Šķirnes vai bezšķirnes?

Bet es absolūti piekrītu tam, ka jūsu pienākums nav ņemt patversmes dzīvnieku, ja tas dzīvnieks jums nepatīk. Pats stulbākais, ko dzīvē var izdarīt, ir paņemt dzīvnieku, kurš nepatīk, par kuru tu nededz. Priekš kam? Lai pamestu vēlreiz? Lai nemīlētu? Izmestu uz ielas? Tad labāk nopērc tādu, kāds patīk, un miers!
Nesen viesojos Saldus dzīvnieku patversmē, 2 kaķi tur bija tādi, ka man sirds lūza, cik ļoti man viņi patika un cik ļoti man gribējās tos paņemt pie sevis, un neviens persietis/brits/orientālis manī nekad nav radījis tādas jūtas, un tur mazs sakars ar žēlumu, jo ar pamestiem bomžkaķīšiem es saskaros katru dienu. Ja man izdodas izvēlēties sapņu kaķi starp šiem, kāpēc pirkt? :-)
Bet tas tā, es vienkārši neesmu normāla un apzinos to. :-D

Kaķis man ir no laukiem, kur šķirnes kaķenei piedzima kaķēni (no bezšķirnes runča), un tiem meklēja mājas. Suns ir šķirnes. Ja kādreiz gribētos ņemt kaķi, tad visticamāk ņemtu no patversmes vai ss/fb, kur atdod kaķēnus, bet suni gan visticamāk tikai konkrētas šķirnes vai ar vismaz kādu garantiju aptuvenam izmēram un šķirnes rakstura iezīmēm, jo dzīvojam dzīvoklī un nevaram atļauties lielu suni. Ja būtu māja, domāju, ka paņemtu lielāku suni no patversmes.
Manuprāt, ir forši, kad ir iespēja atļauties dāvāt kādam mājas un ceru, ka nākotnē tas man izdosies.

Varbūt esmu egoistiska, bet neuzskatu, ka man savās mājās ir jāuzņem dzīvnieki, kuri patversmē ir citu cilvēku attieksmes un vienaldzības dēļ.

Sabiedrības attieksmes un vienaldzības, esi daļa no tās, tāpēc netieša un daļēja, bet kaut kāda vaina tomēr ir katram.
Visādi citādi nešķiet, ka kādam jājūtas vainīgam, pērkot šķirnes kaķi/suni, bet zinot, kāda šobrīd ir situācija ar bezsaimnieku suņiem un jo īpaši kaķiem, mana izvēle ir par labu ielu kaķiem un suņiem no patversmes. Omas no patversmes paņemtais kaķis gan izrādījās slims, aizveda pēc 2 dienām pie daktera, kurš norāja, ka kaķis nav jau krietni ātrāk vests, dzīvnieku biedrības tāpēc šķiet drošāks variants. Pašai ir kaķis no biedrības paņemts un vairāki bijuši pagaidu mājās (kas, ja neesat gatavi kaķim uz daudzpadsmit gadiem, arī ir iespēja palīdzēt). Un tā mīlestība, kas veidojas ar no ielas paņemtu minci, kurš pirmo reizi mācās, kā tas ir - būt mājās ar cilvēku, kur par viņu rūpējas, ir kaut kas dikti skaists.

Kàpēc jūs domājat ka tikai bezšķirnes suņi ir lieli?
Esmu dzīvojusi kopā ar 3 lieliem šķirnes suņiem un pati nākotnē arī gribu palielu šķirnes suni. Diez vai, ka dzīvoklī gan. Bet šķirne man nenozīmē, ka mazs uzreiz. Es vispār negribētu mazu suni. Ja suns - tad jēga no viņa

Wallee, loģiski, ka šķirnes suņi arī ir lieli, bet lieta jau ir par to, ka iegādājoties šķirnes suni, tu tomēr apzinies cik liels tas suns izaugs.

Domāju, ka suns man nebūs nekad. Varbūt vecumdienās, ja dzīvosim privātmājā. Un tikai zeltaino retvīreru.
Tuvākā vai tālākā nākotnē gribētu kaķi. Ir mazs sapnītis, kādu vēlētos, bet gan jau noskopotos tik daudz maksāt par kaķi. Bet no patversmes es neņemtu. Tāda stingra pamatojuma nav, bet zinu, ka negribu un viss.

