Sveiki! Vēlos mazliet "pačīkstēt" par problēmu ar drauga vecākiem.
Ar draugu esam kopā gandrīz gadu. Takā sākumā mums bija attāluma attiecības un tas bija diez gan grūti, kas ir pašsaprotami. Nonācām pie lēmuma, ka abiem būs labāk, ja es pārvākšos dzīvot pie viņa. Takā šeit viņš bija viens, tad izdevīgi viņam bija dzīvot kopā ar vecākiem. Bet es uz šejieni pārcēlos ar norunu, kad sākšu strādāt, tad meklēsim atsevišķu mājokli. Esmu šeit 3 nedēļas, darba man vēl nav, bet drīz būs. Dzīves vieta atrasta, bet dzīvot tur varēs tikai pēc drauga atvaļinājuma. Tas ir pēc mēneša. Viss tā pa lielam ir labi. Drauga vecāki mūs atbalstīja, paši vairākas reizes uzsvēra, ka mums abiem būs te labāk. Bet kā es te sāku dzīvot, vecāki mani ienīst! Labi, ar patēvu draugam bija nesaprašanās par darba lietām. Es vēl centos saprast, ka tas ietekmē arī par mani viedokli, jo kopš es te esmu, patēvs ar mani nav runājis vispār. Ne vārda. Māte vēl sākumā bija laipna. Es māju kārtoju katru dienu, visu uzturu pie tīrības. Cenšos cik man spēka.
Bet tad attieksme vispār mainījās. Draugam māte sāka pārmest, ka pēc atvaļinājuma viņš paliks Latvijā manis dēļ. Bet pārmet tā it kā tas būtu jau norunāts, lai gan man ar draugu par to vsp nav bijusi runa. Tad vēlāk jau sāka tikt skaitīta drauga nauda. Kur tā tiek iztērēta, lai gan nauda tiek krāta un pirkts tiek svarīgākais. Vēlāk jau māte izdomāja, ka es tik parazitēju uz drauga naudas. Lai gan man nauda ir pašai. Es neesmu ne centa ņēmusi no drauga. Ieraudzīja, ka esmu pasūtījusi naga vīlītes ebayā pa pāris centiem (pa manu naudu) un uz vārda dienu man draugs uzdāvināja apavus. Līdz ar to es te esmot drauga naudas dēļ. Pats smieklīgākais, ka viņa domā, ka laikā, kad ejam ar draugu uz zāli, mēs patiesībā ejam uz pilsētu vakariņot "maķītī" , lai gan es tur neēdu un neesmu tur bijusi vispār. Tā domā tikai tādēļ, ka es mājās mazs ēdu, jo neesmu pieradusi vēl pie ārzemju pārtikas. Es nesaprotu kur tik daudz lietu var izdomāt lieku. Un neklausās vispār taisnību. Tad vēl sanāk bieži aiziet uz lielveikalu pakaļ draugam pārtikai uz darbu. Tur viņš man naudu tērējot, lai gan es neko tur sev nepērku. Es izmisumā krītu kur tik daudz var izdomāt pati no sevis. Draugs mierina mani un saka, ka māte nevar pieņemt, ka viņš jau ir gana liels un ir draudzene. Viņa pat ir pateikusi, ka jāmācās/jāstrādā tāds darbs, lai vēlāk varētu uzturēt viņus visus kopā. Es nezinu.. esmu izmisusi. It kā tikai mēnesis ir jāiztur šis murgs. Bet tiek izdarīts liels spiediens un draugs tiek izprovicēts, ka labāk ir bez manis.
Ko jūs iesāktu manā vietā?(t)