Depresija

Ir cilvēki, kuri labāk maitā organismu gan garīgi, gan fiziski, lai glābtos no viņiem traucējošākas kaites. Gaumes ir dažādas. Es esmu pret zālēm kaut vai tāpēc, ka pēc to lietošanas nebūs panākts it nekāds efekts.

Protams, jebkurš medikaments nedod 100% garantiju uz izveseļošanos.. Gluži kā.. jebkurš medikaments var radīt ne visai jauku blakni.
Tomēr reizēm labāk ir riskēt un dzert tabletes nekā, piemēram, depresijas varā pakārties (tā diemžēl notiek).. vai iedzīvoties citos dziļos kreņķos.
Smagos gadījumos vēl ir iespēja provēt elektrokonvulsīvo terapiju, kas, starpcitu, dod labu efektu

Par tām zālēm arī nepiekrītu. Man ar vairāku gadu starpību dzīvē bija divi posmi, kad zāles bija neaizstājamas. 1.-gulēju gultā un viss, bija slinkums, nespēks, nevēlme pat zobus iztīrīt, nevarēju iziet uz ielas, bija panika no cilvēkiem. 2.-dzīvoju puslīdz aktīvu dzīvi, bet katru dienu vismaz vienreiz uz stundu vai vairākām uznāca psihs, raudāju, dusmojos, metu mantas pret sienu un tamlīdzīgas agresijas izpausmes.
Zāles abus stāvokļus ātri nostabilizēja.
Tai pašā laikā ir bijuši brīži, kad mierīgi iztiku bez zālēm. Un jā, bija brīža, kad zāles deva arī savu sliktumu (ja kādam interesē, varu pastāstīt) , bet tas bija manis pašas un ārsta dēļ, ka rakstīja man viduslaiku zāles zirga devās, bet es klausīju un dzeru.. Domāju, ka zāļu nepieciešamība konkrētajā situācijā atkarīgs no tā, cik slikti tev bija. Ja tikai tā, ka slikts noskaņojums, tad, protams, var pašai savākties.

Inky man bija depresija gadiem ilgi lai gna negaju pie arstiem un areji izlikos ka viss kartibaa biezi piekeru sevi pie domas ka nevelos vairs pamosties. Vispar neko nevelos. Talak pievienojas ari anoreksija/ bulimija kas ari ieilga gadiem. Gaju pie terapeitiem uzsedinaja mani uz flux tas neko nelidzeja. Tiesa tas tabletes lietoju kopaa ar alko. Nezinu tagad viss it kaa ir vieglaak. Man ir beidzot majdzivnieks kakis kas loti daudz man ir palidzejis. Ir virietis ko milu kas palidz. Agrak bija traki vai nu vareju entas h griestos blenzt un nekur neradities ara uz ielas un domat tik pa to ka labaak bez manis un labaak but mirusai vai ari taadas garastavokla maina vienaa bridi viss saraudina un otraa sekundee gribaas iegazt pirmajam pretimnacejam apr to ka pateicis ko ne taadu. Un saadas garastaavokla mainas vel sobaltdien reizem izpauzas, bet ne tik biezi. Ir jau labaak, daudz labaak>:)

lai dara vislaik kko nodarbina sevi,no kā atslēdz prātu, kas viņu varētu atslābināt,relaksēt

Runājot par zāļu ietekmi, pēc vairāku zāļu nomaiņas, kā arī dzīvību apdraudoša notikuma blakusparādību dēļ esmu kategoriski pret tām, taču neesmu ar psihiatra nosaukumu pie krūtīm, kā rezultātā pieņemu, ka kādam tās palīdz. Bet to nevajadzētu uztvert kā glābšanas riņķi, kas glābs no visām problēmām, jo vienīgais, ko tas ar cilvēku ilgtermiņā spēj izdarīt, ir padarīšana cilvēku par vārītu burkānu.

