veģitīvā distonija

catana - kas saka, ārsti tev tā saka, vai apkārtējo tantīšu viedokļi.
Vai tā ir sirds vaina, vai nervu sistēma spēlē savu jocīgu spēli - par to tak viegli pārliecināties, EKG un sirds eho + neirologa apskate.

Man bija smaga VĢ. Dzeru antidepresantus, apmeklēju psihiatru. Šobrīd cenšos antidepresantus atmest. Ir labāk, tomēr stresa situācijās nevaldu pār sevi. Bet nu tomēr paliek labāk un labāk, tas ir darbs ar sevi- pašapziņu un sevis pārvarēšanu. Esmu jūtīga un kautrīga, bet cenšos sev pārkāpt pāri.

mazpasaule, neklausos tantīšu viedokļos. Gadiem ir bijušas problēmas ar ritmu un ātrumu. Pēc dzemdībām norima. Tagad atkal sācies. ģ/ā + kardiologs pēc kardiogrammas un 2 gadus veca eho saka, ka sirds. Cits kardiologs saka, ka veģetīvā distonija (izrakstīja arī kkādas vieglās nomierinošās). Tagad tik atliek ievākt naudu lai taisītu eho + magnētisko.

Man VD visādus jokus ir spēlējusi. Pagājšgad pat slimnīcā 2 nedēļas nogulēju ar stiprām vēdera un vēl stiprākām muguras sāpēm. Uztaisīja visādus izmeklējumus praktiski pret visu iespējamo un diagnozē tā arī uzrakstīja, ka veģetatīvā distonija. Tad gan es biju nikna, jo sāpes jau nebija pat par gramu mazinājušās kopš iestāšanās slimnīcā. Nezinu, vai tiešām tas bija no VD, jo pēc tam vēl gāju potēt muguru pie traumatologa, kurš teica, ka sāpes ir no pārlieku savilktiem muskuļiem. Sāpes vēderā pārgāja, dzerot Lexotanil, kas ir trankvilizators... Tā ka secinu, ka vismaz tā kaite tiešām bija nervu izraisīta. Visdrīzāk jau, ka savilktie muskuļi arī bija no tās pašas operas.

Kādai ir no veģetatīvas distonijas bijis galvā/ausīs sīcoša skaņa?

Nekāds zombijs pēc AD lietošanas cilvēks nepaliek. Gluži otrādi, uzlabojas pašsajūta un garastāvoklis.

Kā kuram. Atceros, ka mēs slimnīcā ar pārējiem bēdu brāļiem spriedām, ka ar visām zālēm tiešām sevi padarām līdzīgus zombijiem, jo ne jau zāles risinās manas problēmas. Vien grūdīs dziļāk bedrē. Arī man tuvs cilvēks atzina, ka pašam ir jāmācas sevi kontrolēt (ja vien tas neaiziet jau tik tālu, ka apdraud savu/citu dzīvību), jo zāles tomēr izraisa atkarību, kā jau visi līdzekļi, kas iedarbojas uz psihi.

Visam par vainu nepareizi piemeklēti antidepresanti. Principā antidepresanti ir ļoti plašs jēdziens, antidepresanti ietver sevī MAO inhibitorus, serotonīna atpakaļsaistīšanas inhibitorus, noradrenalīna atpakaļsaites inhibitorus, kā arī dažādu hormonu antogonistus un agonistus. Un diemžēl, bet diezgan bieži AD tiek piemeklēti nepareizi, tāpēc arī izplatās mīts, par sazāļošanu, nozombēšanu utt. Personīgi pazīstu meiteni, kura lietojot AD aizgājusi vēl lielākā sviestā, nekā bijusi tad, kad viņai tikai diagnosticēja depresiju. Situāciju izglāba tas, ka man ir pazīstams tiešām ekselents ārsts. Zāles tika piemeklētas tieši viņai, tagad man ir patiess prieks viņu satikt - dzīvespriecīga meitene, kura spēj risināt savas problēmas un stāties pretī grūtībām.

Vēl par AD. AD uzdevums nav atrisināt visas jūsu problēmas. AD uzdevums, ja tos piemeklē pareizi, ir sakārtot jūsu smadzeņu bioķīmiju, proti sakārtot jūsu hormonu izstrādi, tas savukārt labvēlīgi ietekmē jūsu psihi, jūsu psihoemocionālais fons sakārtojas, stabilizējas un jūs paši kļūstat spējīgi analizēt un risināt jūsu dzīvē radušos situāciju (kas arī novedusi jūs līdz depresijas stāvoklim). Viss. Ir tikai ļoti neliela daļa pacientu, kuriem būs jādzer AD bez maz pastāvīgi, diezgan daudziem depresijas slimniekiem būs dzīvē atkārtotas slimības epizodes, kuru laikā būs jāatsāk lietot AD, bet tas nebūs visa mūža garumā, un nebūs nekādas atkarības. Nevajag jaukt AD ar tiešām atkarību izraisošiem trankvilizatoriem.