Vai Tu gribi bērnus?!

Bērnu gribu un gaidu. Es vienkārši neredzu sevi kā sievieti bez bērna. Ja otra puse nevēlētos, mums, diemžēl, nebūtu pa ceļam, jo ģimene ar atvasītēm man ir ļoti svarīga un man tas ir piepildījums. Ja mīļotais nevarētu bērnus radīt, protams, nepamestu, bet nemelošu - grauztu tas ļoti. Tāpat kā tas, ja man nevarētu būt bērni. Par adopciju - pašlaik liekas, ka nekad to nevarētu, bet, ja reāli būtu tā, ka mums bērni nevarētu būt, varbūt domātu savādāk.
Par pēcdzemdību periodu baigi neiespringstu. Svaram jāseko līdzi ir jau grūtniecības laikā, ne velti, ginekologs sver un nepieciešamības gadījumā sēdina uz diētas, veic nepieciešamās analīzes. Pietam, liekie kg, ļoti daudzām noiet nost jau drīz vien pēc dzemdībām. Bet vispār, bērnu plānoju ar vīrieti, kas ir loģiski domājošs un saprot, ka pēc dzemdībām var būt visādi. Ar tādu, kuru sabiedētu kāds lieks kg, ne tikai bērnu neplānotu, bet neturpinātu pat attiecības un kopīgu nākotni neveidotu. Tas nav nopietni.

Es gribu bērnus kaut kad nākotnē, bet ne tuvākajos 4 gados. Līdz 30 pirmo vajadzētu. Protams, ja kaut kādā mistiskā veidā gadītos, abortu netaisītu, jo neatbalstu. Tāpēc atbalstu kontracepciju. :D

Ja otrai pusītei nevarētu būt bērnu, tādēļ nepamestu. Ja principā nekad, nekad nevēlētos, laikam tas būtu nopietns iemesls pārdomāt attiecības un izvērtēt. Jo, manuprāt, viens ir veselības iemesli, otrs - nevēlēšanās. Kaut gan, ja ļoti, ļoti mīlētu, gan jau nepamestu. Tāpat es neesmu uci puci bērnu cilvēks un sveši bērni mani visbiežāk kaitina, nevis izraisa sajūsmu.


Man gan arī ir bail no grūtniecības laika. Pirmkārt, man ir iedzimtas problēmas ar vēnām, līdz ar ko tad man tās varētu paasināties un izlīst kādas neglītas vēnas. Otrkārt, mazliet biedē arī tas, kā vēders izskatītos pēc dzemdībām, jo ir dzirdēti šausmu stāsti. Taču eksistē sports, trenažieru zāles, tā ka tas laikam nav gluži tik briesmīgi. Bez tam, ja tā ir gēnu ietekme, tad no mammas puses šajā ziņā labi gēni, nav ne viņa, ne arī manas māsas izplūdušas pēc dzemdībām. Gluži otrādi, mammas gados pēc trim meitām kājas viņai tik slaidas un bez celulīta, kā jaunai meitenei, kaut arī teju 60. Vēl mani biedē pats dzemdību process. No vienas puses dabiskajās dzemdībās biedē plīsumu iespējamība un sāpes, tāpēc labāk gribētu ķeizaru. No otras puses ir dzirdēts, ka pēc ķeizara vēderu grūtāk dabūt atpakaļ labā stāvoklī, turkāt vēl ilgi nedrīkst atsākt sportot.

Bet šīs bailes nebūs iemesls, kāpēc es negribētu bērnu.

Tavā vietā es jau sen to ģimenīti būtu pie velna pasūtījusi un brāli cietumā ietupinājusi. Un pareizi dara, ka negrib, nav ko šitik pretīgus gēnus dot tālāk.

Par mazbērniem runājot - no mazbērniem kontracepcijas nav. :-D Un tas nemaz nav tik jauki. Man ir jau gados veci vecvecāki ar veselības problēmām, un viņiem ir mazi mazbērni, t.i. man ar brālēniem ir ļoti liela gadu starpība. Vecvecāki ir nelaimīgi, kad tos mazbērnus tur aizved, jo viņi nav valdāmi un vispār ļoti nogurdina, bet teikt vecākiem "nevediet!" arī kautrējas...