Tieši tāpēc es gribētu šķirnes suni - es zinātu kāds tas suns izaugs un kā ar viņu jāapietas.

Starp suņiem un kaķiem tomēr ir milzīga atšķirība, kaķis no ielas un persietis nu tā BAIGI būtiski neatšķiras kopšanā un tēriņos (pieņemot, ka uztrāpās līdzīgs raksturs un vidusmēra veselība un gēni), bet krievu toiterjers vs. vācu aitu suņa un kaukāzieša krustojums tomēr ir nesalīdzināmas izvēles it visā.
-
Par suņiem runājot, šķirnes suni var izvēlēties no A līdz Z - mazu, lielu, vidēju, cik augstu skaustu, īsspalvainu, garspalvainu, galu galā nespalvainu. Pašķirstiet patversmju suņus, cik daudziem tur skausts ir mazāks par 30cm? Pārsvarā patversmēs ir lielie suņi. Viena paziņa gribēja mazu nešķirnes suni (negribēja maksāt par to, šķirne nebija būtiska), meklēja gadu pa visām Latvijas patversmēm, neatrada! Patversmes suņu klāsts ir ārkārtīgi vienveidīgs, pārsvarā tie ir lieli, un ne visi grib lielus. Es suni negribu. Taksim vēl piekristu.
-
Es atvainojos, nevienam cilvēkam cilvēkam nav pienākums ņemt jebkuru dzīvnieku "ka tik dod!" arī mēs dzīvnieku aizsardzības biedrībā sev ņemam tos, ar kuriem ir jūtu ķīmija, kuri patīk. Un tas ir absolūti subjektīvi. Un pat uz pagaidu mājām izvērtējam, ko ņemt, ja dzīvnieks galīgi nepatīk, nu neņemam, atrodam kādu citu cilvēku, kas paņem.
-
Jūs taču arī nedodat seksu visiem vīriešiem, kuri to grib, bet gan izvēlaties sev partneri, kurš patīk. Bet dzīvnieks ir ģimenes loceklis.

Uzskatu, ka nav jājūtas vainīgam, pērkot škirnes dzīvnieku, tomēr es to nevarētu izdarīt, zinot, cik daudz patversmēs ir citu pamesti mīlułi. Mums gimenē pilnīgi visiem ir bezškirnes kaki, kas pārsvarā ir pieklīduši, bet neesošie ciltsraksti viñus nepadara par mazāk mīłiem un jaukiem. Mīlošam saimniekam savs mīlulis ir skaistākais un foršākais, neskatoties arī uz visādām nebūšanām, ne tik patīkamām rakstura iezīmēm, ne tik īpašu izskatu utt. Veselības problēmas ir gan vieniem, gan otriem. Protams,ñemot škirnes dzīvnieku, varam aptuveni rēkināties ar viña raksturiñu, lielumu, arī raksturīgākajām kaitēm, bet tomēr uzskatu, ka tas, par ko suns izveidosies, vairāk vai mazāk atkarīgs tikai no paša saimnieka un audzināšanas.

Es ar neesmu sunu cilveks seviski ja man nav privatmaja + apzinos ka esmu slinka lai no agra rita knapi atverusi acis vel seviski ziema vestu suni araa. Man kaki vienmer ir bijusi visi ir palidzets gan bomzisiem gan meginats arstet vinus pati tagad plaidzu patversmei izbbarot mazulus kuri jua sakusi pasi est. Viegli nebija, jo izdzivoja tikai divi no sesiem, ebt taapt vertigs tas bridis kad mazie dabuja pirmos garduminus un redzet kaa pa nevarigiem kakeniem tagad drosi sprinte pa istabu un lec gultaa. Milestibu dod visi dzivniecini beznosacijuma milestibu. Ja izturesies riebigi pret kaki vai kakis piedzivojis traumu no ex saimniekiem aks spidzinajui kaki vai pametusi tad uzticibu atgut ir gruti pret to nav nekaadas zaales.

