Kas mainījies pēc bērna?

Visu to var darīt ar bērnu. Bet ir cilvēki kuriem aktīvs dzīvesveids nav bijis arī pirms bērna, kāpēc lai tagad tāds būtu. Ir ļoti daudz mammas kas sēž mājās, pat pastaigās neiet, retu reizi, domāju, ka arī pirms bērna tā ir bijis. Tie kas vienmēr bijuši kustīgi, sabiedriski, tos bērns neizmainīs.

Man ir radies priekšstats, ka viņa vienkārši neiespringst. Ir vairākas LV insta māmiņas, kas patiesi iedvesmo..un nē, viņu bērni vai māja fonā vienmēr nav perfekti.

Lavandas lauks, viņa nemaina savu dzīves ritmu. Man nešķiet ka dara ko pārdabisku, tādu ļoti daudz kas kopā ar bērniem atpūšas, tikai nepublicē internetā :)

Pašai bērnu vēl nav, bet sen jau Instagramā piesekoju Dacei Alpai (mazas meitenītes mammai) un vienmēr nobrīnos ar jautājumu - par kuru laiku viņa to paspēj? :) Foto izskatās iedvesmojoši, ka mazs bērns nav šķērslis. Var jau būt, ka aiz visas tās spozmes slēpjas arī melnā puse. Bet parādīts tiešām ir labi. (l)

Lasu un gribu ātrāk bēbi(s):-/(l)

Lasu šo diskusiju, man tuvākajās dienās jādzemdē, bet tāpat mani tas nebiedē un neuztrauc. Būs labi, es jeb precīzāk MĒS tiksim galā un ticu, ka tas tāpat būs labākais, kas ar mani būs noticis. Esmu lasījusi neskaitāmus stāstus, kur mammas ir kļuvušas nolaidīgas, nevīžīgas..konstanti gaužas un ir nogurušas, depresīvas, bet tas tāpat neietekmē manu apņemšanos tādai nebūt. Labi, varbūt nestādos priekšā, kā tas ir - būt mammai - tomēr uzskatu, ka ar labu atbalsta sistēmu (vīru), kas nesēž pie TV kasīdams bikšupriekšu, var paspēt i dušā tikt, i piekārtot māju laiku pa laikam (nerunāju par pedantisku kārtību).
Nu, lūdzu, tagad noēdiet mani bez sāls un cenšaties ieskaidrot, cik ļoti maldos un neko no dzīves nesaprotu :-D

Manai pekai 6 mēneši. Pirms bebja, biju salasījusies un arī gatava, ka laika sev nebūs, bušu neizgulējusies, uz labierīcībām nevarēšu aiziet un citas briesmas, no kurām neesmu piedzīvojusi nevienu. Pamatā tomēr internetā valda negatīvais viedoklis, cik viss ir grūti utt.
Mainījies ir tas, ka ikdienā nav darbs/universitāte, bet pavadu dienu ar bebi.
Man neviens tā īsti nepalīdz ar mazo, bet grūti nav nemaz. Pie kosmetologa - ejam kopā, ciemoties arī. Jā, bijām arī vienā zaļumballē neplānoti - mazā nogulēja ratos aci nepamirkšķinādama. Prakstiski visur ejam kopā, bet nu skatos, lai nav tā, ka lielāko dienu jāpavada auto vai bēbim nepiemērotā atmosfērā.
Sportoju - skrienu, kad mazā jau guļ - 9os. Uz treniņiem kopā ar mazo arī esmu bijusi, skrējusi ar ratiem... nav tā, ka nav iespējas..
Mājās nekārtību dažkārt jāignorē gan :D
Katru reizi, kad daru ko jaunu ar mazo, protams ir uztraukums, kā viņai būs, vai būs ok, vai nesatrauksies dikti... Ja neko nedarīsim/ neiesim, es taču no garlaicības sajukšu :D
Mīnusi - Karjera uz pauzes, vēl neesmu savu mērķi ne tuvu sasniegusi un tas mani uztrauc. Nav spontanitātes. Nereti kaut ko nākas atlikt, jo ar bērnu tas nav prātīgi un atstāt nevienam viņu neatstāsim. Nevaru staigāt pa veikaliem.
Plusi - Ir tiešām daudz un iesaku meitenēm, kam vēl nav bērni nelasīt internetā sarakstītās briesmas.
Mammai, kurai bērns visu laiku raud, ja nav rokās - es domātu, ka kaut kas nav kārtībā ar veselību, ka bērnam ir diskomforts un skrietu pie ārstiem, jo normāli tas noteikti nav.

