Atriebība

Es agràk laikam biju drausmígs cilvèks, pati īsti kalusi atriebības plànus un kaut ko uzsàkusi neesmu, bet dzīve vienmèr ir piespèlèjusi iespèju smuki atspèlèties visiem pàri darītàjiem pilnīgi kà no zila gaisa... man laikam vienkàrshi veicās. Tagad vnk nekonfliktèju ar cilvèkiem, un ar cilvèkiem, kuri varètu man nodarīt pàri es bnk nekontaktèjos.

Es noteikti neesmu atriebiiga un vienmeer visu piedodu,neturu launu !
Jo aatraak "palaizu valaa" to dusmu periodu,jo vieglaaka sajuuta pasai!

Esmu ļaunatminīga, bet neuzskatu to par sliktu īpašību. Ja kāds nodarījis pāri vai smagi pievīlis, tad mēģinu izvairīties no turpmāka kontakta, tādējādi aiztaupot sev liekas problēmas.
Gluži par atriebīgu sevi nesauktu, nekādas riebeklības neplānoju. Bet neietu arī pēc tam darīt kaut ko tā cilvēka labā, ja viņš lūgtu.

Es neesmu ļaunatminīga, man vienkārši ir laba atmiņa :D
Nenēsājos apkārt ar naidu pret kādu un atriebības plānus speciāli nekaļu, bet labi atceros, kurš un kādā veidā man ir darījis pāri vai nodevis. Lai gan dzīve rāda, ka lielākā daļa saņem atmaksu tādā vai citādā veidā, laikam nelaistu garām izdevību smalki un indīgi atriebties, ja tāda rastos.
Vienīgi, liela daļa pāridarītāju šobrīd jau ir smagi pie kājas, pat neliktos interesanti tērēt laiku un kaut ko ieriebt..paši labi prot sev dzīvi sabojāt.
Man šķiet, ka ar gadiem vienkārši pierodi pie domas, ka dziļākajā būtībā vairums cilvēku ir riebīgas būtnes, kuriem par citu jūtām nospļauties, un automātiski gaidīt labu attieksmi pret sevi nav vērts.

Ir bijusi vēlme atriebties (kuram nav?), bet nekad to neesmu darījusi, manā dzīvē vienmēr ir darbojies šis:

Cik atriebīgas esat pašas?
Spējat ātri aizmirst pāri nodarīto?
Vai dzīvojat pēc principa-kā pret mani,tā es pret viņiem! ?
Cik ļaunatminīgas esat?
Tas protams no katras situācijas atkarīgi un mana tā brīža noskaņojuma.
Ja apģērbu veikalā konsultante tā vietā,lai parādītu kādu konkrēti meklēto preci,vīzdegunīgi norādīs ar pirkstu virzienu kur meklēt,pie attiecīgā garastāvokļa, atnesīšu viņai 20apģērba gabalus,ielikšu rokās ,paziņošu,ka neatradu meklēto un novēlēšu jauku atlikušo darba dienas laiku.
Nekādi lielie atriebības plāni nav kaldinati,bet es nekad nepalaižu garām iespēju atspēlēties par cūcīgu rīcību pret mani.

PALDIES par atbildēm. Interesanti lasīt kā ir citiem.
Arī man ir grūti sadzīvot ar sevi kā dažai no jums. Proti, ja kāds izdara pāri-ļoti ņemu pie sirds un ilgi atceros. Prātā pat nāk domas, ka jāatriebjas. Gribu,lai otrs zina,ka neesmu bezjūtīga un nedrīkst pret otru tā. Bet tas laikam tikai emociju iespaidā,jo tā apzināti neesmu atriebusies. Ātri tiek piedots ar cerību,ka vairs tā nebūs. Lai gan atmiņas paliek un dusmu iespaidā iznāk ārā teksti-atceries tu man toreiz to un to...(t)
Laikam jau vienkārši jāiemācās savākt sevi un aizmirst, lai cik banāli neizklausītos. Ticu,ka karma izdarīs visu manā vietā! ;-)

Protams,ka atmiņas paliek ne tās patīkamākās, bet es vienkārši cenšos tos cilvēkus izslēgt no savas dzīves, kāda jēga atriebībai? Paši jau sev kādā ziņā ieriebjam, ja jau tam otram cilvēkam bija jau sākumā ne tie labākie nodomi.

Esmu vienmer bijusi launatminiga un nespeju sev parkapt pari lai mainitos. Paridarijumus atceros pietiekami ilgi. Un otra atvainosanas man nereti neko neizsaka. Jo kas izdarits izdarits un to robu vairs nav iespejams padarit nebijusu. Tadam cilvekam ka man dzivot gruti. Bet atriebiga skiet gan neesmu.