Šobrīd bērnus nevēlos un nekad viņi nav patikuši. No vienas puses, domājot par vecumdienām, liekas jauki, ka ir pilna māja ar bērniem, mazbērniem. Bet iedomājoties, ka man tagad uz x gadiem būtu jānostumj malā visas savas intereses un jāvelta viss laiks kādam citam, ka es vairs nepiederu pati sev... Brrr, visa vēlme pāriet. Varbūt, gadiem ejot, mana attieksme mainīsies, bet neesmu pārliecināta, jo man jau tuvu 30, bet bērni kā neizraisīja sajūsmu pirms 10 gadiem, tā arī tagad neizraisa (t)

CariDee, nu reali grutnieciba tu pienemies pa 20-30kg un uz drastiskam dietam neveri sedet kamer stavokli un vel pec tam baro ar kruti, tur gadi paiet kamer nodzen to svaru un virs atkal redz tevi iekarojamu.

Omg, daudzas sievietes pat nekad neesot bijušas stāvoklī, varētu sapņot, lai izskatītos tā, kā mana māsa izskatās 10 mēnešus pēc dzemdībām... Tā ka, šitā vispārinot, var viegli iebraukt dziļās auzās.

Varētu domāt, ka neauglība ir kaut kāda ikdienas dzīvi smagi traucējoša kaite

Fiziski nē, bet ir cilvēki, kuriem šī diagnoze nes līdzi lielus psiholoğiskus pārdzīvojumus, pat depresiju un neirotiskos traucējumus. Un cilvēki slēpj arī citas diagnozes, ja tās nav acīm redzamas.

Varbūt vajag rūpīgāk izvēlēties cilvēkus ar ko kontaktēties, ja reiz apkārt ir tikai neizglītoti un aizskart griboši cilvēki.

Ğimeni neizvēlas. Turklāt bieži cilvēki vēlas palīdzēt, žēlojot vai dodot padomus, bet arī tas var būt nevietā un tikai lieku reizi uzsvērt jau tā esošo sāpīgo problēmu.
Katrs esam savādāks un lietas uztveram dažādi, vajag to pieņemt.:-)

Bērnus nevēlos, patīk, ja laiks, kas ir, ir mans. Es to varu izmantot kā gribu. Esmu jau tajā vecumā, kad vajadzētu radīt bērnus, bet neesmu tam gatava, patīk un uzbedos pati kā bērns.
Lai gan neesmu kategoriski noskaņota, ka negribu bērnus. Gan jau pienāks brīdis, kad sagribēsies:-) un tas būs ap 35 varbūt:-D

Cerams, tagad Hexe labāk sajutās, kad nolaista žults.. :-D

Nu, superiiga Tu, autore, esi, saakumaa taa ir Tava probleema, tad taa iisti nav Tava probleema, tagad atkal "tipa" Tava personiigaa probleema, bet Tu veelies VISPAARIIGU viedokli :-D

Redzi, ja Tev vajadzeeja VISPAARIIGU viedokli, tad vispaariigaa stilaa jautaajums arii bija jaauzdod, jo tie pastaastinji no Tavas dziives ir kaut kaads shausmu staasts, kuri prasaas peec "objektiivi subjektiiva" nevis vispaariiga viedoklja. Ar pastaastinja numur viens sekaam tiesiskaa valstii tiek galaa attieciigaas instituucijas, liidz pastaastinja numur divi situaacijai neviena sieviete ar smadzeneem galvaa nenonaak, jo lopam numur 1 no pirmaa pastaastinja jau bij jaaseed aiz resteem par izvaroshanu un lopam numur divi no pirmaa pastaastinja bij jaabuut pamestam (plus veel kriminaali tiesaatam par to, ka sleepa/nezinjoja/piespieda nezinjot par smagu kriminaalpaarkaapumu), nekaadiem beerniem ar lopu numur divi nebija jaatiek plaanotiem.

