Šīs organizācijas ir daudziem glābējs, kad neviens viņam netic. Arī manā ģimenē ir bijusi tā saucamā nozombēšana, bet tad laikam cilvēks saprata,ka ja pats neko nedarīs tad pat draudze viņu neglābs. Tevi tur atbalsta, uzmundrina kā var palīdz, bet ja Tu pats negribi uzlabot dzīvi tad arī saproti,ka tur arī nebūs glābiņš.
Piemēram, uz zilo krustu skatos pozitīvi. Viņiem ir trušu karaliste un sajūtu taka Lēdmane. Viņi dod darbu, pajumti izbijušiem narkomāniem un noziedziniekiem, kas tur strāda un veido šīs takas. Lai kādi ir bijuši šie cilvēki, ir cilvēki ,kas viņiem dod cerību. Aizbraucot uz šo vietu, lai pastaigātu pa taku secināju,ka mani apkalpoja ļoti draudzīgi, pat maximas kasiere mani tā neapkalpo kā to darīja šie dzīves pamestie onkoļi. Man bija prieks,ka varbūt kādu dienu no viņiem tomēr kaut kas sanāks un ka šī organizācija būs izglābusi, iedrošinājusi šo cilvēku dzīves kvalitāti.
No sevis saku,ka ir +/-. Nevajag arī krist galējībās.