Tagad ir modē jau no dzimšanas apmeklēt festivālus,tikai neredzu tur neko pozitīvu zīdainim. Tas tikai mammai piešķir supersievietes statusu, "tā dara". Principā bērnam līdz gadam vajaga tikai un vienīgi mammu vai kādu citu galveno aprūpētāju,nevis nenormalo sabiedrību.

Nu ir jau kaut kāds vidusceļš starp festivāliem un tupēšanu mājās. Ja ar zīdaini tup visu laiku mājās, tad loģiski, ka vēlāk būs grūti ar tādu bērnu aizbraukt ciemos vai uzņemt pie sevis viesus, vai kaut vai atstāt kādam pieskatīt..Zinu vairākus tādus piemērus.

Parasti nepiedalos Cosmo diskusijās, bet mammu tēma man patīk un pašai ir pieredze, kurā labprāt padalītos.
Grūtniecība man bija ideāla, slikta dūša nebija ne reizes, visu grūtniecības laiku biju aktīva, gāju uz vingrošanām, baseiniem utt. Dzemdības bija smagas, bet nav ne mazākā rūgtuma no tām.
Sākumā, līdz apmēram 3 mēnešiem dēls pamatā gulēja un ēda, arī naktīs – ik pa 2 stundām. Pudeli neņēma, knupi neņēma, mieram un labsajūtai biju tikai es  Līdz ar to izgulējusies naktīs paqr 100% nebiju. Kompensēju to ar kopīgām dienas snaudām. Mājas kārtošanai nepievērsu lielu uzmanību, ēst gatavošanai tā pat. Mēdzu ik pa laikam pagatavot ko tālākām dienām, vai vienkārši kādā kafejnīcā ņēmu ēdienu uz mājām, vai ēdu kafejnīcā. Maksimāli samazināju mājās darāmo darbu skaitu, lai varētu vairāk atpūsties.
Vēlāk dēlam vairs lāgā nepatika pastaigas ratos, ja bija nomodā, līdz ar to visur staigājām ar eronomisko somu. (mans glābiņš).
Ar dēlu paspējam visu – aizbraukt uz jūru, braukt pie draudzenēm, atpūsties pie dabas utt. Izmantojām gan TAX, gan vilcienu, gan autobusus, gan RS transportu. Līdz ar to dēls jau no laika gala bija sabiedrisks un patika pasākumi.
Vienīgais ko neapmeklēju bija t/c. Un vēl jo projām tikai retos gadījumos ņemu viņu līdzi, pamatā, ja plānots paēst, vai apmeklēt kino.
Lai atvieglotu sadzīvi iepirkos e-maximā, lai nav lieki jāvazājas pa veikaliem, bērna pamperus arī sūtīju netā, tā pat kā apģērbu utt.
Skriet atsāku uz dēla 6 m, kas sakrita ar vīra atvaļinājumu, pēc tam, kad viņš atgriezās darbā – darīju to periodiski, ne regulāri. Bet ar ratiem, kad dēls gulēja, vai somā, kad negulēja, dienā staigājām ap 7-10km. Līdz ar to bija fiziskas aktivitātes.
Par +
+ esmu iepazinusies ar tādu mīlestību kā nekad
+ ir ļoti audzis mērķtiecīgums, kas arī iepriekš nebija mazs, bet BKA laikā pabeidzu maģistrantūru, noriskēju pēc BKA pamest veco darbu un atradu jaun – daudz labāk apmaksātu un interesantāku.
+ teikšu, ka ir palielinājusies arī pašvērtība un pašpaļāvība uz saviem spēkiem – tas, ka man ir bērns man dod papildus stimulu un pārliecību uz lietām, ko es iesāku
+ ir atrasts līdzsvars starp laulību, bērnu un darbu
Par –
Nezinu, man tādu nebija. Varbūt tāpēc, ka bērns bija īstajā laikā un vietā.
Nu varbūt tas, ka ikdiena ir jāplāno. Bet to arī grūti nosaukt par tādu treknu mīnusu, jo plānot man patīk ;)
Ā, nu, jā, varbūt man mazliet traucēja, tas, ka pēc bērna piedzimšanas mani ir ļoti viegli izsist no emocionālas stabilitātes ar dažādu negatīvu info par bērniem ar grūtu likteni, slimībām utt. Tas liek man raudāt... 
Par ikdienas organizēšanu – es teiktu, ka pienāk laiks, kad tu iemācies saplānot, atrast mīnusiem plusus. Kā ekonomikā – SWID analīze,ieteiktu mammām uz mīnusiem meklēt iespējas, jo savādāk ir grūti.
Mani un vīra vecāki dzīvo patālu no Rīgas, līdz ar to uz viņa atbalstui pirmajā gadā necerējām. Pat ilgāk – pirmo reizi dēlu uz 1 nakti aizvedu pie vecvecākime, kad viņam bija 2 gadi ;) Bet tanī pat laikā nevar teikt, ka būtu zaudējuši pasākumus, tusiņus. Iespējams, ka, ja bērns būtu bijis gadus 5 agrāk, tad būtu bijis savādāk ;)
Man sadzīvē palīdzēja organizācija dienas režīma, ko centos nepārkāpt tieši vienā punktā – 21:00 mazulis guļ – un nav svarīgi kur, ratos, gultā, mājās, ciemos, piknikā utt. Tas man deva to laiku sev un vīram. Un otra lieta – mājas nekārtības ignorēšana. ;)
Lai visām māmiņām izdodas atrast savu SWID un izvirzīt savas prioritātes – kas vienam balts, tas otram pelēks, bet trešajam melns.