Vispaar shobriid nav pat svariigi, vai taa ir taisniiba/daljeeja taisniiba/trolljoshanaas :-D Absoluuti shokeejosha ir tos visu, kuras pienjem, ka abi pastaastinji ir reaali, foruma daliibniechu attieksme. N-taas daamas pirmajaas lapaas ljurina, ka iespeejams viiriesha domas esot mainiijis tas notikums ar braali, vajagot nodaidiit un izrunaaties :-DTe tieshaam ir jaasit galva pret sienu un jaakliedz "QUO VADIS". Par to, ka izvarotaajam jaaseed - ne vaarda, par to, ka par izvarotaaju bij jaazinjo - ne vaarda. Par to, ka viiram jau bij jaabuut eksviiram - ne vaarda. PAR AUGSTAAKO DIPLOMAATIJU VINJAS TE LJURINA. Toposhaas maates taas esot??? Es tieshaam ceru, ka kaadaa jaukaa dienaa juusu toposhaas meitas nenonaaks autores pastaastinjos aprakstiitajaas vienaa no otras izrietoshajaas situaacijaas, jo juus esat stulbas kaa zaabaki. Ja gadiijumaa juusu meitu izvaros viira/drauga braalis, juus ieteiksiet savai meitai, kaa labaak plaanot beernus ar sho draugu/viiru, kursh ne pirkstu nepakustinaaja peec tam? Kaut kaads absurda teaatris.

Zheel, ka liela dalja sievieshu ir paklaajinja vietaa un ir paaraak stulbas, lai saprastu, ka pashas vien kaa paklaajinjsh ir izklaajushaas.

Jauku dienu 8-)

Ne jau visi cilvēki grib ieriebt ar saviem komentāriem par otra veselības problēmām. Vienkārši ne visi saprot, kā reaģēt un ko teikt ..kādu reakciju sagaida cilvēks, kas atklāj savu problēmu..

Vēzis, utt. Melot, ka lakatu ap galvu stila pēc nēsā?

Cilvēki ar šo diagnozi bieži vien ļoti cenšas apslēpt to.. Tāpēc jau arī bieži vien tiek ieguldīti līdzekli dārgās un kvalitatīvās parūkās, permanentajos makeup utt.

Negribu un šobrīd liekas, ka tā ir mana dzīves nostāja. Pirmkārt, tāpēc, ka redzu, cik truli uz vairākiem gadiem paliek cilvēki, kuru ģimenē ienāk bērns. Zinu, ka mani noteikti tūlīt par to apries māmiņas, bet man vienalga. Protams, zinu un pazīstu arī izņēmumus - vecākus, kuri paralēli bērna audzināšanai prot sevi pilnveidot, attīstīt ārpus tās un ļoti daudzveidīgi bauda dzīves iespējas. Un tomēr - ja man vismaz uz septiņiem, astoņiem gadiem jāpārvēršas par neizgulējušos zombiju, kurš spējīgs runāt vien par autiņbiksītēm, kolikām, rāpulīšiem, bērnudārziem utt., kuram nav laika apsēsties un mierīgi palasīt grāmatu, pameditēt, aiziet uz koncertu, pilnīgi atslēdzot prātu no tā, ko auklītes vai vecvecāku sabiedrībā dara bērns, es to negribu. Es pazīstu sevi un apzinos savu egocentrismu, bez brīžiem sev es nespēju normāli funkcionēt.
Otrs arguments ir tīri personīgi iemesli - ģenētika un slikts kontakts ar bērniem. Un nē, es nedomāju, ka ar savējo šis kontakts taptu citāds.
Trešais ir daktera Kļavas viedoklis, kuram es piekrītu - par to, ka nedrīkst un nevajag domāt par bērnu tikmēr, kamēr prāts un personība nav nobriedusi, un pats vēl esi galīgi stulbs. Šī doma iet roku rokā ar pirmajā argumentā minēto par egocentrismu un rakstura īpatnībām, kas man neļautu normāli rūpēties par bērnu.

