Vai Tu gribi bērnus?!

Uzskatu, ka bērns ir pārāk neatgriezenisks lēmums, lai to varētu pamēģināt tāpat kā jaunu matu krāsu, citas firmas lūpu krāsu vai jaunu ēdienu. Un pēc tam lasa delfus un šausminās, ka māte nogalinājusi bērnu par izēstu ievārījumu. Bet citiem iesaka pamēģināt, a ja nu iepatīkas. Bet man ir tā, ka es to māti absolūti saprotu. Neaizstāvu, neattaisnoju, bet saprotu.

Es esmu bērns, kāda mani grib? :D

Bērns nav ēdiens vai dzēriens, kuru var pamēģināt un tad nepatikas gadījumā atteikties - jau tāpat ir pārāk daudz nemīlētu un negribētu bērnu pasaulē. Ņemot vērā, ka vairumam tomēr rados vai draugu lokā ir vismaz viens brēkulis, aptuvenu priekšstatu par bērnkopības plusiem un mīnusiem var gūt, ne visi ģībst no bērnu šļupstiem.

Nu ieteikums bērnu "pamēģināt" vispār ir murgs murga galā. Nu pamēģinās un ja nepatiks? Miskastē mest? Bērns nav sunītis vai kaķītis, ko var paņemt, saprast, ka nepatīk un atdot atpakaļ, tas ir cilvēks un pret to nevar izturēties tik bezatbildīgi.

Vispār jau cilvēce varētu drusku saspiest kājas un pamirt :D Cilvēku šobrīd ir 7,4 kašķīgi, netīrīgi miljardi, izmiršana nedraud :D

...sunītis un kaķītis arī nav manta, ko var staipīt šurpu turpu ;)

Nevienā teikumā, nevienai neieteicu neko meģināt! Par ko tāds šums?...

Jā, bērns ir atbildība. Gluži tāpat kā atbildība ņemot kaķi, suni vai sakot kādam "es tevi mīlu!". Nu un? Problēmas būt atbildīgam? Un bērns nav uz mūžu. Tikai apmēram uz 18 gadiem... Tad ies prom savā dzīvē.

Es nevēlos bērnus, jo nespēju iedomāties sevi uzņemamies tādu atbildību, ka nez cik gadus man nebūs laika sev, nevarēšu dzīvot kā vēlos, vienmēr būšu pakārtota bērnam, un kur tad likšos, ja vienubrīd tas viss apniks? Bērni kā tādi mani nogurdina, visa tā ņemšanās, skaļums, nevaru pat ar pazīstamiem bērniem ilgi būt kopā.
Otrs iemesls ir jau te minētais, ja nu viņš pēc visa šitā neizaug par labu cilvēku? Ja 20 gados dzērumā nositas ar moci vai kļūst par noziedznieku? Ko tad?

Ja 20 gados dzērumā nositas ar moci vai kļūst par noziedznieku? Ko tad?

Tad tu sūdīga mutere :P

Bērns nav tikai atbildība, tā ir arī mīlestība (normālā gadījumā), prieks par viņa esamību, kas pārmāc visus jauniegūtos mīnusus. Var jau piedzemdēt un pienākuma pēc novilkt līdz tiem 18 gadiem, dot ēst, skolot un apģērbt, bet bez mīlestības tās būs mokas abiem.
Man ir kaķis, man ir cilvēks, kuru es mīlu, bet bērnus negribu. Tā nav atbildības problēma, man vienkārši nepatīk viss, kas ir saistīts ar bērnkopību, bērni ir kaitinoši.

Man mīlestība pret bērnu parādījās tikai tad, kad parādījās reāls bērns. Nevis pirms tam un ne tad, kad tas bija manā vēderā. Tāpēc gaidīt uz mīlestību pret neesošu cilvēku nav īsti jēgas...

Neons, tu tiešām zini daudz jauniešus, kas 18 gados sāk pilnīgi patstāvīgu dzīvi prom no vecākiem?

