Cik daudz jādara vīrietim?

Pastāstīšu par sevi. Šī tēma tapa tāpēc, ka mans draugs ļoti daudz dara mājās, zinu, ka viņš būtu arī labs tēvs. Arī izglītība viņam ir un sevi profeisonāli ir attīstījis, bet nu savā profesijā izteikti lielu algu nopelnīt viņš nevar. It kā viss mums ir labi, maksājumus dalām līdzīgās daļās. Bet nu uzturēt viņš mani un bērnu nevarētu. Pelna gan virs vidējās, bet īsti jau ar to mums nepietiktu, ja es nestrādātu. Reizēm es jūtos slikti, ka tas mani uztrauc vispār, jo ļoti mīlu savu draugu un saprotu, ka viņš jau nav ne pie kā vainīgs, bet citreiz gribētos vīrieti blakus, kas pelna ļoti labi un rada tādu drošības sajūtu. Un tad atkal riebjas, ka es tā vispār varu domāt.....Esmu apmaldījusies savās domās. Padiskutējam !

Pēc šāda tēmas pieteikuma man ir "ideālais vairants", bet es nekad neesmu to tā uztvērusi... Man šķiet, ka svarīgākais ir tas, kā tas otrs liek mums justies, nevis "ideāli" vai "mazāk ideāli" naudas/pienākumu sadales modeļi.

Un ko tev dos tas, ka teikšu ka mans vīrs ir mans ideāls un gan bērnam velta laiku,, gan pelna pietiekoša, lai, ja paliktu bez ienākmiem, pietiktu ģimenes uzturēšanai. Ko nu?
UN nē, protams ka ir vīrieši kas pelna vairāk, daudz vairāk, kas ir bagāti, bet viņu maki mani nevilina. Nemaz. Un neaizdomājos par citu materiālajiem abumiem. Mums pietiek pilnvērtīgai dzīvošanai, nevis izdzīvošanai - tas jau ir lieliski, bet pats labākais ir jūtas mūsu starpā.

Piekrītu Salomē
Es vairāk atbildu par bērnu un kārtību mājās,viņš strādā.
Bet tas nenozīmē,ka viņš mājās neko nedara un pie pirmās izdevības strādāšu arī es un maksāsim par visu kopā.

Nu laikam es gribu saprast, ka ne jau naudā ir laime, ka svarīgākais ir jūtas, bet reizēm uznāk šaubas, vai mēs kādreiz apprecēsimies, vai mums būs bērni un kā tas viss notiks. Bet nu es zinu, ka ne jau visi vīrieši pelna 2 tūkstošus un vairāk, jo tādi ir mūsu kopējie ienākumi, bet viens viņš to nopelnīt savā profesijā nevarētu. Pat nezinu, žēl, ka naudai ir tāda nozīme.......laikam man jasaprot, ka svarigakais ir milestiiba.

Man jau liekas, ka tie tādi neatbildāmi jautājumi, jo katram cilvēkam un pārim ir savi uzskati šādos jautājumos. Galvenais, lai pašiem labi.
Mums ir tā, ka vīrs pelna pietiekami, lai mēs iztiktu ļoti labi (bet mums arī nav lielas prasības pret dzīvi, nekad neesam bijuši tusētāji, apģērbus dārgus nepērkam un kosmētiku es lietoju minimāli). Pims bērna gan šur tur paceļojām, tur arī bija lielākie izdevumi. Tagad es dzīvojos ar bērnu pa mājām, jo izlēmām, ka būs ērtāk, ja darbā neatgriezīšos.
Lielie maksājumi vienmēr ir bijuši vīra pārziņā, jo viņš tā vienmēr ir gribējis, jo uzskata, ka tas ir vīrieša pienākums un sieviete strādā savam priekam, algu tērē pēc saviem ieskatiem.
Par mājas darbiem parasti atbildu es. Kad strādāju, tad arī lielākoties darbojos pati, jo man tāds riebīgs raksturs, ka liekas, ka cits tik labi neko neizdarīs. Bet, ja palūdzu, lai izdara vīrs, tad nekad neatsaka un dara.
Ar bērnu darbojas daudz, cik nu laiks atļauj.