Man nav bērnu, kopš paņēmam kaķēnu, man arī engribēsies.
Pie sevis domāju, ka ja ar kaķi ir tik grūti, tad kā ir ar bērnu...
Nu vienīgais labums, ka bērns nekož kājās, tikai raud.
Bet jāsaka, ka es paklanos visu mammu priekšā, jūs esat lieliskas sievietes!

Mainās, kas nu kuram, bet mainās! Būtībā pirmie gadi ir tie smagākie, jo pat, ja bērns ir ideāls, tomēr ir jāpiešaujas dzīvot ne vairs divatā, bet trijatā un tas gribot negribot ievieš korekcijas ikdienā.

Man liekas, ka arī pašas māmiņas attieksme visu izsaka un tas kā viņa attiecas pret mazo dvēselīti.
Pati tagad pārlasu šo teikumu un domāju vai kāds cits, izņemot mani, sapratīs to domu :D Ceru, ka jā

Rīt manam bēbim būs jau 2 nedēļas un personīgi man nav mainījies diži daudz kas, bet rēķinos ar to, ka tas tāpēc, ka viņa guļ dienas lielāko daļu. Kad mazā guļ - paspēju ieiet dušā, parūpēties par sevi, izrunāties ar draugu, sakārtot māju. Man liekas, ka arī pašas māmiņas attieksme visu izsaka un tas kā viņa attiecas pret mazo dvēselīti.
Rēķinos arī ar to, ka ar laiku būs grūtāk, jo mazā prasīs daudz vairāk uzmanības, bet es esmu uz to gatava, jo nu, es taču uz to parakstījos, kad nolēmu, ka būšu mamma.