Ļoti, ļoti nepiekrītu. Bet pieņemu, ka tiešām cilvēki ļoti dažādi reaģē uz šāda tipa zālēm. Pareizi piemeklētas zāles dod atspērienu, noņem trauksmi, bezmiegu, nomāktību un dod enerģiju atrast un novērst depresijas cēloņus. Tas ir ļoti ilgstošs process, bet ir tā vērts. Tāda vismaz ir mana pieredze.

Ja tā tiešām ir depresija, nevis ''draudzene ik pa laikam jūtās depresīvi'', tad palīdzēs antidepresanti. Es netērētu laiku visādiem psihologiem.

Paņem priekšā, uzreiz uzveiksi depresiju.

Manuprāt, šī tēma ir bijusi tik aktuāla vienmēr, ka nu jau šķita - visu visi beidzot ir sapratuši, vismaz to pamatu. Bet, redz, ka nē, jo vēl joprojām pastāv uzskati, ka nav jau tie mērķi jāliek milzīgi.. Tā pati izkustēšanās var būt aiziet uz veikalu pēc pārtikas vai pagatavot garšīgu maltīti, skopt sevi vai dzīvojamo platību. vai, ka tikai plikas zāles sniegs labāku dzīvi. Nē, tā tās lietas nenotiek! Pati kā cilvēks ar depresijas, anti-depresantu un b(p)ūšanu slimnīcā varu apgalvot vienu - cilvēkam pašam ir jānonāk pie secinājuma, ka kaut kas nav labi, un jāgrib to mainīt! Ne mamma, ne tētis, ne kaimiņš, ne labākā draudzene to neizdarīs. Jā, tu vari kaut kā šo procesu ietekmēt, bet ne mainīt.
Runājot par zāļu ietekmi, pēc vairāku zāļu nomaiņas, kā arī dzīvību apdraudoša notikuma blakusparādību dēļ esmu kategoriski pret tām, taču neesmu ar psihiatra nosaukumu pie krūtīm, kā rezultātā pieņemu, ka kādam tās palīdz. Bet to nevajadzētu uztvert kā glābšanas riņķi, kas glābs no visām problēmām, jo vienīgais, ko tas ar cilvēku ilgtermiņā spēj izdarīt, ir padarīšana cilvēku par vārītu burkānu.
Terapijas, apzināšanās par to, kas notiek, kā arī apkārtējo atbalsts (ne mudinājumi iet uz veikalu vai sakopt sevi), manuprāt, ir svarīgākais, lai izveseļotos, kā jau katrai smagai slimībai.

