Kas mainījies pēc bērna?

Nu laiks ir jādala, ja agrāk visu vakaru varēja čubināties ar vīru, tad tagad ir daļa ar vīru, daļa ar bērnu, bet tas taču nenozīmē, ka kāds ir svarīgāks. Mīlestība ir vēl vairāk un pietiks abiem. Tikai laiks jādala.
Es pati esmu sajūsmā, kad manējais ar bebi čubinās. Skatos un priecājos, ka tik labu draugu dzīve piespēlēja (l)

nu es teiktu taa- ka pati vairs but stavokli un dzemdet negribetu nepar kadu naudu , bet audzinat varetu kaut vel 5 .... nakotne noteikti adoptesu kadu bernu ....

šeit man jāsaka, ka es gribētu būt stāvoklī, tas laiks ļoti patika, arī dzemdēt gribētu aiz intereses - vai būtu vēl vieglāk un ātrāk viss, bet audzināt - nē, paldies, tas man nepatīk. :D

Vienmēr esmu domājusi par šīm diskusijām, kur sievietes apspriež to, ka vienmēr visvairāk mīlēs vīrieti un tad tikai bērnu,jo ko tur un ko...
Es uzskatu,ka tās mīlestības ir pilnīgi dažādas un es nesaprotu tādu - vīru mīlu vairāk par bērnu - tekstus. Kā tas ir - vairāk?
Es teiktu citādāk. Mīlestība pret vīru un mīlestība pret bērnu ir tik citādāka! Vīru mīlu ārkārtīgi līdz sirds dziļumiem, bet bērnu es mīlu citādi - bezgalīgi, kā cilvēku ar ko mēs esam dalījuši vienu ķermeni un vienas asinis! Manī ir augusi viņa miesa un viss viņš! Es teiktu,ka starp māti un bērnu ir kaut kas kosmisks...

Es personīgi nevaru salīdzināt mīlestību, ko izjūtu pret savu bērnu, un mīlestību, ko izjūtu pret savu vīrieti. Kur nu vēl ierindot, kurš svarīgāks.
Par tēmu, man ir grūti nosaukt negatīvo, jo uztvere un attieksme pret lietām kā tāda ir mainījusies. Pozitīvais - mazs cilvēciñš, kuru jau sen vēlējos savā dzīvē.

šeit man jāsaka, ka es gribētu būt stāvoklī, tas laiks ļoti patika, arī dzemdēt gribētu aiz intereses - vai būtu vēl vieglāk un ātrāk viss, bet audzināt - nē, paldies, tas man nepatīk.

Tas ir arī par mani.

Vienmēr esmu domājusi par šīm diskusijām, kur sievietes apspriež to, ka vienmēr visvairāk mīlēs vīrieti un tad tikai bērnu,jo ko tur un ko...
Es uzskatu,ka tās mīlestības ir pilnīgi dažādas un es nesaprotu tādu - vīru mīlu vairāk par bērnu - tekstus. Kā tas ir - vairāk?
Es teiktu citādāk. Mīlestība pret vīru un mīlestība pret bērnu ir tik citādāka! Vīru mīlu ārkārtīgi līdz sirds dziļumiem, bet bērnu es mīlu citādi - bezgalīgi, kā cilvēku ar ko mēs esam dalījuši vienu ķermeni un vienas asinis! Manī ir augusi viņa miesa un viss viņš! Es teiktu,ka starp māti un bērnu ir kaut kas kosmisks...

+++ šis ļoti patīk. :)

es mīlu savu vīrieti, bet lai cik nepareizi tas būtu, bērns man ir pirmajā vietā. Tā nu tas ir, un tā mums ir abiem, bet tas neizslēdz otras puses mīlēšanu.

ar vīru esam runājuši, ka mīlestība pret bērnu radās pakāpeniski. Bet nu, dēls viņam ir ļoooti svarīgs. Tik pat, cik man. Un, atnākot no darba, viņš gandrīz visu laiku pavada kopā ar mazo. Jo ilgāks laiks iet, jo izteiktāk tas kļūst.
Nav ko salīdzināt šīs divas lietas- sieviete un bērns, vai vīrietis un bērns. Sievietes un vīrieša attiecībās tomēr ir kaisle utt. Bet, tā mīlestība ko vecāki izjūt pret bērnu ir kaut kas pilnīgi cits.

