Bijušie un bijušās

Pieņemu, ka tāpēc, ka bijusī ir skaista:

Un, kā zināms, skaistumam ir tikai viens vienīgs veids, gaumes nemēdz atšķirties, pie tam, āriene ir mūsos vis, vis būtiskākais aspekts, un perfektums ārienē ir vis, vis būtiskākais mērķis.

Par pagātni ar vīru ir runāts daudz un dikti. Zinu gan viņa bijušo vārdus, gan bildes esmu apskatījusi, zinu dažādus sīkumus par viņām, adreses (:-D), visu ko. Varbūt esmu šajā ziņā mazliet dīvaina, bet man šķiet pilnīgi normāli ikdienišķā sarunā kaut ko pajautāt par viņa bijušajām. Protams, ir runāts arī par šķiršanās iemesliem, krāpšanām, seksuālo dzīvi ar bijušajām, arī par vienas nakts sakariem, īslaicīgām attiecībām. Pati no vīra arī neko neslēpju. Dažādas bijušās - tie ir gandrīz 20 gadi no vīra dzīves, tāpēc man ir grūti iedomāties, ka es varētu teikt - es viņu tiešām pazīstu - ja neko nezinātu par viņa bijušajām. Nevaru iedomāties, kādas tad būtu mūsu attiecības, man tā visa ir svarīga informācija.

kāpēc viņi izšķīrās, vai bija precējušies un ja nē tad kāpēc, kāda viņa bija (vecums, izskats utt). Nezinu vai šāda saruna nekaitēs mūsu attiecībām?

Kādas vispār var būt "attiecības", ja tās tā vispār var nosaukt, ja Tu pat elementāras lietas par savu draugu nezini? Protams, ka šādas lietas ir jāizrunā, ne jau niansēs, bet pamatos. Ja šādas sarunas patrneri satrauc, tas nozīmē, ka viņš Tevi krāpj, nav aizmirsis bijušo utt.
Vienmēr esmu izrunājusi, nekādu problēmu nebija.

ja es runātu ar bijušajiem, tad mans kungs man ātri vien izrakstītu piecus piparus.
savulaik bijušie mani aicināja draugos un gribēja atjaunot kontaktu, mans kungs uzskatīja, ka tas nav normāli...savukārt, savukārt, es nebiju ieinteresēta kontakta uzturēšanā ar bijušajiem, lai bojātu attiecības ar savējo, zinot, ka viņš ar to nekādā gadījumā nebūtu mierā.

āaa...es no sākuma nesapratu :D
es domāju, ka ir runa par kontakta uzturēšanu ar bijušajiem, ka vēlies uzzināt, kāpēc bijušais izšķīrās :D

esam pārrunājuši, bet tas tikai tā... informācijai.

Nedomāju, ka, piemēram, detalizēta informācija par manu bijušo atklās 2. pusītei neizzinātos personības un rakstura nostūrus.. Tāpēc es arī nemēdzu īpaši interesēties par mīļotā vīrieša pagātni.

Protams, ja cilvēks vēlas izkratī sirdi un padalīties, kādā pagātnes notikumā.. uzklausu :)

Ja šādas sarunas patrneri satrauc, tas nozīmē, ka viņš Tevi krāpj, nav aizmirsis bijušo utt.

Varbūt šāda saruna atsauc viņam atmiņā laika posmu, kurā jutis lielu diskomfortu, bijis nelaimīgs.. utt.
Manuprāt, tas ir lieki..

manējais arī nemīl pa vēsturi runāt, tāpēc, ka sāpīgs un melns posms vienkārši.
savukārt, par manu pašas lielāko emocionālo pārdzīvojumu es vispār neesmu viņam stāstījusi.

kapēc tev, Pink, šķita laba doma mēģināt vizuāli līdzināties bijušajai?

Iespējams iemesls slēpjas bērnībā (augu ģimenē, kur biju "negribētais bērns". Māte palika stāvoklī, ievācās dzīvot pie tēva, kur 3 istabu dzīvoklī mitinājās jau 4 cilvēki. Ne viens negribēja bērnu, gribēja abortu. Mamma tomēr mani atstāja.... Maigi sakot tēva rūpes es nejutu nemaz. Tā ir sāpīga tēma........ :'-( Viņš mani noniecināja, nemīlēja (un nemīl), tādā veidā ceļot savu niecīgo pašapziņu.