myth
+++

Cilvēki mēdz jaukt psihologus ar psihoterapeitiem. Ja pirmie sniedz īslaicīgu palīdzību, atbalstu, uzmundrinājumu, tad otrie ar cilvēku strādā ilgstoši. Psihoterapeita uzdevums nav stāstīt klientam to, ko viņš vēlas dzirdēt, psihoterapeita uzdevums ir palīdzēt klientam paskatīties uz lietām no citas puses, "iznest" no zemapziņas tās dziļi apslēptās lietas, kas traucē dzīvot, pārstrādāt tās un atstāt pagātnē.
Ir tikai normāli, ka terapijas sākumā paliek (it kā) tikai sliktāk, ir jāpaliek. Jo bez paskatīšanās acīs tām draņķībām, kas sēž iekšā, nebūs nekāda progresa, nekādas laimīgas dzīves. Daudzi to nesaprot, daudzi līdz galam nevēlas mainīties, daudzi nesaprot, kā notiek un kas vispār ir terapija.
Par depresiju - jā, teorija ir, ka depresija ir slimība, kuru izraisa ķīmisko vienu disbalanss smadzenēs. Bet kā tas tur ir radies? Kā notiek domāšana? Tas tāpat ir ķīmisks process. Tādā gadījumā rodas jautājums - kas bija/ir pirmais - ķīmiskais disbalanss (no kā?) vai bērnības traumas, kas ietekmējušas domāšanu (mainījušas smadzeņu ķīmiju).
Pēc personīgās pieredzes - jā, iespējams no dzimšanas esmu emocionālāka un man ir nedaudz lielāka nosliece uz depresīvu noskaņojumu, bet pilnīgi noteikti ķīmisko vielu disbalanss manās smadzenēs nav radies ne no kā. Manas depresijas un visu pārējo problēmu pamatā ir bērnības pārdzīvojumi (kam, starp citu, nemaz nav jābūt fiziskai vardarbībai, augšanai bērnu namā vai seksuālai izmantošanai, kā ir pierasts domāt), kas ir sačakarējuši manu domāšanu, kā dēļ es visur saskatu draudus, negatīvo, kā dēļ es sev neļauju dzīvot tā, kā vēlos, kā dēļ man ir problēmas veidot attiecības, uzticēties utt
Summējot visu iepriekš uzrakstīto palagu - pēc manas pieredzes, ja ir ļoti slikti, tad medikamenti dod pirmo atspērienu, stimulu kaut ko sākt darīt. Bet galvenais ir strādāt ar sevi. Vieglāk un efektīvāk tas ir izdarāms ejot psihoterapijā. Un ļoti vajadzīga šeit ir paša cilvēka sapratne un vēlme dzīvot labāk. Nav pat jāgrib tūlīt un tagad kaut ko kardinālli mainīt (tas īstenībā nemaz nav iespējams), ir tikai jāgrib dzīvot labāk, jāgrib būt laimīgam. Un jāapzinās, ka nav nekādas burvju zāles, superdakteru, Hariju Poteru, kas to visu var paveikt paša vietā. Un tas aizņem laiku, spēku, un ka attīstības un mainīšanās process nekad nebeidzas.
PS. Ja ir kādi jautājumi - PM.

Arī uzskatu, ka zāles to lietu neatrisinās. Tas viss nāk no cilvēka iekšpuses, tā teikt.
Ir protams situācijas kuras nevar mainīt, bet visu uzlabot vienmēr var gan. Kaut vai ne tā kā vēlētos, bet savādāk. Jāstrādā ar savām emocijām. Man personīgi palīdz grāmatu, filmu pozitīvu skatīšanos. Vismaz uz to brīdi es saņemu pozitīvo lādiņu.

Pirms 5 gadiem man bija diagnosticeta depresija. Mocijos daudzus un ilgus gadus. Biju griezusı rokas, domajusi par pashnaviibu un vel visadam stulbibam. Tad bija kauns iet pie psihiatra, tacu pati ilgi domaju un kaut ka sanemos un aizgaju. Psihiatrs izrakstija Antidepresantus un nomierinosus lidzeklus, no kuriem ar laiku kluva vieglak. Zales lietoju diezgan ilgi, lidz vienu dienu sapartu, ka viss ir labi un izdomaju, ka zales nelietosu un nekad vairs nenoklusu depresijas nagos, darisu to, kas patik un sagada prieku.
Aizgaju no darba, mainiju dzivesvietu un censos darit tikai to, kas patik. Protams, ik pa laikam uznak melnie, tacu atri vien daru to, kas patik un nelauju atkal iesligt depresija.
Taja laika draudzenes ipasi neklausijos, jo pasai likas ka visi vel tikai sliktu. Pamegini draudzeni izdabut lauka no vinas komforta zonas, gan jau zini ko vinai vislabak patik darit. İedrosini aiziet pie arsta. Vai vina pati saprot, ka ir depresija?

Jebkuri medikamenti atstāj sekas. Tas ir tikai loģiski,bet man interesē,kādēļ tieši par medikamentiem,kas tiek lietoti depresijas gadījumā šeit ir tik negatīva nostāja, piemēram,no Skudrulāča puses.

Ir cilvēki, kuri labāk maitā organismu gan garīgi, gan fiziski, lai glābtos no viņiem traucējošākas kaites. Gaumes ir dažādas. Es esmu pret zālēm kaut vai tāpēc, ka pēc to lietošanas nebūs panākts it nekāds efekts.

Vai savu apgalvojumu par medikamentiem vari pamatot?

