Šodien darbā, aiz gara laika sāku domāt.. Attiecības man nesanāk izveidot (nejautājiet kāpēc), skatos visur apkārt laimīgi pāri, ar bērniem utt. Un riktīgi iesitās vientulības sajūta.. Sevišķi vēl visi svētku periodi priekšā.. Kā lai sadzīvo ar to, ka esi viens ? Man patīk sarunāties ar cilvēkiem, iepazīties, bet pēdējā laikā kaut kā nevedas sarunas. Kā būt pašpietiekamam pašam ar sevi un uz katra stūra negaidīt attiecības.. Varētu atrast kādus hobijus vai ko, bet reāli tam laika nav, atliek vienīgi dziļās interneta foruma dzīles, kur gremdēties citu cilvēku dzīvēs. Bet, kā Jūs sadzīvojiet ar to, ka nav Jums attiecības, un vai nepietrūkst tieši otrās pusītes, nevis vienkārši kompānija?
Manuprat, problema jau nav tikai taas attieciibas bet nespeeja palikt pasai ar sevi. Man gan patik tas bridis kad dzivoju viena (nu ar kakiem)...un darit ir daudz ko. Gan tas pasas datorspeles, gan dzivnieku aprupesana, filmas ,seriali..ko velos to daru. Gatavoju ko velos nav jaadomaa par otru cilveeku. Ir cilveki kas vienkarsi neprot vienatnee palikt un uzreiz taa depresivaa sajuta klaat.
Nē,es nenoraidu. Es cenšos apskaidrot kāda man tā ikdiena. Rutīnu jau grūti izmainīt. Bet ir labi apzināties,ka no vientulības 'nenomirst',ka pat daudzas no Jums nav attiecībās.
57days kas kuram tuvāks. Ja cilvēks grib atlikt savas problēmas kaut kur tālākā kaktā, tai pat laikā atstājot tām iespēju atgriezties, tad datorspēles der ideāli, taču, ja ir vēlme tikt ar tām galā un attīstīties, tad dažāda literatūra par ļaunu nenāk. :-)
Iekšējo problēmu risināšanai grāmatas par, piem. , Korejas Ekonomiku un Etipoijas vēsturi un feminisma ideju attīstību Jaunorleānā 20ajos gados īsti neko nedos :) Tur jālasa specifiskāka literatūra (kas ne kuram katram šķitīs interesanta). Tā literatūra, ko lasu es, problēmas nerisina. . Bet nu jā, pazīstu sievieti, kura tika pāri šķiršanās sekām un sāpēm, lasot psihonalītiķu darbus.
Man ir līdzīgi kā Goody. Jāsaka gan, ka par attiecību cilvēku esmu palikusi tikai pēdējos gados, līdz tam es izbaudīju to, ka esmu viena, man ir randiņi ar dažādiem puišiem, darbs, mācības, draugi, sociālā dzīve.. Tagad arī vecums cits, tādēļ domas ir mainījušās, gribas stabilitāti, ģimeni, vienu vīrieti blakus pie sāniem. Bet nu, ja vēl nav, tad nav, arī mēģinu rast to drošības, stabilitātes sajūtu pati sevī, cik labi tas šobrīd iznāk, nezinu, bet nu - audzinu sevi :)
Ir jādzīvo. Piepildītas dienas, darbs, hobiji, sports, komunikācija ar pāris uzticamākajiem cilvēkiem un ģimene un mani dzīvnieki, tas viss man palīdz baigi nedomāt par lietām, kas galvā mēdz uzbriest par lielākām problēmām, nekā patiesībā ir.
Klausos,ka daudz laimīgu jeb piepildītu vientuļo cilvēku te.. Laikam tie bildinājumi un bērnu bildes utt, cilvēkiem tikai tāds, mākslīgais 'labās/ideālās' dzīves atainojums.. Patiesībā jau visi alkst vientulības un sevis saprašanas, sevišķi,kā te dažām ir, ilgstošas attiecībā,ka gribas atvilkt elpu. Jā.. jāiemācā izbaudīt. Jācenšas. Tiešām nav nācies ilgi būt vienai, bet apnicis uzķerties uz nepareizajiem. Dziļas elpas un smaids uz lūpām, ā un pozitīvā domāšana ON...
Tas izskaidro tavas sajūtas. . Man ir nācies ilgi būt vienai, zini, vienā brīdī sāc redzēt tam plusus. It sevišķi pēc tam, kad pēc ilgās būšanas vienai parādās tā milzu "laime" - negulētās naktis, 3x vairāk netīro zeķu, un sajūta, ka nevari plānot savu dzīvi tā, kā grbas, jo jāierēķina bērnudārzs, vīra karjera, kaķis un hipotekārais kredīts. . Neraudi, kamēr mr. ideālais nav iepeldējis piekrastes ūdeņos, tikmēr izbaudi iespējas darīt to, ko gribi TU.
721
