Ar savu vīrieti dzīvoju kopā 3 gadus. Drēbes, protams, varu izvēlēties pati. Ja veikalā esam abi, 100% gadījumu maksā viņš. Un nav svarīgi, pērkam televīzoru vai tamponus.
Ja veikalā esmu viena- maksāju pati. Ja ieraugu ko tādu, kas manam vīrietim patiks- nežēloju arī savu naudu un viņam to nopērku.
Gadījumos, ja savu naudu jau esmu iztērējusi ( mana alga ir krietni mazāka, nekā viņa), pajautāju, vai var man iedot, uz ko katru reizi noklausos lekciju, ka nafig prasu, tak ibankas kodus zinu, lai vienkārši pārskaitu, cik man vajag. Viņš uzskata, ka atskaitīties par to, kur naudu tērēju , ir lieki, pat, ja tā ir viņa nauda. ( Te gan jāatzīmē, ka nekad nepērku kleitas vai somas pa 500 eiro, ja tā darīu, ticu, ka apmierināts nebūtu)
Pēdējo 3 gadu laika ir nopircis man 2 telefonus. Tagad jāpērk atkal jauns, ko šoreiz darīšu par savu naudu, jo, kad salaužu telefonu ( jā, tizla esmu, visu laiku krīt no rokām ārā :-D ), viņš gan bubina :-D:-D tapēc, labāk pirkšu pati, lai varu pati uz sevi burkšķēt. :-D