Puisis bērnus grib, bet ne tagad. Apzinos, ka nākotnē attiecības tālab var izjukt. Protams, simtprocentīgi nevaru apgalvot, ka pēc 5 gadiem manās smadzenēs nebūs notikusi vai man dieniņ, bērniņš! (l) revolūcija, tāpēc šobrīd dzīvoju šodienai, šim laikam. Nākotne rādīs, kā viss izvērtīsies.

Neauglība un saaukstēšanās nav īsti viens un tas pats.


+ Martha

Un ko tad darīt cilvēkiem ar citām smagām diagnozēm? Vēzis, utt. Melot, ka lakatu ap galvu stila pēc nēsā? (t)
Varētu domāt, ka neauglība ir kaut kāda ikdienas dzīvi smagi traucējoša kaite vai pat invaliditāte. Vai nav par smagu pārspīlēts?! (t)
Varbūt vajag rūpīgāk izvēlēties cilvēkus ar ko kontaktēties, ja reiz apkārt ir tikai neizglītoti un aizskart griboši cilvēki.
Nekad neesmu dzirdējusi, ka kāds neauglīgiem cilvēkiem izteiktu kaut ko no tā, ko jūs te rakstāt. Bet laikam es citā sabiedrības slānī dzīvoju :-D

Kāpēc nestāsta? Pievienojos Martha viedoklim.
Cilvēks jūtas nepilnvērtīgs, kaunas par to, jau tā ir grūti ar to sadzīvot, iet cauri visam, piedzīvot vilšanos un neveiksmes..nevēlas būt Annas tantes un kaimiņienes sarunu temats pie tējas tases, pluss jau pieminētā padomu došana un netaktiskums. Es arī nekad viņai īpaši neuzbāžos par šo tēmu, runājam tikai tad, kad viņa sāk.

Es nevaru saprast pati par sevi... vai nu es negribu vai vienkārši neesmu gatava (t) zinu, ka varu uzņemties atbildību, audzināt, būt laba māte, bet kaut kas mani attur. Un kamēr neesmu sapratusi, kas ir iemesls, tikmēr ar bērniem nesteidzos.

Daudzi plusiņi Martha rakstītajam. Cilvēku netaktiskums un neiecietība mēdz līst laukā jau pie neitrālakām tēmām.. Domāju, ka cilvēks ar neauglības problēmu klusējot cenšas sevi pasargāt no nevēlamām piezīmēm..

Nu nezinu, ja es kādam pasaku, ka esmu saaukstējusies, man taču neviens nesaka "tāpēc, ka plika apkārt skraidi!", ja nu vienīgi mana mamma. Var vienkārši pateikt: man nesanāk veselības dēļ. Tālāk nekomentēt. Inteliģenti cilvēki to nekomentēs un neizprašņās. Protams, ja iedziļināsies niansēs par folikula biezumu, asins šķidrināšanu, policistiskām olnīcām un baigi detalizēti stāstīs par savām vainām, tad var dabūt arī padomu gūzmu vai šausmu stāstus. :-D

Domāju, ka cilvēki nestāsta par savām neauglības problēmām, jo nevēlas, ka pār viņiem gāžas labi domāto padomu un šausmu stāstu jūra. To taču piedzīvo gandrīz ikviena grūtniece vai slimnieks. Tad sākās: "Jā, arī manai māsīcai ta bija, ... " un tad seko šausmu filmas cienīgs sižets. :D un tad vēl cilvēki ir tik neieicietīgi, kāds gudrinieks vel var iemest acīs kaut ko nežēlīgu par karmu vai ka tā ir pašu vaina, jo taču lietojāt veļas mīkstinātāju vai dzērāt alkoholu.
Neauglība pati par sevi jau ir gana smaga nasta, kur nu vēl sadzīvot ar apkārtējo reakcijām uz to.
Arī man ir hroniska saslimšana, ko nemaz neslēpju un pat uztveru kā nelielu pienākumu būt atklātai un pastāstīt par to vairāk tiem cilvēkiem, kas interesējas par to un uzdod jautājumus, bet ne tuvu negribas šo tēmu vēdināt ar visiem paziņām.