Pilnībā piekrītu! Mans vīrs uzzinot par grūtniecību bija tik pat laimīgs kā es un visu grūtniecību izdzīvoja ar mani pat komandējumos nebrauca..
Un tagad es pat nezinu vai ir tāds vārds lai izteiktu cik ļoti manam vīram dēls ir svarīgs! Viņš ir ar viņu katru savu brīvo minūti! Māca likt klucīšus braukt ar mašīnītēm likt klucīšus spainītī utt dzied, ved visur! Tiešām es ticu ka dēls viņam ir svarīgāks par visu.. tādēļ tā konkrēti pateikt ka tieši mātei ir kontakts un viņš ir svarīgāks nu nevar! Mums mazais vispār mums abiem tāds luteklītis-puteklītis (l):-D

Man arī patika būt stāvoklī, būtu gatava iet tam visam cauri vēlreiz! (l)

Ja man būtu gana daudz drēbju un pāris labi krūšturi, kas radītie tieši manam augstajam puncim - es būtu gatava vēlreiz.. vemstīties baigi nealkstu, bet ja sanāktu tāda pati burvība vēlreiz - es parakstītos kaut tagad:-D

Man, piemēram, liekas ka pat ja ir mazais, starp sievieti un vīrieti tomēr ir jabūt nodalītām attiecībām, nevis mamma un tētis, bet vīrs un sieva. Lai ir kaisle, iekāre un romantika. Es negribētu, lai mēs esam tikai mamma, tētis un bērns. Tas arī - ģimene kā kopums, protams, ir ārkārtīgi svarīgi, bet neizmirst, ka esmu sieva un man ir vīrs.
Par šo aizdomājos, kad mana draudzene pateica tā - kopš man piedzima bērns, es jūtos kā mamma, ne sieviete. Seksu ar savējo īpaši negribu, neko negribu.

Rowan, ja runa tieši par sportu, piemēram, tad viņas izmanto iespēju sportot ar bebi. Tikmēr mazajam ir pat ļoti interesanti skatīties, kā mammuks tur darās.

Ok, skaidrs. :-) Esmu to mēģinājusi, un manam tas it nemaz nešķita interesanti. :-D Bet vispār es laikam bērnu, kuram pusstundu vai stundu ir interesanti skatīties, kā mamma sporto, sauktu gan par supermierīgu.

Vienmēr esmu domājusi par šīm diskusijām, kur sievietes apspriež to, ka vienmēr visvairāk mīlēs vīrieti un tad tikai bērnu,jo ko tur un ko...
Es uzskatu,ka tās mīlestības ir pilnīgi dažādas un es nesaprotu tādu - vīru mīlu vairāk par bērnu - tekstus. Kā tas ir - vairāk?
Es teiktu citādāk. Mīlestība pret vīru un mīlestība pret bērnu ir tik citādāka! Vīru mīlu ārkārtīgi līdz sirds dziļumiem, bet bērnu es mīlu citādi - bezgalīgi, kā cilvēku ar ko mēs esam dalījuši vienu ķermeni un vienas asinis! Manī ir augusi viņa miesa un viss viņš! Es teiktu,ka starp māti un bērnu ir kaut kas kosmisks...

Jā, droši vien pareizi būtu teikt - citādāk. Bet tās ir tikai manas pārdomas tagad, kad man vēl nav bērna, kad būs, iespējams, domāšu citādāk. Es tikai gribēju pateikt, ka negribētu, lai ir tā, ka viss ir pakārtots tikai un vienīgi bērnam, ka neatliek laika pabūt divatā ar vīru kaut uz stundiņu dienā. Tā nedrīkst būt. Uzskatu, ka bērns būs daudz laimīgāks, ja vecāki viens otru mīlēs un līdz ar to paši būs laimīgi un apmierināti nevis visu uzmanību pievērsīs tikai un vienīgi bērnam un paši par sevi un viens par otru aizmirsīs. Diemžēl bieži tā notiek un tad nav ko brīnīties, ka attiecības izjūk.

nu ja mes skaties taa , tad man virs ir pirmaja vieta , es vispirms esmu sieva un tad mate , bez vira nebutu berna .... ;) bet tas nenozime , ka mans berns ir novarta ....

Lovisa tad tas ir tikai jūsu pašu ziņā, lai tā nenotiek. :-)

Vienīgais, kas man pietrūkst no vecās dzīves ir tas, ka kopš bērna piedzimšanas, ar vīru divi vien neesam bijuši vispār. Vecvecāki mums dzīvo tālu, tāpēc nav neviena pieskatītāja. Auklei atstāt es neesmu gatava, jo ir dzirdēti tik daudz slikti atgadījumi, ka es tādu prombūtni nespētu izbaudīt.

Stunda dienā divatā katru dienu man jau liekas daudz :D Sākumā sevišķi. Jo kā mazā gāja gulēt uz nakti, tā es ar.Sākymā svarīgāk ir izgulēties un pēc tam būs arī laiks un spēks domāt arī par vīru.
Mainījies tas, ka mums visi savi pasākumi ļoti jāplāno uz priekšu, lai varam uzticēt bēbi vecmāmiņām, kad ir nepieciešamība. Sociālā dzīve vairs, protams, nav tik brīva un spontāna. Miega ir mazāk. Bet attiecībās ir cits līmenis iestājies. Esam izgājuši cauri pirmajām lielajām grūtībām un priekiem. Novērtējam viens otru vairāk. Novērtējam mūsu attiecības un to, ka esam komanda!

