draudzene ar stāžu

Es tik łoti uz visiem 100% saprotu autori. Tikai man šis iedomātais gala termińš ir piecu gadu jubileja.

Es, autores drauga vietā, visticamāk arī neturpinātu sarunu un neko vairāk, par apmulsušu skatienu viņas virzienā, neraidītu. Kas tie par plikiem faktiem? "Es divu gadu laikā gribētu apprecēties" "Manuprāt bērnam jādzimst laulībā". Forši tev, bet vai tiešā jautājumā esi prasījusi, ko viņš domā par precībām ar tevi? Iespējams, viņš tavu faktu (nevis sarunu par kāzām), ir ņēmis vērā, cenšas plānot. Pavaicā kādas kāzas viņš gribētu, utml lietas, kas tik ļoti neuzdzen stresu un ir vairāk virspusējs jautājums, lai uzsāktu sarunu.

Tā vietā lai rakstītu palagus cosmo, būtu normāli izrunājusies ar savu otru pusīti par šo jautājumu! Kur problēma skaidrā tekstā apspriest jūsu kopīgos nākotnes plānus? Nevajag nekādus "pa jokam" jautājumus, jārunā ir skaidri un gaiši (vīrieši savādāk nesaprot).
Mums nebija tādas problēmas, jo mēs abi sen bijām izrunājuši, ko un kad vēlamies darīt.
Un 25 gadi ir ļoti labs vecums kāzām, jo laiks vispār jau ātri skrien! Tikko bija 25, pēc mirkļa attopies, ka jau tūlīt būs 30.(t) Un vēl jādomā par bērniem, ne tikai kāzām (ja vien tu neesi no tām cosmo meičām, kuras nevēlas bērnus!). Mēs apprecējāmies pēc 6.g. kopābūšanas, jo ātrāk neatļāva finansiālais stāvoklis.

Šī tēma gan te jau ir pārcilāta n-tās reizes, laikam jau esmu stāstījusi savu pieredzi pārāk bieži :D
Īsumā varu pateikt, ka bija līdzīgi, arī no 17 gadiem kopā un ap 25 gadiem sāku domāt , ka gribētu precēties. Bet vīram laikam tas vēl nebija aktuāli toreiz.Vienīgi zināju, ka viņš neatzīst ārlaulības bērnus, tas mani nedaudz toreiz mierināja, jo tie vīrieši, kas gatavi plānot bērnus ārlaulībā manās acīs vispār cieņu negūst. Pašķīrāmies citu iemeslu pēc, tad atkal sagājām kopā un sekoja bildinājums, saprata, ka nekad vairs mani negrib pazaudēt un bijām ļoti emocionāli tuvi tajā brīdī atkal, tas arī pamudināja viņu bildināt mani. Mēs kaut kad te runājām par šo tēmu, kāpēc agrāk nebildināja, viņš teica, ka vienkārši bija pārņemts ar citām lietām, jo uzsākot attiecības tik agri, tomēr ir tā, ka tajā periodā nedaudz citas prioritātes, studijas, karjera. Un tomēr par spīti tam visam otreiz es tik ilgi vairs negaidītu. Bildinājumu nepieprasītu , gribētu, lai tas nāk no vīrieša puses. Tāpēc neprasītu tiešā tekstā, kad mani bildinās, bet izrunātos vispārīgi par nākotnes plāniem, pastāstītu savu nostāju par to visu. Ja bildinājums tuvākajā laikā nesekotu, šķirtos.

