Kur ir tā robeža?

Man arī šķiet, ka ir lietas, kuras darba vidē varētu izvairīties apspriest.
Es reiz darbā pārtraucu politisko diskusiju.. manuprāt, darba vidē cilvēkam jābūt politiski neitrālam (ja vien neesi politiķis) :D

Ha. Vienīgais par ko mēs darbā nerunājam ir sekss un alga. Esam kādi 15 cilvēki kolektīvā.

Par to cik istabas man ir un vai esmu pierakstijusies, esmu daziem kolegiem minejusi. Par ires maksu gan nav jautāts, bet nu varetu to ari pateikt :D varbut pasakot gramatvedei par ires maksu, palielinatu algu,:-D

Man jau liekas, ka atkarīgs no savstarpējām attiecībām kolektīvā un tā, ko katrs uzskata par pārāk personīgu, lai atklātu vēl kādam citam, izņemot tuvus cilvēkus. Man, piemēram, tādi jautājumi par dzīvokli, par īri un par algu nešķiet personīgi. Ja man jautā, es arī varu atbildēt, cik pelnu vai cik maksāju par elektrību, jo vienkārši neuzskatu to par kaut ko ļoti personīgu. Rakāties dvēselē citiem cilvēkiem gan man nepatīk, tāpēc, piemēram, attiecību jautājumi vairāk kā vispārinātā līmenī gan nav tas, par ko runāju ar kolēģiem - neuzdodu jautājumus citiem un parasti arī šādus jautājumus nesaņemu. :)

Mēs runājam arī par algu 8-). Man ir dažas kolēģes ar kurām ir tuvākas attiecības, ir dažas par kurām zinu tikai pašu minimumu. Bet dzīvokļa izmēra apspriešana gan man galīgi nešķiet nekas privāts.

vienigais, kas man loti nepatik, ka jauta,kapec man nav draugs, tik debils jautajums.

Neapspriežu ar svešiem cilvēkiem savu ģimeni, algu. Varbūt tiem, kam kolēģi ir sirdsdraugi tas ir savādāk, bet personīgi man viņi nav nekas vairāk kā mazpazīstami cilvēki, kurus satieku tikai darbā un ārpus darba man ar viņiem nav nekādu darīšanu.

Man bieži ar kolēģiem ir bijušas draudzīgas attiecības,brīžos,kad bija garlaicīgi pļāpājām par visu :D
Ar citiem ,ar kuriem nebija tik draudzīgas attiecības tikai par darbu ar retiem izņēmumiem.
Atceros vienu kolēği kura man uzdeva visādus jautājumus,es atbildēju uz visiem un tad pajautāju viņai līdzīgu jautājumu kā viņa man,pretī saņēmu atbildi,ka kuram katram jau nestāstīs tādas lietas:-DMācība man,ka ar visiem nevar tā.

Man ar jauno kolēģi ir baigi izplūdušas robežas, apspriežam tādas lietas, ko nekad agrāk ar kolēģiem neapspriedu. Nezinu, cik tas ir labi vai slikti, bet mums kaut kā vienkārši sanāca ātri sadraudzēties.

Atkarīgs cik tuvas attiecības ar to kolēģi, tie jautājumi tika uzdoti sarunas gaitā vai vienkārši kā nopratināšana.
Nepatīk, ja jautā par veselību (kas tad bija, ka slimības lapa), attiecībām, naudas uzkrājumiem. Politika un reliģija arī nav tēmas, kas būtu jāpārrunā.

Ha. Vienīgais par ko mēs darbā nerunājam ir sekss un alga.

Ha,ha,ha ir man darbā tādas kolēģes kuras ,kad nav par ko runāt ,sāk tirdīt;.nu kad dzemdēsi?Tev jau pēdējais laiks. Nu cik tev šomēnes piemaksāja par papildus stundām??:-D

Mēs esam 3 dāmas,- vadītāja un mēs divas pārdevējas.. Sākumā ar kolēģi bijām arī labas draudzenes (pirms sāku tur strādāt).. Nu tā man likās, ka labas.. Tad arī ļoti daudz viena otrai stāstījām, arī ar vadītāju bija labas attiecības (kā man likās) .. Tagad, kopš uzzināju, kādas tās abas zosis ir, man ne vārda vairs negribas teikt.. un arī nestāstu neko.. Runāju par laikapstākļiem un darbu saistītiem jautājumiem, arī viņu čīkstēšanā par dzīvi neklausos :)

Sognare- tādas svešās dzemdēs līdējas man arī ir starp kolēģēm. "Nu tā kā jau laiks bērniņam būtu", "Tev patiks, redzēsi!", "mēs jums varētu tad mūsu bēbja drēbītes atdāvināt!!!". Nu murgs, nu. Parasti izmetu kādu jociņu un eju prom.

man reti kurš kaut ko tādu jautā, jo lielākai daļai darbā ir bail no manis :D tas skan skumji, bet tā tas ir

Cherette.. :-D ko Tu tur dari visiem?

Es neko nedaru, es vnk esmu diezgan stingra vadītāja laikam :D

Man ir viena kolēģe (mācekle), kurā arī to bēbju lietu mūžīgi cilā - un tā kā mēs strādājam ar pavisam maziem bērniem, tad viņai mūžīgi gadās situācijas, kur var tā ērti garāmejot pateikt kā man piestāv, un vai tad man negribas sev šitādu vienu maziņu un mīļu. Neainu, laižu gar ausi. Ģimeni plānoju ar vīru, nevis ar kolēģēm.

Mariee vai ne?:-D ,takā baigi viņam kas dzīvē mainīsies:-D

tā neizklausās pēc līšanas tavā dzīvē, drīzāk viņa salīdzina, jo pati maina dzīvesvietu un grib uzzināt aktuālās cenas.

Katram jau tā robeža ir cita. Es darba vietā ar saviem kolēģiem nepārrunāju pilnīgi nekādas lietas, kas skar manu personīgo dzīvi. Neuzskatu, ka sekretārei būtu jāzina, kādas man attiecības ar manu vīrieti vai kolēģim blakus kabinetā jāzina, ko es darīju brīvdienās vai cik naudas man kontā utt.
Taču, man ir paveicies ar darba vietu, jo kolēģi un priekšniecība, ar ko kopā strādāju, nav tendēti līst otra makā, dzīvoklī, personīgajā dzīvē vai biksēs. Visi esam darbā, lai strādātu un arī ārpus darba bez vajadzības(ja tas nav saistīts ar darbu) viens otra dzīvēs nelienam, jo katram ir sava dzīve, draugi un ģimene. Nejūtam vajadzību salipt kopā vai līst viens otra personīgajā dzīvē.
Taču, manas draudzenes darba vietā visi par visiem visu zina - kurš ar ko gulēja, cik labs bija gultā, cik kam maksā mašīna, dzīvokli vai apakšbikses utt.
Robeža katram ir sava un ja tev liekas, ka ir lietas, kuras kolēģiem nav jāzina, tad tev nav nekāda pienākuma viņiem tās izpaust. Ja tu nevēlies runāt par to, cik tev par īri jāmaksā, tad tā arī pasaki, ka tā nav viņu darīšana. Tev nav nekāda pienākuma viņiem stāstīt visu par savu dzīvi, ja tas tev liek justies nepatīkami. Ir pilnīgi normāli norādīt, ka tā nav viņu darīšana. Tā atbaidošā klačošanās par visu un visiem, kura dažās darba vietās tiek veikta 50% no darba laika, un līšana otra dzīvē nav nekāda norma.