Atriebība

Līdz šim nav neviens neko tik briesmīgu man nodarījis, lai manī dzimtu atriebības kāre. Bet nu, šad tad esmu viltīgi kādam atspēlējusies, net tas nekad nav bijis ļaunā veidā.

Spējat ātri aizmirst pāri nodarīto?

Nu, atkarībā, cik ļoti pāri nodarīts un kas šīs sāpes izraisījis. Atriebīga neesmu, ļaunatminīga gan mazliet.

Neesmu nedz atriebīga, nedz ļaunatminīga. Katrā ziņā cenšos tāda nebūt, jo saprotu, ka vāroties dusmās es pati sev radu visvairāk negatīvu emociju, jo dusmu objektam par to ne silts, ne auksts.

Man mēdz uznākt ļaunatminīgas domas. Un tik pat ātri pāriet.

Neesmu atriebīga, bet ļaunatminīga gan. Nekad neaizmirsīšu, ja kāds man ir nodarījis pāri un diez vai kādreiz šim cilvēkam to piedošu.

Mana pieredze rāda, ka otram: kā tu pret mani, tā es pret tevi - ir diez gan liela atriebība. Ja parasta runāšana nelīdz, tad esmu izspēlējusi arī kādu jociņu.
Tas tāds nopietns jautājums. Es piedodu, lai sevi nemocītu, bet es neaizmirstu. No kļūdām mēs mācamies, tāpēc krist atkal tai pašā bedrē būtu muļķīgi.

Neveltīšu savu dzīvi iespējas atriebties meklēšanai, bet ja iespēja pati uzrodas, neplaižu garām:-D
Arī esmu ļaunatminīga.

Atriebīga biju kādreiz, bet sapratu, ka tā ir velti iztērēta enerģija.
Ļaunatminīga, jā.. Neaizmirsīšu pāridarījumus un nodevības, bet nekad arī nesēdēšu un neveidošu melno sarakstu ar cilvēkiem, kas pievīluši. Lielākoties, ja cilvēks, kas nodarījis pāri, būs no draugu loka, tiks no tā izslēgts un vairāk nekad ar viņu nerunāšu, šādus cilvēkus ļoti ātri aizmirstu... Ir bijušas reizes, kad pa ielu pretī nāk cilvēks, bet man viņa seja neko neizsaka, tad draudzene iedunkā sānā- atceries, pirms pāris gadiem viņš izdarīja to un to... :-D Ja no darba, tad turpmāk pieļaušu tikai kontaktus saistībā ar darbu.

Atriebīga noteikti neesmu, bet ļaunatminīga gan. Visus pāridarītājus vienkārši izslēdzu no savas dzīves uz visiem laikiem. Nav cilvēka - nav problēmu :D

Neesmu atriebīga, bet pāridarījumus ilgi atceros. Tiesa, ne ar aizvainojumu, bet drīzāk ar dziļām sāpēm un nemitīgu analīzi, kāpēc tā notika. Tur laikam slēpjas mans naivums, es visās attiecībās ar cilvēkiem meklēju mieru un abpusēju cieņu. Varu arī piedot, bet ir lietas, ko nekad līdz galam nepieņemšu un nesapratīšu.
Vienīgais labums no tās ilgās gruzīšanās - reizēm nokrīt rozā brilles par cilvēku. Ar tādu blīkšķi, ka vairs nekad viņu negribas sastapt.

Es neesmu īpaši ļaunatminīgs: atriebjos uz aizmirstu. :-)

Kā pret kuru,bet pārsvarā nevienam nekad neatriebjos un ja arī kas bijis, tad neatgādinu un nemetu acīs to otram pie katras tikšanās reizes vai katra strīda laikā.
Es vēlu cilvēkiem labu, ja redzu, ka viņi tiecas uz izmaiņām un mācās no savām kļūdām.

Te visas tādas labas salasījušās. :-D Nu tādus dramatisku atriebības plānus kā meksikāņu seriālos es nekaļu, bet, ja dzīve piespēlē situāciju, kad iespējams atriebties un ir, par ko, tad šo iespēju visticamāk izmantošu. Ir sanācis realizēt tādas sīkas atriebībiņas.:-D Labi, vienu reizi diezgan sen atpakaļ sanāca tāda iespaidīgāka atriebība, tā laika puisis man ne gluži nodarīja pāri, bet aizvainoja gan, tad nu biju nikna un ļoti ātri atradu veidu, kā viņam atriebties. Viņš arī saprata, kas tas ir un par ko. Pēc tam ar mani bija ļoooti uzmanīgs. :-D
Tā nav laba īpašība, bet man, lai es piedotu, tomēr gribas kādu gandarījumu, dažreiz arī sīkas atriebības veidolā.

ko darīt, ja ģimenes lietās bijis kāds gadījums, tos radus vairs nesveicinu, dzīvoju mazā pilsētā, uz ielas jau otrā puse nepāriesi, atriebīga neesmu, bet saprotu,ka visiem nemaz nekas atpakaļ nenāk, jo tie labākie intrigu vērpēji iet baznīcā, draudzēs, mazā pilsētā kādas 3 draudzes, ja ne vairāk...

Es it kā neesmu atriebīga,bet ir gadijusies iespēja, kā te neitenes minēja:-Dtad nu arī izmantoju..patika mani aizvainot ,kad saprata ,ka es arī varu ko izdarīt,nevienu sliktu vārdu neesmu dzirdējusi,drīzāk draudzīgs palika:-D

Atceros, ka daudzus gadus atpakaļ satikos ar vienu pusi, kurš mani sāpināja ļoti, gribēju atriebties, lai viņam sāp arī, lai izjūt, ko es jūtu. Rezultātā- viņam ne silts, ne auksts, bet man sanāca tikai vēl sāpīgāk.

Bet tā vairāk tiem, kuri pret mani nesmuki rīkojušies, neiet īpaši labi dzīvē. Tā kā saņēmuši varbūt atpakaļ.

Nevarētu atriebries, lai cik sāpīgs būtu pāri nodarījums. Īpaši nepatīk arī tie cilvēki, kas ir tendēti uz atriebību.
Ticu tam, ka viss nāks atpakaļ tiem, kas to būs pelnījuši.

Njā, es arī netēlošu labāku nekā es esmu, jā, es esmu atriebīga un jā, varu būt maita, man parasti nebūs miera, kamēr nebūšu atspēlējusies pat vairāk nekā man kko kāds nodarīja. To izdaru un tad gan aizmirstu. Vai es kaļu ļaunos atriebības plānus pirms gulēšanas? :-D nē, bet kad kkas pats iešaujas galvā vai parādas kāda izdevība, es viņu izmantošu un vēl piepalīdzēšu viņai. Izklausās slikti, pati zinu, neko daudz es no tā visa savā dzīvē arī ieguvusi neesmu, tikai varu pateikt, ka nu ir man parādījušies cilvēki, kam ir ļoti liela nepatika pret mani, bet grūti sevi mainīt. Tomēr mierinu sevi ar to, ka pirmā gan nevienu nenododu un viss šis attiecas uz tiešām nopietnām nodevībām, sīkumus ātri aizmirstu un piedodu.

Es varbūt arī mēģinātu atriebties (īstenībā bez varbūt :D), bet man īsti nekad nav sanākusi tāda iespēja. Vienmēr kaut kā sanāk, ka šādi cilvēki pazūd no mana redzes loka un pati nemeklēju iespēju ieknābt atpakaļ. Kā jums uzrodas tik bieži iespējas atriebties? es arī gribētu tā :D