Pēdējo pusgadu naudu sadzīvei, izklaidei, rēķiniem pelna vīrs. Pēc pārtraukuma strādāju otro mēnesi, bet pagaidām ģimenes budžetā neko neieguldu. Vīrs bija un joprojām ir pret to, ka strādāju. Esam mēs abi un mājdzīvnieki. Mājas darbus darām abi kopā, kaut kā iestrādājušies katram savi darbi. Ja es paliktu stāvoklī (bērnu gan neplānojam), vīrs spētu uzturēt mūs visus. Mums gan ir vēl citi ienākumi bez vīra vai manas algas.

Kāpēc Tu domā, ka viņš nekad nenopelnīs tos 2 tūkstošus?

Un kāpēc vajag tieši tādu minimālo summu, lai dzīvotu?
Mēs bijām laimīgi arī tad, kad vīrs pelnīja tikai salīdzinoši nedaudz vairāk nekā es. Jā, protams, mazāk kaut ko atļāvāmies, mazāk iekrājām, bet nelaimīgi nebijām. Man laimei vajag citus priekšnosacījumus. Un tad, kad attiecībās nejutāmies laimīgi, naudas daudzums nebija iemesls.

Ja ir runa par naudu un jūtām...Finansiālais nodrošinājums nebija iemesls, kāpēc apprecējos. Pirms tam un arī laikā, kad jau bijām precēti, pati arī biju spējīga sevi uzturēt, iespējams viena nevarētu atļauties tādus dzīves apstākļus, kādi ir tagad, bet slikti nedzīvotu. Un, ja nemīlētu savu vīru, arī nauda tur nepalīdzētu. Šobrīd ir tā, ka vīram ļoti patīk par mani gādāt, lutināt un beidzot es sev tā pa īstam ļauju to izbaudīt.

Ja uztraucies par finansēm tad varbūt mēgini pati vairāk nopelnīt?

Pārlasīju savu textu, tas nav domāts kā "uzbrauciens", ja nu kas.

Kad nestrādāju tad 2. pusīte mani pilnībā uzturēja.. sākot ar nepieciešamības precēm.. līdz pat bezjēdzīgiem pirkumiem. Mājas darbus pārsvarā veicu es. Reizēm viņš palīdzēja.. Vismaz piedāvāja vienmēr.
Kopš strādāju.. man nav spēka un vēlmes vienai rūpēties par mājas lietām.. tāpēc iesaistās aktīvi draugs. Kopā esot.. reizēm šķiet, ka viņš izdara mājās vairāk nekā es :D
Piekrītu tam, ka jādzīvo kopā ar cilvēku, ne naudas maku.. tomēr tā finansiālā puse arī ir diezgan svarīga.. Ja jūti diskomfortu, varbūt ir vēlams abiem piedomāt, kā šo situāciju uzlabot.Varbūt citā valstī drauga profsija tiktu bagātīgāk atalgota?

Pastāstīšu par sevi. Šī tēma tapa tāpēc, ka mans draugs ļoti daudz dara mājās, zinu, ka viņš būtu arī labs tēvs. Arī izglītība viņam ir un sevi profeisonāli ir attīstījis, bet nu savā profesijā izteikti lielu algu nopelnīt viņš nevar. It kā viss mums ir labi, maksājumus dalām līdzīgās daļās. Bet nu uzturēt viņš mani un bērnu nevarētu. Pelna gan virs vidējās, bet īsti jau ar to mums nepietiktu, ja es nestrādātu. Reizēm es jūtos slikti, ka tas mani uztrauc vispār, jo ļoti mīlu savu draugu un saprotu, ka viņš jau nav ne pie kā vainīgs, bet citreiz gribētos vīrieti blakus, kas pelna ļoti labi un rada tādu drošības sajūtu. Un tad atkal riebjas, ka es tā vispār varu domāt.....Esmu apmaldījusies savās domās. Padiskutējam !

