Vai tu sevi uzskati par labu cilvēku?

Jā....

Kādreiz biju slikts cilvēks, daudzus sāpināju. Varētu teikt, ka biju egoiste. Tagad zinu, ka karma pastāv :D un tā man atspēlējas jau vairākus gadus. Bieži vien ejot pa ielu aizdomājos par kādu no savām rīcībām un tad liekas - kur agrāk bija mans saprāts? Gribētu visu, protams, vērst par labu, bet nu tagad jau ir par vēlu. Arī skats uz attiecībām ir pavisam savādāks nekā toreiz. Bet toreiz es biju jauna un nepieredzējusi. Pieredze labi ieskaidro :) nevienam mājas nededzināju, bet emocionālā līmenī gan sāpināju pamatīgi.

Par šo esmu bieži aizdomājusies un tā kā pati sev nespēju nedefinēt, kas un kāds tad, manuprāt, ir labs cilvēks,tad nu arī atbildes nav.
Cenšos nedarīt pāri citiem, Ceru, ka tādā rāmī es ieliekos. Būt pēc iespējas devīgāka,negaidot neko pretī. Bet egoisms, ja mēs nonāktu līdz izvēles izdarīšanai, ņem virsroku 90% gadījumos un tad tas viss uzskats, ka esmu "laba", ir muļķības un sevis mānīšana.

Diemžēl nē.

Es vsipār piekrītu principam, ka "nav neviena taisna, it neviena. " Tas ir, es vispār neticu, ka cilvēki ir labi (vai slikti). Sevi par izņēmumu neuzskatu.

Es cenšos būt labs cilvēks, es pie tā strādāju katru dienu - ar cieņu izturos pret pasauli, esmu korekta, palīdzu, kad nepieciešams. Ļoti nepatīk "nolikt pie vietas" jo bieži vien aizdomājos, par citu cilvēku smago emocinālo stāvokli, iespejams, ļoti traucē nodarbošanās, kas vairāk saistīta ar empātisku pasaules uztveri.
Dzīvē skaidri redzu, ka nav jēgas but negatīvām un destruktīvām pret citiem, jo karma smagi pagriez dibenpusi, kad ir sakrājies pietiekami liels daudzums negativitātes..
Būšana labai - tā jau kopumā ir smaga tēma, jo katram tā ir pilnīgi savādāka, pēc savas izpratnes, tāpēc vieglāk ir uztvert pasauli caur tādu prizmu, ka nejaucies ar savu labumu/ sliktumu cita dzīvēs varmācīgi, jo bieži vien gadās tā, ka tavs labums var radīt otram lielāku postu, nekā tev liekās.. ( vispaŗ uzskatu, ka labuma/ sliktuma un viedokļu uzspiešana ir EGO izpausme, kam nav nekāda sakara ar altruismu).
Kā aŗī, uzskatu, ka ir cilvēku grupas, kuras ir spējīgas kļūt Altruistiskas tikai pēc personīgās krīzes..

Es piekrītu Biletei:-)

Jā un nē :-D

Man šķiet, ka labs cilvēks ir tāds, kas cenšas visiem palīdzēt savu iespēju un veselā saprāta robežās, ne jau ar tādu nozīmi ka pusi algas tērē labdarībai vai izmitina pie sevis bēgļus, bet gan tādā, ka sab.transportā palaiž apsēsties citus cilvēkus, zvana uz ziedojumu tālruņiem, met centus tajās ziedojumu kastēs veikalos, ved pārtiku veciem un slimiem radiem, savā no darba brīvajā laikā iesaistās talkās, bez vēsts pazudušo meklēšanās utml. akcijās, nevēl nevienam neko ļaunu, nevajadzīgās mantas nevis met ārā, bet šķiro un nes uz labdarību, vvsakot, visu laiku pie tā piedomā.
Lūk, es tāda neesmu, ja man būs smagāka soma vai neērtāki apavi, es nelaidīšu sab.transportā citus sēdēt, es mēdzu ziedot dzīvnieku aizsardzības biedrībām, bet nekad nezvanīšu uz ziedojumiem slimiem bērniem. Par galīgi sliktu cilvēku sevi nesauktu - speciāli citiem neriebju, nevienu neapzogu, nelamājos, nedemolēju, utt.

