Stopēšana

Esmu vienu reizi stopējusi. ~150 km ar 4 automašīnām, ceļā kopumā pavadot ~4 stundas. Stopējām divatā. Tā bija mana pirmā un līdz šim vienīgā reize stopējot, bet tas ir tik interesanti! Nostopējām viena Latvijā pazīstama mūziķa tēvu, tad vēl "nostopējām" foršu taksistu, pie kura sākumā negribējām kāpt, jo maksāt par taksi gluži negribējās, taču šis mūs par brīvu paķēra.
Gribētu stopēt biežāk, bet nedaru to tāpēc,ka posmā Rīga-mājas man vienmēr līdzi pārāk daudz mantu, l'īdz ar to nav ērti stopēt, kā arī noteikti to nedarītu viena, bet kompāniju bieži vien grūti atrast.
Ja brauktu viena ar auto, stopētājus neņemtu, bail.

Oj, agri jauniba vienu reizi stopeju, bet mani aizveda uz mezju, lai butu maciba.

Nekad neesmu stopējusi. Kas attur? Elementāra drošība.

Un nekad neņemu stopētājus. Arī - elementāra drošība.

Ar agri jauniba, es domaju gadus 15 / 16

Jauniba stopejam regulari. Parasti kopa bijam 2 vai 3 meitenes. Gadijas ari vienai, piem. ja nokavets autobuss.
Trakakais laikam ka nostopejam dzerajsoferi, un vinsh brauca ar 150 km/h un ar savu darudziniju smejas par to ka mums bail.. Izkapt mums nelava un teica ka tulit jau busim gala.. Bet nu viss beidzas labi.
Stopetajus neesmu redzejusi gadiem, domaju ka neviens to vairs nedara. Bet nu es nedzivoju LV.

Nē, neesmu,. Pieturos pie vecā labā teiciena - sargā sevi pats un Dievs tevi sargās. Ja vadītu mašīnu, nekādus svešus cilvēkus neņemtu.

Vidusskolas gados stopēju daudz, bet tikai pa Latviju. Bija plāns pastopēt pa Eiropu un daudzi mani draugi tajā laikā tā arī darīja, bet man kaut kā tas viss beigās nesazīmējās. Man šķiet, ka, lai ceļotu ar stopiem ir jābūt kaut kādam jaunības stulbumam un "jūra līdz ceļiem" sajūtai. Atceros, ka man patika. Ja braucu, piemēram, no Liepājas uz Rīgu un jau Grobiņā nostopēju kādu, kurš arī līdz Rīgai aizvedīs, tad bija gandrīz žēl, ka nebūs vairāk izaicinājuma :-P Bet vispār toreiz bija baigi interesanti un daudz foršu cilvēku ir satikts.

Esmu stopējusi salīdzinoši daudz. Gan pa Latviju - viena vai ar draugiem. Nekad nav bijušas nekādas problēmas. Vienmēr ļoooti jauki un forši cilvēki satikti. Tāpat pa Igauniju stopējot - tikai tie paši labākie un foršākie cilvēki gadījušies. Pat tādi, kuri naktī izdomā uztaisīt 80km līgumu tikai tāpēc, lai aizgādātu līdz Latvijas robežai.

Tāpat arī stopēts no Budapeštas uz Parīzi. Iespējams, labākais piedzīvojums līdz šim... palikām 5* viesnīcā Alpos Austrijā pa brīvu, gan jauki Vācieši izrādīja mazus ciematiņus utt. Visu to labāko.

Arī sanāca vienai stopēt pa Austriju un arī viss bija ļoti labi un forši. Arī pa Sardīniju ir stopēts un viss tas pats labākais un foršākais piedzīvots.

Stopējot es saprotu to, cik ļoti super-forši un jauki cilvēki mums ir apkārt.. tādi, kuri vienkārši grib palīdzēt, neko pretī neprasot. Un nē, es noteikti to nesauktu par jaunības stulbumu. Drīzāk par lielisku veidu, kā iepazīt cilvēkus un saprast, cik cilvēki patiesībā ir izpalīdzīgi, jauki un brīnišķigi! Es teiktu - kāds Tu pats esi, tādus cilvēkus tu arī piesaisti. Kā TU domā, tādas darbības/notikumus Tu piesaisti. Baidīsies - notiks kas slikts. Būsi atvērts labajam - notiks tikai labas lietas. Tā tas notiek. Tieši tik vienkārši.