Ir mātes, kurām neparādās mīlestība arī pēc bērna dzimšanas - ir tikai tā pieminētā atbildības sajūta. Un tieši tāpēc bērnu negribētājiem nevajadzētu eskperimentēt ar bērnu radīšanu, tāpat kā bērnu gribētājiem uz to aģitēt.

Diskusiju nelasiju, bet es teiktu ka nevis vīrietim mainījušās domas par bērna gribēšanu, bet gan drīzāk sapratis ka partnere nav īstā ar kuru vēlas tos bērnus.

flyflyhighup, nē, nezinu. Un es nerunāju tā konkrēti, par to, ka nedzīvo zem viena jumta, bet par to, ka ir savas gaitas, savas nodarbes un intereses. Galu galā, uz to brīdi būs jau tik ļoti pierasts būs visiem kopā, ka būs atkal jāmācas vairs kopā nebūt.

Tā nav nekāda aģitācija. Tas ir viedoklis, pieredze un pārdomas. Galu galā, jāatceras, ka te pārsvarā visas ir vecumā no 20 - 35. Tā pat nav gluži puse no dzīves... Domas vēl var mainīties un situācija vēl var mainīties.

Ļoti priecājos un atbalstu pārus, kas uzdrošinās atzīt paši sev, partnerim un sabiedrībai, ka nevēlas bērnus! (l) Latvijai vajag kvalitāti nevis kvantitāti. Labāk maza dzimstība, bet ar laimīgiem cilvēkiem nevis liela, bet ar traumētām psihēm.

bet es teiktu ka nevis vīrietim mainījušās domas par bērna gribēšanu, bet gan drīzāk sapratis ka partnere nav īstā ar kuru vēlas tos bērnus.

Man arī tā šķiet, bet domu mainīšanās pamatā, manuprāt, ir notikums ar brāli. Man ļoti žēl par to, kas ar autori noticis, bet, manuprāt, šis notikums ir vainīgs autores vīrieša attieksmē. Neizskatās, ka viņš spējīgs ar to samierināties. :-( Tas ir ļoti skumji, ka autorei tas bija jāpiedzīvo. Un tagad šis.

Diskusiju nelasiju, bet es teiktu ka nevis vīrietim mainījušās domas par bērna gribēšanu, bet gan drīzāk sapratis ka partnere nav īstā ar kuru vēlas tos bērnus.

Virietis saparata, ka negrib uznemties tadu atbildibu, ka vieglak ir dzivot bez berniem un izbaudit savu laiku. Smiesieties, bet ka argumentu vinsh min maasas pie mums atstato suņuku, saka, ka nevar izturet to baroshanas, ara veshanas, maajas nakshanas atbildibu. Un tad doma, ka ar bernu buus pavisam traki. Teica, ka varbut ap gadiem 40, kad bus visa dzive izbaudita.

Deemons12, paldies par atbalstu un sapratni.

Notikums, protams, daudz ko sabojajis uz neatgrieshanos, bet man tagad radaas parlieciba, ka vinsh tiesham ir pardomajis par berniem, jo doma, ka visa dzive pec viniem ir pagalam un sava laika vairs vispar nav.

Ja vien Tavas teemas nav trolljoshana, tad no taada viira es nevis beernus gribeetu, bet gan jau buutu iesniegusi papiirus, lai izshkjirtos naakamajaa dienaa peec taa, kad viira braalis Tevi izvaroja un viirs atteicaas iesaistiit policiju.

Un atsaucoties uz Tavu ieprieksheejo teemu varu piebilst, ka taads viira braalis jau sen seedeetu aiz resteem vai arii shii situaacija buutu "nokaartota" kaadaa "citaa (pretlikumiigaa) veidaa", par kuru te neizteikshos. Un ar taadiem lopiem vispaar nekaadu sakaru vairs nebuutu.

Savukaart Tu sapnjo par beerneljiem no taada, kursh nedz zinjo, nedz atriebjas par Tavu izvaroshanu. Un fakts, ka tas ir braalis, neko neattaisno.

Smadzenes sakaarto, tad varbuut pieleks, ka jaashkjiras un jaameklee cits viirs, nevis jaagaudo, ka shis beernus negrib.