Ļoti daudz jau arī atkarīgs no vīrieša. Ir vīrieši,kas tiešām palīdz un nav tā,ka bērns ir tikai mammas uzraudzībā, bet cik dzirdēts, ir tēvi,kam 3 gadnieks mājās, bet savu mūžu nav neviena pampera nomainījuši. Tad nu attiecīgi skaidrs,ka mammai nav bijis pat pāra h miera, jo ja ne citādāk, tad uz pampermaiņu mammai jāskrien pie bērna tāpat.
Pampermaiņa piemērs, bet tā ir ar jebko...Pat mammai,kas baro ar krūti vīrietis var palīdzēt..kaut 15 min miera ir super, ja mamma ir pārgurusi.
Man patīk,ka piedzimstot mazulim, tām,kam vīrieši blakām - tad ir iespēja izveidot tādu super mini kolektīvu:-D bērnkopībā. Un visi laimīgi.;-)

misshine ir tādas, kas arī tualetes apmeklējumu atliek par vairākām stundām.

Bet ļoti bieži grūtniecības laikā topošās mammas tiek aktīvi baidītas cik nu būs drausmīgi un grūti- varbūt būs, bet ir iespējams, ka arī nebūs.

Mani daudz un bieži baidīja. No sākuma bērniņu iznēsāt jau nav tik vienkārši, tad paga, paga, dzemdības nav nekāda atpūta, un tad jau tu tikai pagaidi piedzims, tad redzēsi. Nekas no tā nav bijis tik neciešami grūti un pat ja kādreiz tā asara notecējusi, tad tas ir tāds dzīves sīkums salīdzinājumā ar bērniņu, kas ienācis dzīvē. Protams, ka tagad ir solījums pagaidi, paaugsies, tad redzēsi, kurš ir noteicējs. Tikai tagad man beidzot pielecis, ka vajag mazāk klausīties citos un vairāk uzticēties sev, un galvenais priecāties! :-) Citus varbūt gruzī tas, ka kādam bērniņš patrāpījies no mierīgajiem, bet mani tas iedvesmo. Es nezinu kā mums ies un cik mierīga vai nemierīga izrādīsies mana bēbīte, bet es labāk centīšos kaut ko darīt lietas labā jau no paša sākuma nevis atstāšu netīru māju, nepagatavotas vakariņas vai nesamīļotu vīrieti, jo zinu, ka pati par to būšu neapmierināta.

Dīvaini, ka "supermamma" vai "supersieviete" jau skaitās tad, ka pēc bērna piedzimšanas atvēl laiku sev. Es palikšu pie tā, ka daudzām ir vienkārši ir stereotips, ka "man taču tagad nav laika un es varu nemazgāt matus un nekrāsoties".
Ja varētu iztikt bez tualetes apmeklējuma, tad noteikti arī tam nebūtu laika, bet bez tā taču iztikt nevar. :)

Mazo bērnu mammas, ir arī labā ziņa-bērni aug un līdz ar to paliek tikai vieglāk, jo vēlākā vecumā ar mazo daudz ko var sarunāt.

nairalele +++
Bet vispār es tā prātoju, no tā kas te lasīts un arī dzīvē satiktas ir meitenes, kuras ļoti negrib nemaz uzņēmties mātes lomu. Šķiet mūsdienās vairāk izvēlas dzemdēt vēlāk vai arī nedzemdēt vispār. Baidās par to, ka pazaudēs sevi un tiks "izmantots" viņu ķermenis, grūti nebūt egoistei utt. Šķiet tā ir mūsu laiku realitāte. Varbūt sievietes mūsdienās zaudē savu paredzēto lomu... (tikai nesāciet par to, ka sievietes loma dzīve nav tikai būt mātei - jā, es to pati labi zinu)
Nejau par visām kā vienu es runāju, saprotu, ka katram ir savi iemesli. Tāpat arī saprotu, ka ne visas var būt mammas, vienkārši pēdējā laikā es ievēroju tendenci, ka sievietēm vairāk gribas domāt tikai par sevi un savu ikdienas komfortu. Jāpiebilst vēl, ka es nevienu nenosodu.:-D

Standby Ja 2 nedēļas mazs bērniņš pat īsti mammas seju neredz, par kādiem festivāliem var būt runa? Drīzāk 1,5+gadi, bet katrs bērniņš atšķirīgs. :-)