Neprot krāt?

man joprojam ir morala dilemma par so jautajumu. it ka gribas sakrat savai majasvietai un tamlidzigi, bet es nezinu, cik gadus tas var prasit. beigas kraj un kraj kaut kam "savam", un visu laiku atliec savus dzives priekus. kada tad jega tik daudzus gadus sevi nenormali ierobezot?
nu un tad ok, sakrasi to naudu, bet tad jau paradisies kaut kas cits, kam krat. kad tad atlauties to mazos ikdienas priecinus?
respektivi, tas ir the vicious circle. es nezinu, kas ir labak.

Anete,viens ir sporta auto un otrs ir ikdienas kurš būs paredzēts man ar bērniem,sporta auto bija viņa sapnis(arī es tādu gribēju).

Vajag vidusceļu. Krāj naudu un izklaidēm tērē ar galvu, neņem līdzi vairāk naudas nekā nepieciešams, iekļaujies budžetā, ja iztērē vairāk nekā plānots, tad atliec to naudu atpakaļ no nākamās naudas. Vienkārši uzstādi konkrētu summu cik ir jānoliek malā katru mēnesi un miers, ja nevar kādā mēnesī to īstenot, tad nākamajā ir jāatliek vairāk nauda lai nebūtu caurumi iekrājumu plānā.

Man ļoti patīk krāt naudiņu, tiešām .. grūtāk bija studiju laikos, tad alga bija salīdzinoši maza, gribējās bieži jaunas drēbes, vēl visādus niekus un tā arī neko daudz iekrāt neizdevās, grūti bija sākt krāt .. bet nu jau gadus divus vai trīs es krāju tiešām tā, ka atlieku no visiem ienākumiem vismaz pusi, bet tajā pat laikā neaizliedzu sev arī tos mazos prieciņus - tās pašas kafejnīcas, kādu jaunu štāti, foršu kosmētiku, atpūtu :-) Lai gan tagad ir pat tā, ka man tiešām ir pilnīgi viss, ko vajag un nevajag, tādēļ nav pat kur to naudu tērēt, skan laikam tā nereāli, bet tā tiešām ir :-D Un tas ļauj iekrāt :-)
Kam es krāju? Pirmo gadu krāju mājokļa remontam, tagad krāju vienkārši tāpat - krāšanas pēc, bija doma vēl vairāk mājokli uzfrišināt, uzcelt pirti, bet to laikam draugs ņems uz saviem pleciem :) Paldies laikam jāsaka arī vecākiem, kas tā iemācījuši dzīvot, jo nu es tiešām nesaprotu cilvēkus, kas dzīvo bez da jebkādiem iekrājumiem un nereti pirms algas knapinās vai salīdzinoši nelielus pirkumus ņem uz nomaksu (t)

Es tikai nesaprotu, kāda tev darīšana, ko viņi dara ar savu naudu. Skauž, vai? Ar savu naudu cilvēks drīkst darīt ko grib, kaut vai 500 eiro banknotes koridorā uz sienām tapešu vietā izlīmēt.

Es nesaprotu kā var uztraukt tas, ka citi neprot krāt. :D

Mēs mākam krāt, bet jādzīvo jau kaut nedaudz arī šodienai. Jā, ja iepriekšējos gados nebūtu braukuši ceļojumos, tad būtu iekrājuši vairāk. Tomēr es neko nemainītu, jo tas bija lieliski! Jo tagad, kamēr bēnrns nepaaugsies, nav tās iespējas pabūt divatā, kaut kur aizbraukt, paceļot diviem vien. Tā nu mūs pašlaik ir atmiņas un sapņi par to, kur gribētos aizceļot nākotnē.

Arī nesprotu kāda Tev daļa par citiem? Esmu gan ierobežojusi sevi kādu laiku,lai sakrātu vairāk. Bet tad sapratu,ka nav vērts..kā jau te meitenes minēja,jādzīvo ir tagad un nav ko sevi spīdzināt u dzīvot tikai ar minimumu.
Manā pazinu lokā arī ir cilveki, kas pelna 2x vairāk kā es un čīkst,ka nekam nepietiek,kur nu vel iekrāt. Mani kaitina tādi čīkstuļi, bet neuzskatu par pienākumu kādu mācīt. Ja vins neprot sakrāt un grib čīkstēt,lai..kas pa īstam gribēs iekrāt,tas pats izdomās kā to paveikt.

Es esmu tipiska krājēja, esmu jau sakrājusi savam dzīvoklim un vēl aizvien turpinu krāt. Vienīgais tas, ka ienākumi ir palielinājušies kopš laika, kad krāju dzīvoklim un tagad arī atlieku mazāku summu, jo tas vairāk ir tāds back up, nevis konkrētam mērķim, tāpēc varu atļauties gan ceļot, gan iepirkties, gan iet uz restorāniem vai citām izklaides vietām. Man tas viss sniedz baudu un es no tā atteikties vairāk netaisos. Dzīvoklim toreiz ļoti krāju, jo ātrāk gribējās, un bija arī sava veida nepieciešamība, plus biju tik aizņemta, ka izklaidēm iespējas nebija, tagad noteikti tā vairs nedzīvotu, bet varbūt arī tāpēc, ka nav konkrēta mērķa.. Ja vajadzētu mašīnu un vajadzētu krāt, es labāk to darītu ilgāk un baudot dzīvi, nekā vice versa.