Man izskatās pēc ideālas, mūsdienīgas ģimenes...neredzu nekur problēmu ja vien neesi no tām kam svarīgs vīra/drauga maka biezums.
Cik saprotu tev ir labs vīrs un gādīgs tēvs. Ko vel vairāk vēlēties?
..............
P.S. Tie laiki, kad vīram vienam bija jāuztur ģimene ir sen pagājuši. Protams labi, ja pelna vairāk, bet nekā slikta/pazemojoša nesaskatu, ja sieva pelna vairāk. Galu galā pašas sievietes tak to pieprasa - vienlīdzību darba tirgū lai tiktu pie labajiem amatiem. Bet no otras puses tiek veidotas šādas diskusijas...manuprāt pretējas vēlmes.

Man šķiet, ka te vairāk ir runa par to, kādu Tu redzi savu dzīvi un ikdienu. Es esmu dzīvojusi, ja ne vienmēr pārtikušu, tad drošu un stabilu dzīvi. Vai es spētu no tā atteikties mīlestības dēļ? Nē. Es negribu uzturēt vīrieti, bet es arī negribu, lai vīrietis uztur mani un sēžu mājās kūkodama. Tādā gadījumā gan uzskatu, ka mana pateicība nāktu kā sakopts nams, mājas atmosfēras radīšana un bērnu audzināšana. Draugu vidū redzu kā šķobās attiecības dēļ finansiālā aspekta, precīzāk, finanšu trūkuma; tas neraisa vēlmi saieties ar kādu vien dēļ mīlestības - mīlestība var beigties ātri, īpaši kad sāk pietrūkt ikdienišķiem tēriņiem.
Un vispār - katram ir jādara tas, kas viņam padodas vislabāk. Ja mājsaimnieces statuss ir tavs aicinājums - lūdzu, ja labāk sanāk un vairāk patīk gatavot vīram/draugam - lūdzu. Atrodiet balansu, kas der jums un nospļaujieties par sabiedrības izveidotajiem standartiem.

Tā jau ļoti ērti -vīrs pelna, sieva rūpējas par mājas soli, pušu neplēšoties. Tas, kas mani vienmēr mulsina, skatoties uz šiem ģimenes modeļiem -vai šīm sievietēm nav nekādu bažu par savu nākotni? Piemēram, kā pelnīsiet iztiku ~45 -50 gadu vecumā bez īpašām prasmēm, ja ar vīru izšķirsieties? Vai arī, kā pamanīsieties izdzīvot ar ~150 EUR pensiju, ja pārdzīvosiet savu vīru, teiksim, par gadiem divdesmit? Vai Jums ir plāns šādiem pavērsieniem vai arī tupi ticiet, ka šīs lietas notiek tikai ar citām, bet ne ar Jums?

Mūsu gadījumā vīrs strādā mazliet vairāk nekā es, bet pelna ievērojami vairāk. Maksājumos piedalāmies abi, proporcionāli, un ar nepacietību gaidām, kad es izstudēšu un arī pelnīšu "lielo piķi" :-D Mājas darbus darām abi, pārsvarā kopā.

Amsterdama ++, tāpēc es vienmēr esmu uzskatījusi, ka tikai un vienīgi mīlestībai un sajūtām kopā ir nozīme, ne naudai. Jo dzīvē var gadīties visādi. balsties uz sajūtām ko rada kopābūšana ar vīrieti, nevis uz finansiālo pusi. Un tikai nesāc viņu zāģēt,ka mazāk pelna. Tad labāk atstāj citai, kurai pietiks ar to,cik viņš nopelnīs.

Visas problēmas rodas no salīdzināšanas! :-D Nesalīdziniet sevi ar citiem, jo jūs neziniet, kas notiek viņu dzīvē aiz aizvērtām durvīm, tāpat kā neziniet, kam viņi izgājuši cauri, lai būtu tur kur ir.

Dienā ir 24 stundas. 8 No tām mēs guļam, vismaz vienu pavadam sastrēgumos. Paliek 15.
Tajās 15 vajag pastrādāt, veļu izmazgāt, atvest jaunāko no dārziņa un palīdzēt vecākajam ar mājasdarbiem. Te jau paliek tikai jautājums, kā to visu sabalansēt un kam veltīt vairāk laika un enerģijas. Tie nosacīti ideālie varianti, kuri strādā maz, nenogurst, pelna daudz, apmaksā mājkalpotāju un visu dienu pavada, aptekalējot un aprūpējot sievu-mājsaimnieci un bērnus, ir retums.