Nemaz tādu daudz negatīvo nevaru iedomāties.
Pēc bērna piedzimšanas vīru ieraudzīju pilnīgi citā kvalitātē un gaismā- rūpējās par mani un mazo vairāk kā būtu pat prasījusi. Intīmā sfērā palika tikai labāk un biežāk. Nekad neuztraucos atstāt mazo ar vīru, jo viņš ar viņu tiek galā labāk nekā es reizēm.
Netīriem matiem neesmu apkārt staigājusi- tā kā man ir meita, man savā ziņā tas likās kā pienākums pret viņu parādīt, ka mamma vienmēr cenšas skaisti saģērbties un sakopti izskatīties. Ja niķojās, liku blakus uz grīdas, kamēr dušojos un jā, šausmas šausmas :-O ļāvu arī divas minūtes paraudāt ja biju tikko šampūnu iesmērējusi matos. Duša un matu mazgāšana jau neaizņem tik ārkārtīgi ilgu laiku- nezinu, justos dīvaini, ja nevarētu atrast 5 minūtes lai nomazgātos. Tās taču ir tiešām tikai pāris minūtes. :-O
Bet es pārāk neplēsos un nerāvos ar mājas darbiem. Ja bija nemierīgāka diena mazajam tad diendusas laikā labāk saliku kājas gaisā un atpūtos tā vietā, lai mazgātu māju. Ja vien tas nenotiek katru dienu, tad nekāda milzu nekārtība jau mājās nevar izveidoties. Kad mazais paaugās sākām darīt lietas kopā- kamēr griežu salātus, viņa grauž burkānus. Kamēr mazgāju traukus, viņa ar sūkli berzē grīdu.
Pēc bērniņa biju tievāka kā pirms grūtniecības un jutos krietni sievišķīgāka. Ar vīru pavadījām kopā pat vairāk laika kā pirms tam- gājām garās pastaigās ar mazo ratos un pļāpājām. Arī uz ballītēm braucām, lai arī alkoholu nelietoju- stāvēja dežūrsoma ar liekām drēbītēm un pamperiem- iemet tik svaigas pudeles, ūdeni un aidā. Ar lielāku tagad nedaudz sarežģītāk, jo nav kur gulēt nolikt. Ar mazo likās pavisam vienkārši- bet nu man meita nejuta atšķirību vai atrodas gultā vai ratu kulbā- tā kā ja izdomājām romantisku vakaru pastaigu ar vīru tad varējām un arī gājām pusnaktī.
Ir jau arī protams negatīvie aspekti un kādreiz nogurums, jo miegu ļoti mīlu un joprojām divu gadu vecumā uz vienas rokas pirkstiem skaitāmas ir izgulētas naktis- tas arī laikam vienīgais mīnuss manā dzīvē pēc bērna piedzimšanas.
Tagad gaidu otru mazo un bail nav nemaz. Nebūtu grūtniecības beigas tik nogurdinošas varētu vēl daudzus, bet nu pagaidām ar diviem pietiks- nepatīk man grūtniecības. :-D Novienojāmies ar vīru, ka adoptēsim vēlāk, ja vēlēsimies vēl bērnus.

Dažkārt palasot diskusiju liekas, ka jāstumj bebis atpakał, jo ir brīži, kad nesanāk nomazgāties vai aiziet "šopingā", nerunājot par sporta zāli uc.

Nu dažas te tik nejauki izsakās... Varētu domāt, ka stereotips par sagurušajām jaunajām māmiņām ar ziliem riņķiem zem acīm no negulētām naktīm ir vispār radies no zila gaisa, jo tā taču nevar būt! Ā, ja nu vienīgi mamma ir stulba un slinka! :-D Salasīsies šo diskusiju kādas jaunās māmiņas un tad kritīs depresijā, jo re - visām citām zīdainis vispār dzīvi nav mainījis, turpina bez problēmām tusēt, krāsoties un sportot jau uzreiz pēc dzemdībām, bet viņu realitāte varbūt ir pavisam savādāka.
Vispār šķiet skumji, ka māte, kura varētu pirmos mēnešus mierīgi koncentrēties uz kopābūšanu ar mazuli, bērnam šo uzmanību daļēji liedz, jo izjūt tādu sabiedrības spiedienu (šajā diskusijā lieliski redzams) būt "supersievietei", paspēt bez mazuļa aprūpes vēl māju sakopt, vakariņas pagatavot (jo visas citas taču var, un viņām smiekli nāk par to, ka kāda kaut ko nepaspēj), tad vēl pucēties un sportot (savādāk taču vīrietis aizbēgs), un vēl atrast laiku sev un divvientulībai ar vīru (jo par katrām varītēm jāsaglabā ilūzija, ka dzīve nav mainījusies). Un nē, zīdainim nevar iemācīt to, ka viņš grozās ap pasauli, nevis pasaule grozās ap viņu. Zīdainim visa pasaule tik tiešām grozās ap viņu, tā ir normāla smadzeņu attīstība, paies gadi, līdz tas mainīsies. Atšķirība tikai tajā, kā tā pasaule pret viņu izturas.

Man, piemēram, šķiet skumji, ka bērns netiek iesaistīts ārpus mājas dzīves aktivitātēs. :-)