Aizmirsu piebilst, ka vēl ļoti piekrītu te jau izskanējušam, ka diviem cilvēkiem ir jārunā savā starpā, daudz jārunā. Tā bija arī mūsu problēma agrāk. Bijām tā ierakušies studijās un darbos, vakarā nosēdāmies katrs pie sava datora, ka runāšana vispār izpalika. Tā nu arī varēju pie sevis sadomāties visu ko. Kad otreiz sagājām kopā, sapratām, ka tā nevar dzīvot, attiecībās ir jāiegulda, vakaros ir jāvelta laiks viens otram, ir daudz jārunā par visu, sarunas ļoti satuvina. Būs jums tā emocionālā tuvība, varēsiet visu izrunāt un viss būs skaidrs. Izrunāties un veltīt laiku viens otram ir jāgrib abiem. Nevari arī vienmēr tu viena visu organizēt un pavilkt vīrieti uz aktivitātēm, sarunām.
Paldies Dievam mans vīrs ir sapratis to, ka ir tas viss jādara, jāatrod laiks savai sievietei un sarunām, nevis katru vakaru jāsēž pie datora un alus , tā apziņa laikam nāk ar briedumu, bet citiem vīriešiem tas laikam nepienāk nekad, skumji. Un tad vēl pilnai laimei sataisa bērnu bariņu ārlaulībā, vīrietis sēž pie datora, tusējas , mūžīgā jaunība, brrrr, riebjas tādi vīrieši. Kamēr sieviete ir tieši nekas. Tikai draudzene blakus un vienai vēl jānes atbildība par visu, jārūpējas par bērniem, kā arī negūst vēl emocionālo piepildījumu attiecībās, jo vīrietim jau nav nekāda atbildība un vispār motivācija kaut ko ieguldīt attiecībās, ja sieviete nav cienījusi sevi un parādījusi savu nostāju, ka vispirms laulība, tad bērni. Nav arī izrunāts tas, ka ir jāvelta laiks, sievai , ģimenei, bērniem, nav pierasts, ka viss ir jāizrunā, ka jāmeklē kompromisi. Mūsdienās jau lielai daļa sievietēm galvenais, ka vecis pie sāniem, kādā kvalitātē - tas jau vienalga. Un pašas raud spilvenā, jo, protams, nav laimīgas tādās attiecībās. Vajag sevi mīlēt un nostādīt pirmajā vietā, lai arī vīrietis to saprot un ciena.

Nu 8 gadi ir daaaudz.. Vai tad tiešām šo gadu laikā vīrietis nevar saprast, vai ir vai nav īstā, un attiecīgi arī rīkoties? Un vai tiešām pa 8 gadiem nevajadzētu būt tā, ka var izrunāties normāli par visām tēmām un izstāstīt, kas nomāc? Nu vismaz man tā ir, neesmu gan tik daudzus gadus attiecībās, bet runāt varu par visu un nesen intereses pēc arī pajautāju draugam, kā pēc gada viņš redz mūsu attiecības, viņš man jau atbildēja kko, ka labprāt jau plānotu kāzas utt, nu manos plānos tas gan vēl tā kā nebūtu, bet vismaz patīkami apzināties, ka draugam ir nopietni nolūki un arī tas, ka es jūtu, ka man nav jābaidās uzdot tādus nopietnus jautājumus pat vnk intereses pēc, nerunājot pat par reizēm, ja tiešām kkas nomāc. Par to nesteigšanos.. Nu nez, ja tu gribi, tad ko nozīmē nesteigties, esat pietiekoši ilgi kopā. Tev vnk vajadzētu sagaidīt to savu termiņu un ja nav nekā, tak vnk normāli izrunāties, pateikt visu ko domā un tad tikai ja nesakrīt nākotnes plāni, šķirties.

Ak, jūsu komentāri ir tik dažādi, ka esmu vēl vairāk apmulsusi:-D Jebkurā gadījumā, mana nostāja paliek nemainīga, ka cilvēkam pēc 8 attiecību gadiem jau nu būtu jāsaprot, vai otra pusīte ir tieši tā, ar kuru arī vēlētos pavadīt atlikušo mūžu (ar tādu domu tak precās). Savādāk šobrīd ir tā, ka esmu tāpat arī ieguldījusi daudz laika, enerģijas un finanses, lai mūsu dzīve sakārtotos, un, lai arī viss lielos vilcienos ir labi (ne es kaut ko pārmetu, ne zāģēju, ne uzspiežu), taču vīrietis vēl joprojām izvairās runāt par savu nākotnes redzējumu kopā ar mani. Un tas ir tas, kas mani grauž. Nevajag jau arī 25gadīgu vīrieti pataisīt par pilnīgi nenobriedušu cilvēciņu un muļķi, kas nesaprot manus mājienus. Galu galā, tā jau arī ir, ka laiks skrien ātri, negribas 30 gados attapties, ka man nav ne laulības, ne bērni, jo tas ir tas, ko es vēlos. Ne šogad, ne arī varbūt nākošgad, bet tuvākā vai tālākā nākotnē, jo nopietnu šķēršļu tam arī vairs nav. Izņemot negribēšanu. Interesanti, ka cilvēki ir gatavi būt nopietnās, ilgstošās attiecībās, pirkt kopīgus īpašumus, radīt bērnus, bet precēties ni un ni:-/

Pēc pirmajiem 7 gadiem krīze attiecībās vaitad nebija žanra klasika?

