Vai esat melojušas/tēlojušas darbā?

Ja nemelosi paliksi bez darba :D

Esmu teikusi ko tādu, kas nav īpaši taisnība. Bet teikusi esmu tikai tad, kad man tas ir jautāts. Un arī to, ko vienkārši vēlas dzirdēt. Gadās situācijas, kad vienkārši nav izvēles. Vai arī paliec bez darba

Nekad neesmu melojusi, jo tā pa īstam netika prasīts, cik ilgi vēlos uzņēmumā X strādāt un cik daudz no sevis esmu gatava ieguldīt..
KLaikam vienīgais tāds netiešais jautājums pārrunās ir bijis - kāpēc tieši šajā uzņēmumā vēlies strādāt? Ak, mans Dievs.. šis man tiešām liekas tāds smieklīgs un naivs jautājums, bet atbildēt uz kuru, sakot taisnību, it kā skaitās nepieklājīgi, jo apmierina vakance un alga. Kā piemērs.. Protams, katrs uzņēmums vēlas, lai darbinieks strādātu ar pilnu atdevi, bet tāpēc darbinieki jāmotivē. Nu, nevar cilvēks, kurš pat vēl nav sācis strādāt, dziedāt nez kādas slavas dziesmas. Ok, es vēl pieļauju, ja tas ir pasaules līmeņa uzņēmums a lā Apple, kur kāds jau kopš dzimšanas ir vēlējies strādāt :D un nu tad protams var ilgi un plaši stāstīt, cik ilgi uz savu mēŗki esi gājis..

Melojusi gluzi neesmu varbut drusku piepuskojusi. A ne vienreiz samelojos par krievu valodas zinasanam un iegraabos pie jautaajuna taa pastasti par sevi. It ka oastastiju, bet nu tas galotnes un gramatika...nu nemaku es krieviski runat labi. Saprast saprotu kaa jaarunaa tad man automatiskais mozno pa latviski mnje trudno po ruski:-D

Uzņēmums sagaida, ka strādāšu tur, līdz nāve mūs šķirs (tā ir bijis, darbinieks nostrādā līdz pēdējai dieniņai un nomirst...). Es tikai klusējot māju ar galvu, kaut patiesībā nevaru sagaidīt brīdi, kad varēšu šķirties no šī uzņēmuma uz visiem laikiem. Bet neuzskatu to par nekādu baigo melošanu.

Jā, esmu atstājusi malā savus personīgos viedokļus un teikusi to, ko jutu, ka darba devējs vēlētos dzirdēt. Jebkurš darba devējs daudz labprātāk pieņems darbinieku, kam ir interese par konkrēto darbavietu, nevis tādu, kam viss pie kājas, jo tas nozīmē, ka arī strādās tāds cilvēks visticamāk ne šā ne tā.

Ja ir izvēle un vairākas darba iespējas, kāpēc iet tur, kur jau pirmajā dienā gribi sagaidīt brīdi, kad šķirsies no šī uzņēmuma? (t)

Nekad neesmu melojusi. Vēl jo vairāk - vienmēr saku patiesību, bet man nekad nav jautāts - kāpēc gribu strādāt tieši tur, utt. Vispār atklātību cilvēki novērtē. Vismaz darba devējs, kam rūp gan paša darbinieka labsajūta un komforts darba vietā, gan arī paša uzņēmuma attīstība.

Ja uzņēmums nav pārliecināts par darbinieku, varbūt arī jautā - kāpēc vēlas tur strādāt, kādi mērķi bla bla bla. Tad var dzirdēt, ko tas darbinieks atbildēs. Likums par atvaļinājumu, dekrētu un samaksas kārtību tāpat visiem ir viens.

Mani arī nenormāli kaitina tie jautājumi par to, kādēļ vēlētos strādāt tajā un tajā uzņēmumā. Kā jau te kāda minēja, ja tas ir kaut kāds super milzīgs uzņēmums, kurā tiešām grib stradāt tādēļ, ka uzņēmums labs, tad ok, bet realitātē, manuprāt, 99% gadījumu cilvēkiem vienalga kāds uzņēmums, ka tikai alga normāla un darba pienākumi tāpat.
Kad man ir ticis uzdots tāds jautājums, atbildēju klasisko - tādēļ, ka uzņēmums ir stabils, ar ilgu gadu pieredzi un jūtu, ka tajā spēšu ne tikai ielikt savu pieredzi un zināšanas, bet arī daudz ko iemācīties. Nu kaut kā tā apmēram :-D

Es tos uzskatu par mazajiem, baltajiem darba meliem.. Jo citādi nevar. Nu nav vajadzīgs nevienam darbinieks, kas skaļi atzīst, ka viņam ir vienalga par uzņēmumu un nevienam darbiniekam nav vajadzīgs darba devējs, kas vienaldzību uzskata par normu.
Man tāds jautājums ir jautāts, bet man nekad arī nav bijis vienalga par to, ko es daru. Nekad neesmu slēpusi, ka uz darbu nāku tāpēc, ka gribu nopelnīt algu, taču tas nav vienīgais, kas mani motivē un tā ir taisnība. Jo es strādāju vairāk, lai nopelnītu vairāk - jo labāk iet uzņēmumam, jo labāk iet man, un tas mani motivē, kas arī iz abpusēji izdevīgi. Tiesa gan, esmu strādājusi līdz šim tikai nelielos uzņēmumos.