Man pamesto dzīvnieciņu tēma ļoti aizskar sirdi, tāpēc jā, es noteikti justos vainīga, ja saņemtu vai pirktu šķirnes kaķi/suni. Ģimenē agrāk esam vairākus kaķus un suņus ņēmuši no patversmes vai pieradinājuši no ielas un visi ir bijuši tik sirsnīgi un mīļi mājdzīvnieki...
----------
Šobrīd mājdzīvnieku nav, bet, kad nobriedīšu lēmumam par kaķīti, arī noteikti ņemšu no patversmes vai sludinājumiem, kas piedāvā kaķus, palikušus bez mājām.

jā, es jūtos vainīga arī par šīm problēmām, es jūtos vainīga ēdot garneles un zilo sieru kamēr kāds kaut kur citur cieš badu, tā pat, manuprāt, ir savu iespēju robežās jāpalīdz bērnu nama bērniem.
cilvēkiem būtu jājūtas vainīgiem par savu egoismu. tieši tāpēc pasaule ir tieši tur, kur tā ir.

Katrs ir tur, kur viņš ir tāpēc, ka tā notiek. Ja Tu savu zilā siera gabalu izdalīsi bada cietējiem, cik cilvēkiem pietiks? Un ko teiksi tiem, ko nepabarosi? Autores izvēli ņemt šķirnes dzīvnieku, atkompensēšu es - pamņemot kārtējo bezšķirnes. Visus izglābt nevar. Tas, ka pasaulē ir cilvēki badā, bērni bērnunamā un dzīvnieki bez mājām, ir bezatbildības un egoisma rezultāts. Cilvēkus bez ēdiena un ģimenes atstāj citi cilvēki, bet dzīvniekus bez mājām tie cilvēki, kas ļauj tiem nekontrolēti vairoties. Pat, ja nebūs šķirnes dzīvnieku, joprojām eksistēs tie, kam es nesīšu uz ielas ūdeni karstā laikā, kaut mājās bija/ir/būs savs bijušais bezpajumtnieks. Kā nonāk bērniņš babybox? Dēļ nekontrolētām dzimumtieksmēm. Šo bērniņu adoptēs ģimene, kas viņu izvēlēsies. Varbūt neviens. Tieši tas pats ir ar kaķiem un suņiem - kādu izvēlas, kādu ne. Bet visa pamatā ir cilvēka bezatbildība, nevis tā cilvēka, kas izvēlas kādam palīdzēt /bez/ atbildība. Es jau minēju, ka uz ielas var nonākt arī šķirnes dzīvnieks. Manai mammai jau ir 2 tādi (no 3), vienam draudēja eitanāzija, ja kāds viņu nesavāks, otru nometa viņai uz trepēm vēl vecumā, kad pats nespēja pat paēst - "brāķīši", ja mamma būtu atbraukusi ciemos pie manis uz pāris dienām, tas kaķēns uz tām trepēm būtu nomiris, jo viņu nepamanītu, nebūtu kam pamanīt. Tādus pat "brāķīšus" (Pati esmu redzējusi un dzirdējusi, kā sieviete atsakās no priekšlaikus dzimušā bērna, jo mājās ir otrs - pilnvērtīgs. Ilgstošāk padzīvojot bērnu slimnīcā, var redzēt daudz skumju stāstu) cilvēki savus bērnus pamet slimnīcās un tad viņiem kā kuram paveicas - kādu adoptē, kāds nomirst, jo fiziski pietrūkst siltuma, vēl kāds visus savus 18 bērnības gadus pavada bērnu namā. Domāšana ir jāmaina no citas puses, nevis jāuzbrūk tiem, kas kādam vispār dod pajumti, pat tad, ja tas nozīmē naudu maksāt.

Šķirnes dzīvnieks ir ar +/_ paredzamu raksturu. Un, protams, paredzamu izskatu. Tas maksā atbilstošu naudu. Vienīgā prob - mēdz būt šķirnes ar savām, specifiskām, problēmām, ar to arī jārēķinās.
Pārējais ir tikai izvēle, pirkums un mīlestība, atbildība līdz dzīvnieka mūža beigām.

Manās mājās dzīvo "gandrīz" šķirnes suns. T. i. Baltais Šveices aitu suns, kuru "savācu" caur ss.lv sludinājumu, jo ģimene aizbrauca no lv un 8 mēn suni meklēja kam pārdot.
Diemžēl, bet vēl pēc 6 gadiem, tagad, mans suns ir Dogo barības upuris. Dzīvs, notievējis, vemjošs, bet dzīvespriecīgs upuris, kas ikdienā mīļojās, diedelē bērniem sviestmaizes un lien glaudīties, vārtās pa grīdu vai baksta drauga kaķi (šķirnes kaķi Persieti). Mīļi abi.
Neviens no tā nav pasargāts, tāpēc.. ir vienalga kādu dzīvnieku savā dzīvē uzņem. Svarīgi ir to mīlēt un NEKAD nepamest nelaimē.