Jebkurā gadījumā, piekritīšu tam komentāram, ka kāzas jūsu attiecības neizmainīs. Padomā par to. Labi, apprecēsieties - bet vai tu tādus pašus gribi arī turpmākos 5 gadus? (Es nesaku, ka negribi, tikai jautāju, vai gribi).

Autori saprotu ļoti labi. 'Abstraktus' komentārus drukāt ir ļoti viegli .. piemirstot, ka - parasti - attiecības pavada arī mīlestība. Man šī emocijas klātesamība nereti lika rīkoties pretēji racionālajam prātam. Tiem, ko mīl, piedod daudz vairāk .. arī izvairīšanos no nopietnas sarunas par nākotni.

Es savējo pametu pāris dienas pirms 6ās gada dienas. Viegli nebija, esam ārvalstīs un vnk izlikt uz ielas viņu arī nevarēju.. jo primāri bijām un joprojām esam labākie draugi. Viņa izpratne par laulībām no kkā nevēlama mainījās uz - ja vispār kādu precēšot, tad mani. Bet .. es vairs negribēju ar viņu sagaidīt vecumdienas kopā. Pēdējās sarunas par šo tēmu + iepriekšējo gadu sāpītes un viņa attieksme vairākos jautājumos, tostarp par bērniem ārlaulībā (kas man neder), manu gribēšanu nokāva... His loss. Esmu pārdzīvojusi un, lai arī nedaudz smeldz sirsniņa, jūtos fantastiski brīva :D

Par to ultimātu - man tāds bija savā galvā. Tas rezultatējās ar reālu šķiršanos, ko viņš tiešām nebija gaidījis un būtu rīkojies savādāk, ja zinātu. Bet .. es tomēr ieteiktu mierīgā gaisotnē, pie kādas vīna glāzes, visas šīs lielās jomas izrunāt. Protams, prātīgāk to būtu bijis darīt agrāk, bet nu .. ļoti labi zinu, kā var vnk forši nodzīvoties gadiem :D Rēķinies, ka viņa vīzijas var atšķirties, un tas sāpēs.

57days - kāzas varbūt arī nemainīs, bet, ja man būtu bijis tas bildinājums pāris gadus agrāk, mana attieksme pret attiecību kopšanu (lasīt - lielāka motivācija rosīties) būtu bijusi aktīvāka. Manā muļķa prātiņā tā arī bija - ai nu, kāda jēga censties atgaiņāt ikdienu ar šito sliņķi, es taču tikai draudzene, varu aizmukt viens un divi. Tāpat jau viskko darījām, bet ar gredzenu pirkstā rīkotos savādāk. Jo viņš ar rīcību parādītu, ka grib mani blakus mūžam (vismaz tajā mirklī..). Zemapziņa pretojās ieguldīt neatgriezeniskius enerģijas resursus projektā bez garantijām.
Viņš gan par manu nostāju, kas jau tā bija mainījusies uz kompromisa pusi ar viņa skatījumiem, bija informēts.

Piekritīšu tam, ka 8 gadi ir vairāk kā pietiekams laiks , lai saprastu ir tā īstā vai nē.
Un es nesaprotu to viedokli, ka 25 precēties ir par agru, tas taču īstais vecums. Ne velti no 28 vīrietis skaitas vecpuisis :-D, nu tas tā. Īpaši ja viss ir nokārtots, studijas, darba un plānots pirkt mājokli. Pie tam, ja tev tas ir svarīgi. Iesaku izrunāties. Tā nopietni, ne caur jokiem. Pasaki kā ir, kā un kāpēc jūties.
Zinu vīriešus, kuri neprecas, jo bail "oficiāli" zaudēt brīvību, viss, gredzens pirkstā, viss nopietni. Pat ja šķirties negrasas. Es neapgalvoju, ka par jums, bet tāds novērojums.