Esmu tēlojusi darbā interesi par dažādiem procesiem, izlikusies, ka man tā vai cita lieta ļoti rūp, kaut gan īstenībā man ir bijis dziļi vienalga.
Esmu arī noklusējusi, ka ilgi netaisos palikt, tajā pašā laikā iesaistoties nākotnes plānos, darbos.
Vainīga nejūtos nemaz. Savu darbu vienmēr esmu paveikusi labi, tajā brīdī, kad man ir bijis kāds pienākums, vienmēr esmu to izpildījusi. Tas, ko es domāju patiesībā, kādi mani plāni, cik svarīgi/nesvarīgi man tas viss bijis, nav neviena cita darīšana. Domāt es varu visu, ko vien vēlos.

Nevienam nevajag darbinieku, kurš tur plāno strādāt tikai līdz dekrētam. Ja pateiksi intervijā tādu faktu, tad neviens tevi nopietni neuztvers. Ir sanācis melot, bet ko nu tur darīt. Labi, ka darbs ir un normāla alga (jā, ok, kosmietēm esmu bomzies, bet priekš pirmā darba ir pat ļoti labi).

Try tiesi taa ir jaizrada interesi par uznemumu neatkarigi vai tiesam veleis konkreta vieta stradat vai strada tikai tapec ka citas iespejas nav kaut vai par to pasu trauku mazgataju kafeinicaa

Vai tiešām darbam nav nekādi citi bonusi, kā vien tas, ka tajā maksā algu? Ir daudzas mazās lietas, kas ir patīkamas un ko ir vērts pieminēt intervijā pat tad, ja tās tev neliek sajūsmā lēkāt. Es neuzskatu, ka tā ir melošana, nu, ja vien patiesībā tev tas uzņēmums dziļi neriebjas, bet tad kāpēc lai tu tur ietu strādāt?
Padomā par uzņēmumu un tiem plusiem, kas tam piemīt. Laba reputācija un atpazīstamība nacionālā vai starptautiskā līmenī, saliedēta komanda, iespēja gūt pieredzi mazā un augošā uzņēmumā, iespēja gūt pieredzi lielā un profesionālā uzņēmumā. Iespēja darboties interesantos projektos, iespēja plānot pašai savu darba laiku. Atkarība no uzņēmuma, kāda no šeit minētajām lietām būs pilnīgi patiesa.
Nedomāju, ka tev ir jāsola tur strādāt x gadus vai vēl nezin kas tāds. Ir muļķīgi to solīt un ir muļķīgi to prasīt. Nevienam arī nav jāzina, vai un kad tu plāno ģimeni, tev darba intervijā to nemaz nedrīkst jautāt.
Man nav bijis problēmu intervijā vai motivācijas vēstulē nosaukt iemeslus, kāpēc gribētu tur strādāt. Esmu gan ieguldījusi gana daudz laika un pūļu, lai varētu strādāt to, ko strādāju, un manu jomu uzņēmumi parasti ir publiski un zināmi (vai vismaz izpētāmi pirms intervijas), lai varētu kaut ko izdomāt. Varbūt pilnīgos gadījuma darbos būtu citādi.

Riebjas HR nedacepto hijologu standartmurgi. Murgotājiem viena atbilde, bosam - daudz patiesāka nekā planktonam.

Nedomāju, ka tev ir jāsola tur strādāt x gadus vai vēl nezin kas tāds. Ir muļķīgi to solīt un ir muļķīgi to prasīt.

Tieši šo man intervijā prasīja. Direktors stāstīja, ka uzņēmumā gandrīz visi ir ilglaicīgi dabrinieki un viņš pieņemot darbā tikai tādus darbiniekus, kas ir gatavi ilglaicīgi strādāt uzņēmumā, prasīja vai es tam piekrītu. Biju pārsteigta, jo kā es varu intervijā pateikt, vai plānoju tur ilgi strādāt vai nē. Ne jau tikai darba devējs izvēlas darbiniekus. Arī darbinieks vērtē darba vietu un pieņem lēmumu - cik ilgi vēlas tur strādāt.

Jā, esmu melojusi.

Jup, bez melošanas reizēm neiztikt :D

Neesmu intervijās melojusi, jo nekad īsti neesmu centusies tikt vietās, kas man a priori nepatiks. Kad gāju, gribēju tajās vietās strādāt un dažās arī vajadzēja pateikt par motivāciju. Kā domāju, tā arī teicu - bija vietas, kuras, domāju, palīdzēs attīstīties un virzīties uz priekšu, tā arī teicu, bija tāda, kur gāju vnk ērtuma pēc, jo grafiks un darba specifika ļāva apvienot darbu ar mana bērnudārznieka gaitām - tad nu tā arī teicu. Man liekas, tas no daudz kā atkarīgs, vai paņems, ne vienmēr no "pa spalvu glaudīšanas", dažkārt arī no personiskajām ambīcijām un citām rakstura iezīmēm.
Ja būtu darba devējs, man liekas, mani kaitinātu tie stāsti par to, ka cilvēks tiešām dzīvo, lai strādātu uzņēmumā, nevis otrādi.