Šobrīd es jūtu man iekšā ir mazvērtības komplekss, kautrīgums, ko es cenšos neizrādīt citiem. Bet vai to var izlabot - nezinu gan :-/ Iekšēji man ir bailes, ka neviens mani nemīl līdz galam kāda esmu, tāpēc es sevi pilnveidoju - tas mani padara laimīgu...

PinkFlamingo Man arī bija tēvs, kurš mani nevēlējās un tagad, kad pati esmu bērna gaidībās, pat nesazinos ar viņu un viņš nemaz nezinās, ka man būs bērniņš un tas, manuprāt, ir labi ne tikai manai psiholoģiskajai veselībai, bet arī bērnam. Nu nevajag to negativitāti nest līdzi. To var izlabot, man tieši tāpat ir slēptie "daddy issues", bet tu atgādini sev, ka tu esi tāda kāda esi ar iemeslu. Cik interesanta būtu dzīve, ja visas pēc izskata būtu vienādas un runātu vienu un to pašu? Izklausās garlaicīgi, ne? Es domāju, ka labi ir sevi pilnveidot izskatā, bet neaizmirsti arī par raksturu. Ja tu labi jutīsies iekšēji, tad ārēji to varēs pamanīt. Izglīto sevi, pilnveido sevi sev interesantās jomās, dari lietas, kas tev liks justies labi. Tavs puisis taču ir ar tevi, jo tieši tu esi viņam īpaša, kāda tu esi. Varbūt parunājies ar viņu, pastāsti par savām bažām? Domāju, ka viņš tevi nomierinās un liks saprast, ka tomēr tu viņam tāda viena esi. Galvenais, sāc palēnām iemīlēt sevi, pārējais viss iekritīs savās vietās. :)

Es par bijušajiem un bijušajām ne vien runāju, bet ar daļu esmu palikusi labos draugos. Un tāpat ir arī ar otrās pusītes bijušajiem. Mani neinteresē detaļas. Tas, kas bija starp diviem cilvēkiem, starp diviem, lai arī paliek. Es vispār neesmu atticību apkārt runātājs. Ne man pašai gribās dalīties intīmos sīkumos, ne baigi interesē citu pikantērijas.
Attiecību sākumā mēs runājām par bijušajiem, bet ne tādā intervijas formātā. Iepazīstoties, runājot par to, kas esam un no kurienes nākam, ir tikai loģiski pieminēju arī bijušās attiecības un to, kādas pēcgaršas un mācības tās ir atstājušas.
Es katru cilvēku savā dzīvē uztveru kā skolotāju. Tā ir bijusi mana skola. Un viņi visi bijuši lieliski cilvēki. Tāpēc arī esmu saglabājusi labas attiecības. Man nav bijis par ko apvainoties, nav bijusi vajadzība aiziet atstājot aiz sevis saplēstus traukus un uzartus laukus. Tie bija un ir man svarīgi cilvēki. Tikai partnerattiecības starp mums nenostrādāja tādu vai savādāku iemeslu dēļ.
Arī manai otrajai pusītei divi no bijušajiem ir labi draugi. Un man nav par ko būt greizsirdīgai, jo zinu, ka mums uz dzīvi ir līdzīgs skatu punkts.

Es uzskatu ka jo mazāk zināsi par otra cilvēka bijušajiem, jo labāk. Vienīgais kas man ir svarīgi,lai to nebūtu bijis daudz, jo savādāk es tādu sievieti nespēšu uzskatīt par uzticamu vai attiecībām piemērotu.

Jap, piekrītu Elmo, dižošanās ar izkniebto skaitu uzticību nevieš un interesi nerada.

Man interesē arī pagātnes lietas, bet līdz galīgiem sīkumiem neiedziļinātos.

Manējais man pateica, ka negrib sīkumos zināt kas bijis un noticis. Greizsirdīgs :D
Par viņu es šo to zinu, bet arī baigi neuzbāžos ar jautājumiem. Kas bijis bijis, lai paliek pagātnē.