Nē, es it kā ziedoju, bet tikai dzivniekiem, ļoti reti cilvēkam, rupējos par sev tuvajiem, bet esmu egoiste bez ļauniem nodomiem un man īsti neinteresē par cilvēkiem, dažreiz situācijas tā izspēlējās. :D Man nav grūti pateikt "nē" vai "man neinteresē" un es neklačojos, kas citiem liek domāt īsti vēl neesmu sapratusi ko.

Daenerys1.
Manuprāt tāds ir izpalīdzīgs cilvēks. :-)

Es nepiekritīšu Daenerys1 viedoklim, manuprāt, tam, vai cilvēks ir labs vai nav, nav sakara ar palīdzēšanu vai nepalīdzēšanu vai iesaistīšanos kādās sociālās akcijās. Būt labam vai ne labam, manuprāt, ir tīri dvēselisks stāvoklis. Labs cilvēks mīl - mīl citus un mīl sevi, izdara izvēles, kļūdās, pieņem savas kļūdas. Ar savu darbību nes labumu pasaulei un pats sev, bet patiesi un īsti. Manuprāt, tam nav sakara ar labdarību (un tamlīdzīgām lietām), jo katram ir sava izpratne par lietām, un katrs ir labs pa savam. Jo, kā jau minēju iepriekš, manuprāt tas "labums" nāk no iekšienes un galvenais, ka tas labums nāk uz āru, padarot pasauli un savu dzīvi labāku, un katram jau ir sava izpratne par to.
Un, jā, es uzskatu, ka esmu labs cilvēks.

Nu tad ārsts, kurš operē un glābj citu cilvēku dzīvības, bet mājās piekauj sievu, ir labs vai slikts cilvēks?

Jā, esmu laba! Lai gan bieži vien cilvēki ir citās domās par mani pēc pirma uzmetiena :D :-)

Daenerys1.
Labs, jo to ka vinš piekauj sievu mēs patiesībā nezinam :-D
Patiesibā cik labs vai slikt cilvēks zin tikai tuvākie un labi draugi.

"labs cilvēks" ir diezgan plašs jēdziens. Interesanti kur ir tā skala, pēc kā to mērīt - cik labs vai slikts cilvēks tu esi? :D Neuzskatu sevi ne par labu, ne sliktu cilvēku, esmu tāda kāda esmu gan labajām, gan sliktajām īpašībām.

Domāju ka esmu labs cilvēks, tikai jāierobežo dažas lietas , domas, tad būs vēl labak. :)

Tur jau tā lieta, ka vistuvākais "laba cilvēka" apzīmējumam, manuprāt, ir Dalailama vai Māte Terēza, jo, pat, ja viņi kādam dzīvē ir kaitējuši, viņu labie darbi to varētu atsvērt, bet pārējie.... Tas ir tik ļoti atkarīgs no šķautnes, no kuras paskatās uz to. No dzīvnieku aizsardzības viedokļa, esmu super labs cilvēks, kā radinieks esmu mēreni slikts cilvēks, kā cilvēks attiecībā uz vidi - laikam nenormāli slikts, braucu ar neekonomisku dīzeļdzinēju, atkritumus nešķiroju, nepērku reciklējamus iepakojumus, nepievēršu uzmanību produktu vides marķējumiem, un par vēl sliktāku cilvēku mani acīmredzami padara tas, ka es šajos marķējumos orientējos un izprotu, ko mana rīcība nodara videi, bet mani tas neuztrauc.

Cenšos tāda būt. Kā man sanāk - nezinu. Katrā ziņā, cenšos nedarīt nevienam pāri apzināti.
Piekrītu par jēdziena neviennozīmību. Man arī šķiet, ka tīri labam nav iespējams būt, cilvēka būtība ir duāla.

To cik laba ir Māte Terēza vai Dalailama mēs arī nezinam. Man viņi ir tikai publiski un atpazīstami cilvēki. Pilna pasaule ar labiem mācītājiem.;-)