Man vienkārši neizturami kaitina tas, ka cilvēki mēdz būt tik ļoti bez mugurkaula, ka apkārtējo viedokli uzskata par savējo. Un nē, diemžēl es nepiedzimu perfekta un arī esmu neskaitāmi raudājusi par to, ka man centās ieborēt aptuveni to pašu, ko minēja autore ievadā, līdz galu galā attapos soli pirms pašnāvības. Tagad, atskatoties uz to visu, liekas, ka biju gatavākā muļķe, ka ļāvos cilvēku teiktajam.
Protams ir sāpīgi, un pat nežēlīgi, ja to saka ne tikai cilvēki no malas, bet arī pašu vecāki (kuriem tas nebūtu jāsaka, jo hei gēni jau arī pastāv, tā kā tur ir pat neliela atsauce uz sevi pašu, ne tikai bērnu), tomēr ir jāaudzē tas nelaimīgais mugurkauls un jāceļ pašapziņa. Nu nevar tā sēdēt un gausties, jo beigās var tiešām sevi novest līdz letālam iznākumam, jo automātiski neesošais skaistums tiek papildināts ar talantu trūkumu, vēl kādu īpašību neesamību, un tad jau tas var kļūt neapstādināms.
Meklē īsto dermatologu, mācies defektu pārvērst efektā, un sāc pieņemt sevi kaut vai ar domām, ka katram ir sava skaistuma definīcija!
82