Nuuuuu.. tā nav īsti nemācēšana krāt. Tad ko, visiem neko vispār nedarīt, ēst maizi ar pienu gadiem, lai sakrātu tai pirmajai iemaksai mājoklim? Un kā pēc tam to mājokli uzturēt? Nodokļi, remonti, rēķini utt. Un tad beidzot sakrāt tā ap 35 gadiem un saprast, ka neesi nevienā ceļojumā bijis, neesi izbaudījis jaunības gadus? Es parasti krāju tad, kad varu brīvi atlikt līdzekļus pēc saviem "rutīnas tēriņiem", kuros tiek ietverti gan ceļojumi, gan izklaides, apģērbi, kāds koncerts ik pa laikam utt. Kas paliek pāri - to lieku zeķē un tā arī sakrājas. Nevis iet veikalā garām vīna plauktam un sev kniebt "nē, šonedēļ nē, jo jākrāj kaut kam...". Ja reāli tās naudas nav, tad, protams, ka nekādi ne koncerti, ne vīni, bet ja nauda ir, tad neredzu jēgu sevi ierobežot, lai sakrātu kaut kādam "sapnim", bet tai pašā laikā dzīvot garlaicīgu dzīvi!

Dzīvos īrētā dzīvoklī, bet, lūk, katru 7dienu dosies brančot uz restorānu, būs jaunākais iPhone kabatā un auto kredītā paņemts. Un tad sūdzas citiem, ka nevar sakrāt pirmajai iemksai. Gribas skaļi smieties...

Kas tā par apsēstību ar "saviem īpašumiem"? Es arī kādreiz biju kā nenormāla ar tiem īpašumiem. Nu divi ir, bet ar tiem vairāk problēmu kā labumu :-D Īrējot tu vari "atļauties" dzīvot īpašumā, kādu, iespējams, nekad nevarētu atļauties nopirkt. Nu, piemēram, īri 500-600eur maksāt par foršu dzīvokli var atļauties, bet šo pašu dzīvokli, pat kredītā, par 150 000eur+ nevar atļauties nopirkt. Tas tāds, maunprāt, viens no lieliskākajiem īrēšanas bonusiem. Otrs - tu maksā savu īri mierīgi un maksā, bet par remontiem, ārkārtas gadījumiem (nobrūk ledusskapis, veļasmašīna, plīst trubas utt), kā arī par nodokļiem - tomēr rūpējas īpašuma saimnieks. Pietam, īrējot tu esi mobils - vari aizceļot vai pārvākties jeburā brīdī... nepatīk tomēr vieta/kaimiņi/dzīvokļa plānojums? Lauz līgumu un aidā tālāk!
Jebkurā gadījumā, nesaprotu to apsēstību...Manuprāt, tas ir kaut kāds kults. Tāpat kā kādreiz teica, ka bez augstākās izglītības tu esi absolūta nulle, tad tas pats ir par "savu mājokli". Ja īrē, tad esi lūzeris!

Neesmu krājēja. Drīzāk kā meitenes te saka: "mazo prieciņu baudītāja". Labāk aiziešu tur kur tiešām vēlos, iekļaujoties budžetā, nekā ierobežoju visu līdz minumam. Nē, nē, nē. Nav grūtības iekrāt kādu summu remontam vai citām vēlmēm, bet krāt naudu ar gadiem... nebūšu īstais cilvēks.:-D

Teiksu taa, es protu krat, bet mans merkis, piemeram, dzivoklis nekad nebus mana prioritate lai cik loti es to veletos. Pirmkart es velos dzivot, izbaudot dzivi un dzivot tagadne nevis kautkada mistiska nakotne. Tadel atlaujos teret naudu lietas par kuram citiem raustaas pleci. Un tapat tas man neliedz pacikstet, ka gribetos lai lietas bidas atrak.

pa lielam, katru mēnesi no algas atlieku daļiņu, lai gan nekam konkrētam nekrāju. kad izdomāju, ka vajadzētu vairāk naudu, tad meklēju papildus iespējas peļņai, jo krāšana nešķiet tik efektīvs variants. kur nu vēl sevis ierobežošana. bēdīgi aliek pat iedomājoties, ka varētu gadiem iztikt bez ceļojumiem, nu nē.

Es esmu nežēlīga tērētāja, man par to ir kauns un es gribu mainīties. :-D It kā nospraužu sev mērķi, a te jaunu kleitu sagribās, uz kino aizeju, draudzenes uzaicina uz kafejnīcu un citas muļķīgas lietas, ko grūti sev liegt. Laikam rakstura nav. :-D Drīzāk gribu jautāt-kā krājējām izdodas sakrāt? Ir tāds krājēju gēns vai vienkārši pašdisciplīna?