Te tikko cilvēks pirms tevis uzrakstīja. Bet tas ir skaidrs jebkuram puslīdz izglītotam cilvēkam, ka jebkura zāle atstāj negatīvu ietekmi uz organismu.

Madasahatter viedoklis par depresiju ir nezinošs. Depresijā var būt depresijas un mānijas epizodes, mānija ir pacilātība vai tml.
Vēl var būt rekurentīvas depresijas epizodes, kas nozīmē, ka cilvēks ik pa laikam ir depresijā
Utt.
Neesmu ārsts, bet savas pieredzes zinu, ka depresija ir dažāda.

Es piekrītu, ka zāles atstāj negatīvu iespaidu uz cilvēku.

Jebkuri medikamenti atstāj sekas. Tas ir tikai loģiski,bet man interesē,kādēļ tieši par medikamentiem,kas tiek lietoti depresijas gadījumā šeit ir tik negatīva nostāja, piemēram,no Skudrulāča puses.

Mēnesnīca, netēlo gudrinieci, pat ja tu esi psihiatrs. Labi zināms, ka gan terapija, gan zāles palīdz tikai to lietošanas laikā un īsi pēc tam, ja cilvēka dzīves apstākļi paliek nemainīgi. Nu, labi, var jau uzskatīt, ka cilvēks ir pie pilna saprāta, ja, piemēram, viņš 100 reižu dienā vārīs zupu, jo kāds tikpat daudz reižu to izlies laukā. Visi kukaiņi tā izdarīs (viņi gan nevāra zupas!). Un jebkurā gadījumā zāles atstāj negatīvu ietekmi uz smadzeņu darbību, jo nav iespējams detalizēti nofiltrēt negatīvās izpausmes. Tiek aizturētas arī pozitīvās, par visu pārējo organismu nemaz nerunājot.

Ja cilvēka dzīve palikusi nemainīga,tātad ārstēšanās ir neefektīva un tā jāturpina.
Vai savu apgalvojumu par medikamentiem vari pamatot?

Es piekrītu, ka zāles atstāj negatīvu iespaidu uz cilvēku. Tieši fiziskās kaites man kaut kādas nav. Man atmiņa un koncentrēšanās spējas sajājās. Bet ja tas kaut cik palīdz savākt sevi un piecelties no gultas, tad jāizvēlas prioritātes pēc savām iespējām. Visu dzīvi dzert zāles nav prāta darbs, kaut tāpēc, ka normālu bērnu gribu iznēsāt. Neesmu pret zālēm uz, piemēram, pāris gadiem vai tml.
Bet neaizmirstam, ka viss tas, ko cilvēki lieto ikdienā, arī mūs negatīvi ietekmē. Kontracepcijas tabletes, alkohols utt., tā kā depresiju zāles nav jānosoda tiem, kas, piemēram, katru nedēļas nogali iedzer.

Skudrulāci, terapijas dēļ tiešām nezinu nevienu, kam būtu ilgstoši kļuvis labi, tāpēc neesmu terapijas fanāte.
Depresijai ir daudzi iedalījumi, arī diagnozes kodi dažādi. Ir depresijas, kas saistītas tikai ar ķīmisko vielu trūkumu, ir kas ar garīgām problēmām, ārstēšanas arī var būt dažādas.
Nezinu nevienu, kas būtu pavisam ticis galā, bet zinu tādus, kuri no dārzeņa stāvokļa sevi pacēluši līdz normālam vai nosacīti labam stāvoklim, kad bezdarbības brīžos uznāk melnie, bet ikdienā nav. Un tas paveikts bez terapijas, 30-40eurx4 reizes mēnesī daudzus gadus...
Tā vispār depresīva tēma, jo es arī domāju, ka pavisam tikt galā ar to nevar nekādi. Daudzi, ar kuriem esmu runājusi, man nepiekrīt un tiešām varbūt labāk domāt, ka var tikt galā, lai neiegruzītu sevi, ka visu mūžu būsi tāds. Arī zāles dzerot tu nekļūsti pozitīvs, iedarbība ir cita.