Tagad plānoju vasarā braucienu pa Čehiju, Austriju, Vāciju, Poliju. Solās būt brīnumjauka vasara. :)

Vispār nepatīk braukt svešās mašīnās, ja nezinu šofera paradumus (mūzika, salona temperatūra, tīrība/netīrība, braukšanas stils, bezjēdzīga pļāpāšana brauciena laikā...) Citreiz pat nebraucu ar pazīstamajiem, ja kaut kas no iepriekšējā neapmierina, labāk izvēlos sabiedrisko vai taxi, ja nebraucu ar savējo.
Esmu dažas reizes stopējusi, jo tur tiešām nebija citas iespējas, bet apzināti to nedarītu, bail īsti nav, bet negribas runāt ar svešu cilvēku, ceļojot labāk pārvietoties ar autobusiem vai vilcieniem.

Nekad neesmu stopējusi... kāpēc? Bail! Negribētos papildināt kriminālo statistiku :-)

Pati neesmu stopējusi nekad,jo bailes.
Ar vīru braucot pāris reizes esam paņēmuši mazus (salīdzinoši) bērnus,kas ziemā,tumsā stopē pie autobusa pieturas.(Pieļauju,ka nokavēts autobuss utml.) Lai bērnus nepaņem kāds pedofils,paņēmām mēs,bet vispār brīnos par to,cik mūsdienās vieglprātīgi 10-14 gadus jauni bērni kāpj svešās mašīnās.

esmu jā, stopējusi, kad biju jaunāka, tad ar draudzeni bieži stopējām uz Jelgavu. Tad uz to skatījos savādāk, tagad laikam vairs nedarītu to tik vieglprātīgi.

Galvenais, ja dari, tad vari izmantot dažus tips, lai justos drošāk:

1) Ja gribēju justies drošāk, tad tēloju, ka zvanu kādam un saku, ka esam tādā un tādā mašīnā un būsim pec tāda laika tur (galapunktā).
2) nav labi, ja kāp divdurvju mašīnā un tev jāsēž aizmugurē, es izvairītos no tādām ( vienreiz gan sanāca)
3) labāk vienmēr sēžu priekšā ja ir iespēja, vai arī ja sesam divi cilvēki, tad obligāti viens priekšā, ja nu kaut kas
4) ja nostopētā mašīna likās savāda vai kaut kas tamlīdzīgs, tad vienkārši sameloju par savu galapunktu un teicu, ka galīgi nav pa ceļam :D
5) nu jā, nestopēju svārkos/kleitās. Atceros, ka vienreiz speciāli paņēmu līdzi bikses lai pārvilktu :D

Principā vienkārši jāizvertē katra mašīna/ katrs cilvēks. Jo iespaids jau rodas kaut kāds, kad ieraugi :)

Es ņemu stopētājus, ja braucu viens garākus gabalus, savādāk vienam garlaicīgi. Stopētāji gan gadās reti, tāpēc arī nesanāk baigi bieži tāds prieks, protams, neņemu visus (ja pa gabalu redzu, ka netīrās drēbēs, dzēruši utml.) un gadās arī tādi, kuri paši neaizdomājas kā es tajā vietā, kur viņi stopē varu piestāt, lai viņus savāktu. (t)

Jā, esmu stopējusi arī Francijā.

Lai bērnus nepaņem kāds pedofils,paņēmām mēs

:-D

Nu mēs tā mierinājām sevi, kad paņēmām viņus mašīnā. :-DProtams, nav jau teikts, ka viņi netiktu veiksmīgi galapunktā arī bez mums.
Ir dzirdēts, ka esot praksē tā, ka stopētājs, kad piestājas mašīna demonstratīvi pieiet mašīnai priekšā, nofočē auto numura zīmes un aizsūta kādam pazīstamajam un tikai tad kāpj mašīnā.

Nu... Vīriešus un zēnus neviens neņm. Tākā, nekas nav par brīvu un visam ir savs iemesls. Iemesls tāds, ka peža vērtīgāka par ānusu.

Nē, nekad neesmu. Nav arī īsti bijusi tāda nepieciešamība.

Es gribētu ceļojumu ar stopēšanu. Bet man ļoti bail. Esmu ar stopiem tikai vienreiz braukusi, kopā ar vienu meiteni kno kojām pie viņas uz mājām- viņa to darīja regulāri.