Neplānota grūtniecība - kauna lieta?

PAti īpaši diskusijā nepiedalīšos - nav īsti spēka, bet labprāt palasītu jūsu pārdomas.

Citēšu vienas Cosmo meitenes teikto līdzīgas diskusijas sakarā: neplānots nenozīmē negribēts. Protams, situācijas ir visādas (tajā skaitā bērni, kuri bijuši plānoti, bet beigās izrādījušies negribēti un nemīlēti), bet kopumā, ja jau ir izlemts to bēbi paturēt, tad vairumā gadījumu viņš būs gaidīts un mīlēts papildinājums savai ģimenei (vienalga, mammai un tētim, mammai un vecmāmiņāi vai mammai vienai pašai).

Nē, manuprāt, neplānota grūtniecība nav kauna lieta. Kāpēc lai būtu? Ja pieteicās, pieteicās, tālāk jau pārim spriest, ko darīt.
Ir jau pāri, kas, viņuprāt, nekad "nav gatavi" vai "tagad nav īstais brīdis", bet, kad ir fakta priekšā, vairs nav kur sprukt un kļūst par superīgiem vecākiem :)

Par kauna lietām: neplānots bērns ir kauns, būt vecmeitai 25 gados ir kauns, dzīvot pie vecākiem 25 gados ir kauns, būt bez darba ir kauns, būt bez augstākās izglītības ir kauns, būt bez vīrieša pie sāniem ir kauns, tikt pamestai ir kauns, būt resnai ir kauns, .... Vispār, kur vien skaties - par kaut ko noteikti atradīsies, ko pakaunēties.

Mēs grūtniecību neplānojām, bet ļoti daudz par to runājām un abi ļooti gribējām, (runājot par nākotni (2 gadu diapozonā) nezinu vai tas skaitās, bet nu esmu tik laimīga,ka tā notika daudz daudz ātrāk un bērns ir vairāk kā mīlēts

Nē, nav kauna lieta. Reizēm gadās, ka tieši neplānoti pieteicies bērns sakārto cilvēkiem prioritātes un saliek dzīvē visu pa plauktiņiem.

Vēl pavisam nesen gan ar vīru, gan citā sakarā ar draugiem esam runājuši, ka būtu baigi forši tagad nejauši "ielidot", jo, ja cilvēkam ir personība ar tieksmi visu analizēt un gaidīt no sevis perfekciju, tad apzināti ieplānot brīžam ir dikti bailīgi un grūti. Tas apmēram kā tie stabilie pāri, kuri izmanto pārtraukto, lai izsargātos - it kā jau bērnu netaisa, tajā pat laikā tā pa īstam jau arī neuzmanās

NordicBelle - mēs arī esam viens no tiem pāriem "stabilie pāri, kuri izmanto pārtraukto, lai izsargātos - it kā jau bērnu netaisa, tajā pat laikā tā pa īstam jau arī neuzmanās" :-D
Vienkārši, tas dakteres uzbrauciens, ai, daļa jau taisnības viņa tomēr bija (man senas veselības problēmas), bet tāpat, jā, aizvainoja, tik reti gadās, ka mani aizvaino citu viedoklis.

Mazpasaule, daktere tevi aizvainoja, ka paliki stavokli kaut ari nebija velams veselibas del?

kiwwi - nu apmēram. Redzi, mana gadijumā būtu es plānojusi vai nebūtu, man vienalga skaitītos augsta riska grūtniecība, man vienalga būtu toksikoze un neskaitāmas gulšņāšanas slimnīcā. Tāpēc grūtniecība nav vēlama. Bet principā - arī tādu pilnīgu nē nav, kā lai saka, grūtniecība vairāk problēmu sagādā man, ne mazajam. Pa lielam, mēs tapēc tikai izsargājamies, jo nebij dūšas saņemties otrai grūtniecībai, taču tā - ne īpaši iespringstot, jo abiem bijis sapnis par kuplu ģimeni. Bet reāli palikām stāvoklī tagad - kad principā par to neesam domājuši, sen visi sapņi no galvas ārā. Un te tāda ziņa. Priekš mums nenormāli priecīga. Jā, neskatoties uz šīm grūtībām es viennozīmīgi atmetu to piedāvājumu - taisam abortu, viens bērniņš jums jau ir, nevajag sevi mocīt.
Bet daktere bija izspļāvusi tādu domu, ka neplānota grūtniecība ir pilnīgāka bezatbildība un ko es tā pārdzīvojot par to abortu, nu ķipa, tāpat jau nav gribēts un ilgi gaidīts bērns.

Tā doma - "ai, neplānota grūtniecība", no viņas mutes nāca tā - tā kā pofigā - ai tās bezatbildīgās te vairojās. Tā, it kā ne konkrēti par mani, bet kopumā, viņas viedoklis par tām, kuras neplāno. Bez maz - no tevis gan TĀDU gājienu negaidīju.

mazpasaule, nomaini ārstu. Viņa taču nav vesela :-/

Viņa nebūtu mana ārste pēc šādas attieksmes.(t)

Es pie tādas ārstes vairs nekad neietu.

Neņem galvā. Ar dzīvi neapmierināts cilvēks, ja tik kritiski citus vērtē, neskatoties uz individuāliem iemesliem, un ņem arī vērā, ka lielai daļai ārstu ar laiku iejūtība un normāla attieksme pret pacientu "atmirst". Ir arī adekvāti ārsti, ja tas tev liks justies labāk, nomaini.
Nē, neplānots bērniņš nav kauns, ir pietiekami daudz dažādu situāciju dzīvē, kad ar saprātu neieplānotu, bet tīri objektīvi, iemesli nav tik ūber svarīgi, lai tomēr nevarētu to atļauties.
Mums ir neplānots bērniņš - mūsu prieks un laime.

Nu man arii ir galiigi neplaanots beebis.Es pat biju lielaakaa shokaa,kaa mans viirietis.Bet vai tamdeelj es miilu vinju mazaak?Protams,ka ne!Man pat daudzi koleegi darbaa un draugi teica,ka neplaanots beebis ir tas,kursh pats izveelas savus vecaakus un ir laimiigais bebis.Mums pat kaazas atcelaas,jo es neveeleejos preceeties ar punci.Un nekad neuzskatiiju,ka neplaanots bebis ir kauns.Kauns ir dakterei teikt taadas lietas gruutnieceem!

njā... es arī neatteiktos tā netīšām "ielidot". Pagaidām gan neredzu reālu iespēju kā tas tā varētu gadīties. ehhh... Par to es atkal domāšu rīt.

Inga, es varētu Tev neuzkrītoši pasacīt priekšā, bet esmu pārlieku lojāla pret Tavu mīļoto un Jūsu mīlestību. Tā, manuprāt, ir vairāk vērta par liktenīgām nejaušībām. :)

Man arī ir neplānots, bet toties ļoti ļoti gaidīts bērns un neesmu ne vienā mirklī kaunējusies vai apšaubījusi kaut ko. un kā jau te minēja, ja man šādi pateiktu mana daktere es mainītu. Nu nedrīkst ārsts tā teikt, ieteikt kaut ko varbut jā, bet ne šādi.

Nā... Tā nav opcija. :) Es, protams, esmu par to koķetējusi, bet, nē, tā nav opcija.