Es varbūt arī mēģinātu atriebties (īstenībā bez varbūt :D), bet man īsti nekad nav sanākusi tāda iespēja. Vienmēr kaut kā sanāk, ka šādi cilvēki pazūd no mana redzes loka un pati nemeklēju iespēju ieknābt atpakaļ. Kā jums uzrodas tik bieži iespējas atriebties? es arī gribētu tā :D

Njā, es arī netēlošu labāku nekā es esmu, jā, es esmu atriebīga un jā, varu būt maita, man parasti nebūs miera, kamēr nebūšu atspēlējusies pat vairāk nekā man kko kāds nodarīja. To izdaru un tad gan aizmirstu. Vai es kaļu ļaunos atriebības plānus pirms gulēšanas? :-D nē, bet kad kkas pats iešaujas galvā vai parādas kāda izdevība, es viņu izmantošu un vēl piepalīdzēšu viņai. Izklausās slikti, pati zinu, neko daudz es no tā visa savā dzīvē arī ieguvusi neesmu, tikai varu pateikt, ka nu ir man parādījušies cilvēki, kam ir ļoti liela nepatika pret mani, bet grūti sevi mainīt. Tomēr mierinu sevi ar to, ka pirmā gan nevienu nenododu un viss šis attiecas uz tiešām nopietnām nodevībām, sīkumus ātri aizmirstu un piedodu.

Nevarētu atriebries, lai cik sāpīgs būtu pāri nodarījums. Īpaši nepatīk arī tie cilvēki, kas ir tendēti uz atriebību.
Ticu tam, ka viss nāks atpakaļ tiem, kas to būs pelnījuši.

Bet tā vairāk tiem, kuri pret mani nesmuki rīkojušies, neiet īpaši labi dzīvē. Tā kā saņēmuši varbūt atpakaļ.

Atceros, ka daudzus gadus atpakaļ satikos ar vienu pusi, kurš mani sāpināja ļoti, gribēju atriebties, lai viņam sāp arī, lai izjūt, ko es jūtu. Rezultātā- viņam ne silts, ne auksts, bet man sanāca tikai vēl sāpīgāk.

Es it kā neesmu atriebīga,bet ir gadijusies iespēja, kā te neitenes minēja:-Dtad nu arī izmantoju..patika mani aizvainot ,kad saprata ,ka es arī varu ko izdarīt,nevienu sliktu vārdu neesmu dzirdējusi,drīzāk draudzīgs palika:-D

ko darīt, ja ģimenes lietās bijis kāds gadījums, tos radus vairs nesveicinu, dzīvoju mazā pilsētā, uz ielas jau otrā puse nepāriesi, atriebīga neesmu, bet saprotu,ka visiem nemaz nekas atpakaļ nenāk, jo tie labākie intrigu vērpēji iet baznīcā, draudzēs, mazā pilsētā kādas 3 draudzes, ja ne vairāk...

Te visas tādas labas salasījušās. :-D Nu tādus dramatisku atriebības plānus kā meksikāņu seriālos es nekaļu, bet, ja dzīve piespēlē situāciju, kad iespējams atriebties un ir, par ko, tad šo iespēju visticamāk izmantošu. Ir sanācis realizēt tādas sīkas atriebībiņas.:-D Labi, vienu reizi diezgan sen atpakaļ sanāca tāda iespaidīgāka atriebība, tā laika puisis man ne gluži nodarīja pāri, bet aizvainoja gan, tad nu biju nikna un ļoti ātri atradu veidu, kā viņam atriebties. Viņš arī saprata, kas tas ir un par ko. Pēc tam ar mani bija ļoooti uzmanīgs. :-D
Tā nav laba īpašība, bet man, lai es piedotu, tomēr gribas kādu gandarījumu, dažreiz arī sīkas atriebības veidolā.

Kā pret kuru,bet pārsvarā nevienam nekad neatriebjos un ja arī kas bijis, tad neatgādinu un nemetu acīs to otram pie katras tikšanās reizes vai katra strīda laikā.
Es vēlu cilvēkiem labu, ja redzu, ka viņi tiecas uz izmaiņām un mācās no savām kļūdām.

Es neesmu īpaši ļaunatminīgs: atriebjos uz aizmirstu. :-)

Neesmu atriebīga, bet pāridarījumus ilgi atceros. Tiesa, ne ar aizvainojumu, bet drīzāk ar dziļām sāpēm un nemitīgu analīzi, kāpēc tā notika. Tur laikam slēpjas mans naivums, es visās attiecībās ar cilvēkiem meklēju mieru un abpusēju cieņu. Varu arī piedot, bet ir lietas, ko nekad līdz galam nepieņemšu un nesapratīšu.
Vienīgais labums no tās ilgās gruzīšanās - reizēm nokrīt rozā brilles par cilvēku. Ar tādu blīkšķi, ka vairs nekad viņu negribas sastapt.