Ja man butu maaja, es njemtu dalmaacieti (l)

Es esmu suņu, ne kaķu cilvēks, man gribētos mopsīti.
Bet mana sociālās atbildības sajūta tomēr ir kaitinoši augsta, tā kā visticamāk dzīvnieku nekad nepirktu. Jā, es justos vainīga. Nedomāju, ka citiem tā būtu jājūtas, bet es justos.
Un esmu pārsteigta, uzzinot, ka patversmēs neesot mazu suņu.
Man vienmēr bija licies, ka mazie ir tieši pārsvarā. Arī drauga mamma paņēma mazu, baltu plušķīti no patversmes, mazāku par kaķi. Viņam gan bija lielas veselības problēmas, bija ļoti bailīgs. Un man silda sirdi redzēt, kāds viņš ir tagad. :) Es tagad pateikšu tā varbūt sekli, bet - jā, es par cilvēkiem, kuri ņem patversmes dzīvniekus, pieņem bērnu namu bērnus, esmu pilnīgi citās domās kā par visiem pārējiem.

Saprotu abas puses un nenosodu nevienu - vienīgais, ļoti svarīgi, lai tie, kas izvēlas ņemt šķirnes suni/kaķi, pievērš uzmanību no kādas audzētavas dzīvnieks nāk, jo arī audzētavas mēdz būt visai nežēlīgs bizness. Pašai ir suns no patversmes, noteikti nav nekāds milzenis un ar super mīlīgu raksturu. Ja būtu vairāk vietas un naudas, noteikti paņemtu vēl veselu suņu harēmu priekš sevis. (l)

Nu un kas tajos skirnes sunos tik veertiigs, lai to nepazaudeetu? Vispaar kaada velna peec cilveeks savu iegribu vaardaa ir izveidojis sunu skirnes? Lai buutu smukaaki? Forsaaki? Labaak mediitu? A dziivnekiem kaads no taa labums?

Suņiem vien ir vairāk kā 400 dažādu šķirņu, visas atšķirīgas. Tas ir brīnums, ka cilvēks no pelēkā vilka ir spējis izveidot vienlaikus vācu dogu un čivavu! Pazaudēt to kā vārdā? Tāpēc, ka patversmēs sēž kāda bezatbildības upuri bez piederības kādai šķirnei? Labi, ka ir vēl šie "egoistiskie" cilvēki, kas vēlas sev dzīvnieku ar konkrētām īpašībām, citādi būtu gaužām skumji pēc 15 gadiem attapties, ka vienkārši vairs NAV medniekiem izcilu palīgu mežā, ka nav vairs palīgu policijā, ka nav suņu, kas spētu meklēt pazudušus cilvēkus kaut kur zem sniega vai gruvešiem, ka nav kamanu vilcēju, suņu kanisterapijai, sportam, ka viss kas ir palicis ir nu kaut kas, kas rej, ir ar asti un četrām kājām. Kāds varbūt ar kādu šķirnes senci varētu tur labāk medīt, kā kāds cits, vai būtu vieglāk apmācāms, bet cilvēks nekad nezinātu, ko vispār dabūs. Ņem suni lopu sargāšanai, bet šis izrādās mednieks un tos lopus nokož. Super perspektīvas!

Cilvēks var izvēlēties, ko mīlēt un par ko uzņemties atbildību 15 gadu garumā. Un atbildība ir pietiekami nopietna, lai izvēlētos to dzīvnieku, kurš patiks tieši Tev un kuru Tu redzi kā savas ģimenes locekli. Vai tas ir jauktenis, vai šķirnes dzīvnieks, mīlošs saimnieks ir vajadzīgs jebkuram dzīvniekam un tas ir pats galvenais.

Neredzu tur neko sliktu, ja tev ir konkrētas prasības attiecībā pret nākamo mājdzīvnieku. Man ir šķirnes suns, jo es zināju, kādu es gribu, un patversmēs es noteikti neatrastu tādu. Būtu man privātmāja, paņemtu kādu arī no patversmes. Ja būtu iespēja tādu, kā es vēlējos, atrast patversmē, tad ņemtu tur. Man nav sirdsapziņas pārmetumu par to, savu suni taču es mīlu un rūpējos par viņu.