai gan vecākiem tikai ap 50, jau esam runājušas, ka mantojot īpašumu 1) pārdosim un dalīsim uz pusēm naudu VAI 2) ja es gribēšu ar savu ģimeni dzīvot, tad pusi no tā brīža mājas vērtības māsai ilgtermiņā atdošu bez procentiem.
Man liekas, ka ļoti loģisks risinājums, vai jums ar brāli nevar kaut kā līdzīgi? Protams, variants, ka es tur dzīvoju ar savu ģimeni ietver, ka būs stabili ienākumi utt. Ja nu dzīvē būtu grūtības esmu pārliecināta, ka māsa neko neprasītu. Kā brālim ar finansēm? Varbūt nevar atļauties īrēt/pirkt savu īpašumu?
Man ģimenē ir bijuši 2 gadījumi, kad radi visu dzīvi nerunā mantojuma nesaskaņu dēļ. Tā noteikti negribu. Es kaut vai māsai ar vieglu sirdi 100% atdotu, lai tikai attiecības nesabojātu (esam ļoti tuvas). Tā kā skaties - ja nevar normāli nolemt un izrunāt, kas Tev ir svarīgāk - attiecības ar brāli vai finansiāls guvums?

Autores vietā runātu ar brāli, kādi viņam vispār ir plāni, jo situācija īstenībā ir neizdevīga abiem diviem.
Ja autores daļa ilgus gadus netiek pārdota vai izīrēta, tad reāli sanāk, ka viņa maksā NĪN daļu kā apdrošināšanu tam, ka, ja viņu pēkšņi piemeklēs nelaime un nebūs, kur dzīvot, tad brālis nevarēs viņu nelaist pie sevis, un, ja kaut kad nezināmā nākotnē izlems pārdot, tad autore saņems pusi summas. Risks vienīgi, ja brālis sataisa komunālo parādus, autore būs atbildīga par pusi. Atkarībā no NĪN lieluma un brāļa finanšu atbildības tas var būt pat ļoti neizdevīgi.
Savukārt, ja kaut kas notiek ar autori, ne jau brālis mantos to otru pusi, bet gan viņas vīrs un iespējamie bērni. Pieņemot, ka kredīts vīram vienam var būt nepavelkams un viņš var nevēlēties dzīvot ar brāli, diez vai viņš būs tik labvēlīgs atļaujot brālim palikt tajā dzīvoklī un pašam ejot īrēt.
Ja brālis grib pārcelties uz labāku rajonu, viņš varētu, piemēram, izmantot to, ka nav šobrīd jāmaksā īre un iekrāt sava dzīvokļa pirmajai iemaksai un pēc tam esošo dzīvokli kopīgi izīrēt.
Vai arī, ja viņš netaisās jebkad pārcelties, tad lenam autorei viņas pusi atmaksat.
Bet ja viņš taisās tajā dzīvoklī visu mūžu nodzīvot, bet tai pat laikā neuzskata, ka autorei vispār kaut kas pienākas izņemot NĪN maksāšanu, tad vismaz būs redzama viņa patiesā attieksme naudas lietās. Es, personīgi, tādā gadījumā laikam vienkārši pārrakstītu savu daļu brālim, lai jau viņam tiek. Vismaz situācija būtu atrisināta un, cerams, tas, ka viņam ir savs dzīvoklis, tiktu ņemts vērā nākamajā mantas dalīšanas reizē/viņš šo labo žestu novērtētu.

Dr, es to labi saprotu, nav vienmēr visiem uz pirkstiem jārāda, ka 2x2 ir 4.
Manuprāt, konkrētais dzīvoklis nav šis gadījums.

Jackie - ne vienmēr īpašums ir īpašums labā nozīmē. Man ir viens īpašums, kurš nes tikai galvassāpes :/ Ir īpašumi, kurus pārdodot, var ieguldīt labāk.. Labākos īpašumos.

Man gan šķiet, ka vecāki pareizi rīkojas, nauda nāk un iet, bet īpšums- ir palielk īpašums.

Tikpat labi tad vecāki vispār varēja to dzīvokli nepārrakstīt uz bērnu vārda, kamēr ir dzīvi, un ar savu īpašumu rīkoties, kā velas, attiecīgi ļaut tur dzīvot dēlam. Pēc vecāku nāves abi bērni būtu neapstrīdamie mantinieki un tad arī šo jautājumu nokārtotu.
Un, nē, es neuzskatu, ka nauda vai īpašumi ir svarīgāki par ģimeni vai radiem. Un nedomāju, ka esmu alkatīga - manam bioloģiskajam tēvam arī ir kaut kāda zeme, bet es nekad uz viņu negrasos pretendēt un visu atstāšu citiem viņa bērniem, lai gan tieši es esmu vienīgais bērns, kurš dzimis oficiālā laulībā, un vēl tagad šī laulība nav šķirta.

Te vecāki nevis pareizi ir izdarījuši, bet bērniem sagādājuši problēmas. Pareizāk sakot, vienam no bērniem!

koshlene
Exactly. Brālis izpērk māsas daļu un viņam ir savs īpašums ar ko tālāk var darīt ko grib. Māsa par iegūto naudu sedz daļu kredīta (varbūt pat visu) un rezultātā vecāki ir palīdzējuši katram tikt pie sava īpašuma un neviens nav apdalīts. :)

Nu, es gan nesaprotu šo vecāku nostāju, jo diezin vai pienāks tāds brīdis, ka meita ar vīru ies tur dzīvot. Sevišķi, ja brālis tur iekārtosies pavisam uz dzīvi ar savu iespējamo ģimeni.

Man liekas, ka te dažas biš pa daudz pa mākoņiem un "vērtībām" dzīvojas, nevis realitātē. Es gan negribētu nevienu radu gabalu līdz mūža galam savās mājās izmitināt. Uz laiku, protams, bez vārda runas, jo īpaši, ja telpas un platības atļauj.. bet tomēr - sava ģimene (un es runāju vīrs/sieva un bērni) ir tomēr sava ģimene. Katrai jaunai ģimenei ir sava rutīna, sava dienaskārtība, savas tradīcijas un vēlmes, vajadzības. Ievedot mājās vēl kādu cilvēku, gribot negribot sanāk pakārtoties un arī tā cilvēka bagāžu uznemt (un ne fiziskā ziņā..). Es drīzāk palīdzētu ar citu telpu atrašanu/īres apmaksu, nekā savā mājā gribētu ilgstoši citu cilvēku. Es vienmēr esmu bijusi ļoti teritoriāls cilvēks un man patīk, ka man ir personīgi savs stūrītis mājās un te ir mana jaunā dzīvīte, kuru veidojam paši. Tas ir normāli, ka veidojot savu ģimeni, mēs atdalāmies no vecākiem/brāļiem māsām. Var tikties katru dienu utt, bet tomēr dalīt dzīvojamo platību, kur tu centes uzbūvēt SAVU, man tas galīgi neiet kopā..
Un par vecāku lēmumu - arī uzskatu, ka ļoti nemoderns un uz emocijām, ne saprātu balstīts lēmums.

Neredzu tur nekādu mantkārību. Manuprāt, būtu tikai normāli un godīgi piedāvāt brālim izpirkt tavu dzīvokļa daļu, lai tu vari nomaksāt daļu no sava kredīta un dzīvoklis paliek brāļa īpašumā. Tādā veidā katrs iegūtu savu īpašumu un vecāki būtu palīdzējuši abiem. Tikpat labi jau brālis varētu ņemt kredītu, bet tu dzīvot vecāku dzīvoklī.