Es arī piekrītu, ka 8 gadi ir pat ļoti daudz. Nu labi, jūs vēl esat salīdzinoši jauni, jo 35 gados astoņi gadi kopā bez precēšanās gan būtu par daudz, manuprāt. Lai arī cik stulbi tas kādai neliktos, es tādā situācijā ietu projām. Tiesa, es gan negaidītu tik ilgi, maksimums 3-5 gadi atkarībā cik man tad būtu gadi un vispār šādas lietas es ar vīrieti izrunātu jau attiecību sākumā - tur nav ko kautrēties, nav jau jāpieprasa, lai tevi prec, bet jāpasaka savas domas, ka laulības tev ir svarīgas un bez tām tu attiecībām ilgu kopīgu nākotni neredzi. Vīrietim ir tiesības to zināt, lai ar to rēķinātos un, ja viņam domas atšķirās, tad attiecīgi arī rīkosies.
Tām, kas saka, ka pēc kāzām nekas nemainīsies. A kāpēc kaut kam būtu jāmainās?? Tad jau tieši nav jābaidās precēties, ja nemainīsies. Attiecības nemainīsies. Mainīsies statuss, tu būsi sieva nevis vienkārša draudzenīte, kas būtībā nav nekas. Man, piemēram, tas ir ārkārtīgi svarīgi un tas būtu nopietns iemesls šķirties, ja vīrietis nevar saņemties apprecēt, jo tātad šaubās un neviens man neiestāstīs pretējo. Es nejustos droši un stabili tādās attiecībās.

Bet es jau nevienā brīdī neteicu, ka ceru, ka pēc kāzām kaut kas varētu mainīties. Manā skatījumā viss jau ir salīdzinoši labi, kā jau teicu, ir gan cieņa, gan mīlestība vienam pret otru, daudz laika pavadām kopā, ja pastrīdamies, tad tas pārsvarā par sīkumiem, par to kaisli un romantiku-esam runājuši, ka centīsimies piestrādāt pie tā vairāk, kaut gan, protams, nevar jau arī gribēt kaut vai to pašu seksu katru dienu, ja daudz strādājam un tam fiziski nav bieži vien spēka. Esam par to runājuši un arī viņš jūtas tāpat.
Sāpe ir par to vīrieša izvairīšanos nopietni izrunāties par nākotnes vīzīju, jo kā Frivolous minēja, tad man ir zudusi motivācija censties, ja otrs nevar skaidri pateikt, grib ar mani ģimeni vai nē. Tāpēc arī visas šīs domas par šķiršanos utt.,jo šo nevēlēšanos sāku savā galvā saistīt ar to, ka varbūt līdz galam nav drošs par savām jūtām pret mani.

frivolous_, tev varētu būt taisnība. Man savas pieredzes nav. Bet vislīdzīgākais, kas ir bijis paziņu lokā, izskatījās apmēram tā: kopā no 17 gadiem (apmēram), viss labi un skaisti, un ap 25 lieliskais pāris izšķiras. Iemesls ļoti triviāls - tajā vecumā cilvēki ļoti mainas, un abi bija "aizmainījušies" dažādos virzienos.

Ko es gribu teikt - attiecības glābt ir labi, skaisti un vajadzīgi, bet reizēm prātīgāk ir beigt investēt projektā, kas ir nerentabls. Jāapdomā, vai bildinājums un/vai pierādījums tam, ka otrs šobrīd ir gatavs dot projektam garantiju, patiešām ir tā galvenā lieta, kas pietrūkst.

Es piekrītu lovisa, man rastos domas, ka vienkārši šaubas, ja tik ilgi neprec un nemaz negrasas. Ja ir tik ilgi kopā, mīl un plāno tālāk dzīvot laimīgi kopā, tad kas traucē ?

A ko tas paraksta ķeburs vai gredzens pirkstā kaut ko mainīs Jūsu attiecībās? Viņš sāks vairāk runāt par nākotnes plāniem un pēkšni tev katru vakaru stāstīs par dienā gūtajām emocijām. Nevajag būt naivai. Kā jau te meitenes teica. Apprecēšanās fakts Jūsu dzīvē neko nemainīs. Ir vīrieši, kas vienkārši "nevārās" par savām jūtām un vārdos tās nebārsta. Viņā acīs Jums jau ir attiecības, kas līdznās ģimenes dzīvei.

