Labrīt dāmas,
šo tēmu paceļu laikam jau 2 reizi. Vakar ar draugu runājām par draugiem kā tādiem. Zinu, esmu savāds cilvēks, bet man nav vajadzīgas draudzenes un viņš man dažkārt to pārmet. Es viņam nepārmetu, ka viņš ar draugiem aiziet kaut kur. Es pati esmu spiedusi sevi aiziet ar savām citām studentēm uz bāriem utt. katru reizi domāju pie sevis "būtu labāk palikusi mājās, darījusi kaut ko lietderīgāku". Saprotu, ka liela daļa cilvēku mani nesaprastu, bet man nav vajadzības ar kādu tikties uz sarunām, man tas drīzāk atņem enerģiju un es būtu labāk gājusi viena padzert kafiju utt. (Izņēmums ir ja cilvēks ir ļoti interesants, runā par sabiedrību mūsdienās, dziļākām tēmām utt.) Bet tādu jau 4 gadu neesmu satikusi.
Domāju, gribu dzīvot tā kā man ir labi, bet sabiedrībā "pieņemtie rāmji" šajā ziņā dažkārt uzspiež, liekas citi saka es dzīvoju nepareizi, bet es jūtos labi tā. Sanāk, ka citi liek man manī meklēt problēmu, kuru es vairāk neuzskatu par problēmu.
Augstskolā esmu sabiedriska, vienmēr ir ar ko parunāt un man ar to pilnīgi pietiek.
Varbūte te ir kāda psiholoģijas studente :-D varētu man sniegt labu atbildi.
Varbūt te ir kāda, kurai ir tieši tāda pati situācija?
Novēlu jums visām foršu dienu!:-)
555
