Noslēpums skapī - piesaistīja viena draudzene, kas bija pāris gadus vecāka par mani, kura ir ļoti ticīga, ar bērniem. Viņai agrāk bijusi narkomāne ar savu vīru līdz vīra tēvs aizveda abus uz JP un abi pamazām atrada kaut ko kam ticēt. Pati bija bērnu nama bērns, kura bēguļoja no vienas vietas uz otru un grūti viņai bija saprast, ka kādam viņa patiešām rūp un tur viņa sajutās beidzot iederīga. Kā tādu noveli stāstu :D Bet īsāk sakot, viņa atrada kaut ko kam ticēt. Es vairs neticu dievam un neesmu reliģiozs cilvēks un neesmu pret homofobiju, nesaprotu kā kādam var rūpēt citu cilvēku orientācija, bet man prieks, ka ir vietas, kur cilvēki var justies iederīgi. Un tur tā desmitā tiesa ir ar domu, ka to, ko tu dosi Dievam, tas nāks tev atpakaļ.
Nu es galīgi nevaru noticēt, ka tā ir sekta, tur nevienu nevervē un ne tikai pret jauniešiem izturās labi, bet arī pieaugušie viens pret otru ir jauki. Samīļo, sabučo, kad satiekās. Pozitīvisma deva visai nedēļai. Mana mamma un vecmāmiņa agrāk arī tur ir gājušas - neviens nevervēja, pašas vēlējās iet. Neviens nelika neko maksāt, mammai bijusi pozitīva pieredze tur, tāpat kā vecmāmiņai. Un viņas tur gājušas vairākus gadus. Kad tikko sāku iet, pateicu mammai, ka citi sauc to par sektu, viņa pasmējās. Kā kurš to uztver.