Māra30 - jā, viņam jau viss ir lieliski. BET. Meitenei ta maina un viņas acīs viss nav līdz galam forši. Ja tam čalim tas neko īsti nemaina, kur problēma? Un ja viņš bildināt nevēlas, tā ir meitenes čakarēšana sava pašlabuma / ērtuma / hvz dēļ.

frivolous_, ja meitenei viss nav forši, tad tas ir jāsaka vīrietim un jāizrunā, vai ne? :) abiem jātiek līdz kompromisam vai pirmāmkārtām jānoskaidro kāpēc viņš negrib un kad gribētu precēties un vai vispār gribētu. Un ja autore apgalvo, ka attiecībās ir cieņa un mīlestība, tad vīrietim arī normāli aiz cieņas un mīlestības vajadētu atbildēt meitenei, nevis izvairīties no tik nozīmīgas tēmas attiecībās un likt mīļotajai dzīvot neziņā un uztraukties par to.

Māra30 protams, ja jau tas ķeksis nevienam neko nemaina, tad kāpēc cilvēkiem vispār precēties, vai ne? Nē, manā uztverē tas parāda, kādi ir vīrieša nolūki uz attiecīgo sievieti. Ja n-to gadu laikā divi cilvēki dzīvo kopā, visu draudzīgi dala, sadzīvo samērā labi, abi ir diezgan nobrieduši (jo nav mums nevienam intereses staigāt nedēļas nogalēs pa klubiņiem un tik tusēties ar draugiem utt.), finansiāli stabili, vienkārši neredzu iemeslu, kāpēc attiecības nenokārtot, ja vismaz vienam ir būtisks tas statuss. Domāju, ka vīrietis zina, ka vienā dienā no draudzenes nekļūšu par sievu-raganu, kā to uzsver viņam apkārt esošie precējušies vīrieši, jo pazīst mani pietiekami ilgi, esam kopā izauguši. Cita lieta, ka viņa nerunāšanas dēļ nespēju saklausīt nopietnus viņa argumentus, kas liek viņam šaubīties.
Paldies par visiem komentāriem! Saprotu, ka man ir jānobriest šādai sarunai un jābūt gatavai uzklausīt arī iespējamo, slikto scenāriju.:-/

Māra, tev tas neko nemainītu, autorei tas pašlaik nozīmē visu, tur arī ir atšķirība.

Itsme, man gan liekas, ka kopumā jau visas meitenes tev saka vienu un to pašu: izrunājieties nopietni, kaut vai "izspied" no viņa tās atbildes, ko tu gribi zināt, un tad tev būs skaidrība un varēsi rīkoties attiecīgi. Un visādi mājieni un fantāzijas tavā galvā neskaitās, jums tiešām ir nopietni, mierīgi jāizrunājas. Tu liecies diezgan kategoriska: apmēram vai nu gredzens šeit un tagad vai viss, šķiramies. Tas ir ok, ja tas ir tavas patiesās jūtas un šāds ultimāts ir nepieciešams tavai laimei, tā kā aprakstīja Frivolous. Taču esi gatava arī tam, ka viņš neskries tev ar gredzenu pakaļ un ļaus tev aiziet.

Kaut kur nedaudz izklausās, ka tu pat varbūt vēlies šādu risinājumu, varbūt attiecības sevi ir izsmēlušas, un tu kaut kādā līmenī vēlies izprovocēt to beigas? Sadzīvē viss vairāk vai mazāk ok, tāpēc precību jautājums kalpo kā nepieciešamais katalizators?

Ņemot vērā to, kādā laikmetā un ar kādu vērtību sistēmu dzīvojam, es uzskatu, ka reti kurš puisis 25 gadu vecumā ir pietiekami nobriedis laulībai un ģimenei. Vismaz es uz 25 gadīgajiem skatos vairāk kā uz puišeļiem, ne vīriešiem, un negaidītu šādu brieduma pakāpi, ko tu no viņa prasi. Varbūt tavējais ir no retajiem izņēmumiem, bet nu tā neizklausās, citādi jau viņš būtu spēris attiecīgos soļus un ar tevi izrunājies, kā jau to minēja citas lietotājas.
Tas, plus tavs kategorisms un nevēlēšanās atrast kompromisu ... nu neizskatās labi.