Es it kā gribētu krāt, bet nekā vārdā neatteiktos no braucieniem, ceļojumiem, kaut kādām ballītēm. Nu - iespaidiem. Taču es mierīgi varu saprāta robežās atteikties no gadžetiem, drēbēm, kosmētikas, regulāras ēšanas ārpus mājas. Tā kaut kā.
Līdzīgi ir ar krāšanu - jā, dzīvoklim arī es varu krāt (ja tas ir saprātīgi un nav milzīga neadekvāta maksa), taču nekad nekrātu gadiem, piemēram, kāzām vai auto. Tad es labāk to naudu notrallinu ceļojumos.

Par citiem cilvēkiem man nav daļas, ja kāds jautā padomu, neatsaku, bet citu makos pati nelienu un pamācības nedāļāju.
Tā kā šeit tika jautāts, kā ir man, atbildu- es esmu krājēja, bet es neesmu taupītāja. Man patīk arī "dzīvot šodien". Mans krāšanas algoritms:
1) Atlikt 10% krājkontā no jebkāda veida ienākumiem uzreiz (nu, pēc iespējas ātrāk) pēc to ienākšanas kontā. (10% pēc gudru finanšu cilvēku domām ir tā summa, kas notērējas nemanot visādos sīkumos, līdz ar to, tā trūkumu nejutīs; uzreiz - jo pēc tam arī var iztērēties nemanot).
Tādā veidā iekrāj "drošības spilventiņu" vismaz 6 mēnešu obligāto maksājumu apmērā "nebaltām dienām". Tas ir ārkārtas fonds, tiešām ārkārtas gadījumiem, kad nav pietiekamu ienākumu.
2) Atlikt 10% krājkontā visādiem lielākiem pirkumiem un/vai ceļojumiem, atvaļinājumiem. Ja vajadzība nespiež, tad lieki tur iekšā nelienu.
3) Man vēl atsevišķi ir izdalīts, cik man katru mēnesi ir jāatliek dzīvokļa pirmajai iemaksai, ja pēc noteikta laika gribu to iegādāties, tas arī ir mēneša obligātais maksājums, kas tiek veikts pirmām kārtām tāpat kā komunālie un 10% uzkrājums.
4) Nu un pārējo naudu tērēju pēc nepieciešamības - daļa obligātie maksājumi, daļa izklaidēm, apģērbam utt. Apmēram pēc konta atlikuma redzu, cik un ko šomēnes varu atļauties un ko nē. Ierobežota nejūtos, apzinos, kuras ir tās pozīcijas, kuras varu ierobežot, nepieciešamības gadījumā. Bet prātā arī paturu, kuros mēnešos ir iespēja, ka būs lielāki tēriņi (tehniskā apskate + auto apdrošināšana, ārsta apmeklējums ar iespējamu tālāku ārstēšanu, piemēram, zobārsts, Ziemassvētki, Jaunais gads, Jāņi utt.), līdz ar to nav tā, ka pēc obligātajiem maksājumiem iztīru kontu pa tīro :D
Bet jā, pats labākais ieteikums, ko esmu lasījusi un praktiski pielietoju - 10%, pirmkārt, samaksā pats sev (t.i., atliec iekrājumos).

Man nav problēmu ar krāšanu, jo neredzu jēgu un vajadzību tērēties sev īsti nevajadzīgās lietās. Ja mani tas neietekmē, tad citu krāšanas paradumi nekādi netraucē. Bet kaitina 2 varianti:
Kad man jaklausās kāda ņerkstēšana par to, ka nav naudas, par to cik te viss ir slikti, bet katram sīkajam ik pa pus gadam jauns, dārgs telefons.
Kad man sāk braukt augumā par to, ka es it kā ko nevaru atļauties. Teiksim, ja neiekļaujos sabiedrības standarta rāmjos- reizi mēnesī restorāns, reizi gadā jauns telefons, reizi piecos-ledussskapis, tad obligāti kāds par to negatīvi izteiksies, nemaz neņemot galvā, ka, piemēram, restorāns, man varētu nepatikt.

Daudzi draugi un radi apkārt ir tajā vecumā, kad veido ģimenes, domā par mājokļiem un tamlīdzīgi, tad nu esmu pamanījusi tādu tendenci, ka daudzi vienkārši nemāk krāt.

daudzi dzivo ka velas, un dpaldies dievam tev atlauju neprasa.:-P

Palasot Tavas tēmas no malas škiet, labāk būtu baudījusi dzīvi, nekā krājusi - gan naudu, gan rūgtumu sevī. Jo to vien var lasīt, brālis dabūjis dzīvokli par neko, māsa auto par neko, draugi apkārt labi dzīvo, bet krāt nekrāj. Ja jau visi apkārt tik slikti vajag varbūt papētīt vai vaina un jocīgā uztvere nav tevī. Viss dzīvē netiek mērīts naudā, laimi par naudu nenopirksi. Tā ir līdzeklis,lai to mēģinātu iegūt :D Iesaku pamainīt attieksmi ;-)
Atbilde uz jautājumu - neesmu lielā krājēja tips, bet pa drusciņai atlieku, lai būtu drošības spilvens, ja nu kas.