Ir sievietes, kurām ir tādas krūtis, attiecības gadiem un vēl vīrieši no pakaļas skrien. Ja Tev pašapziņa ir tik zema, to noteikti nav panākušas krūtis, taču, ja lielākas Tev to pašapziņu uzlabotu, dari, kā Mincis saka - krāj implantiem. Krūšu izmēra vainošana pie zemās pašapziņas, ir kliedzošs signāls, ka kāds to ir sabojājis pavisam citā veidā. Protams, var apmeklēt speciālistus un šo cēloni meklēt un vēlāk smieties par to, ka kādreiz par to pārdzīvots, taču speciālista apmeklējums nedod garantiju, ka tas izdosies. Par šo pārdzīvo jaunas sievietes, tādas, kam vēl visa dzīve priekšā. Vai ir jēga iet, gulšņāt uz kāda dīvāniņa, iztirzājot visus savus radus, draugus un paziņas, lai noskaidrotu, kas par iemeslu un pēc tam gadiem no tā rehabilitēties, ja vienīgais, kas liek justies neatzītai pretējā dzimuma acīs, ir krūšu izmērs, ko var lētāk (Tās rehabilitācijas kopsummā sanāk daudz dārgāk) un lētāk izdarīt?
Palaidu garām autores vecumu. Ja zem 20, ar nazi vajag nogaidīt un pavērot pieaugušu vīriešu, nevis pusaudžu reakciju iepazīstoties. Pamatskolas/vidusskolas personāži nebūs blakus visu dzīvi, vēlāk iepazīsies ar citiem un uzzināsi, ka ir daudz cilvēku, kas domā savādāk un meitenes, ar ko veidot attiecības neizvēlas pēc krūšu izmēra. Ja ir jau gabalu pāri 20 un joprojām tādas domas, nav ko sevi spīdzināt - var uztaisīt smukas B-C izmēra krūtis un aizmirst par problēmu. (Ja ir vēlme pēc vēl lielākām, tur gan iesaku par tarakāniem galvā padomāt, ar matulaku tos iznīdēt nevar.)