Es te tā blakus tēmā lasu par to, ka tādi ir bijuši un neviļus aizdomājos- kāda pēc tam ir pēcgarša...? Vainas sajūta vai pretīgums pret sevi... nē?
Zinu meitenes, kurām tas liekas ok, pašas meklē. Zinu arī tādas, kam tas nav raksturīgi, bet ir gadījies...
Man, nu jau 10 gadus atpakaļ, bija savādāka domāšana un uzskati, kā jau lielākoties jaunajām skuķenēm... un ir sanācis 2x... Morālās pohas tomēr bija, vēl tagad uznāk, ka kauns ir par sevi, atceroties, šodien es sevi tādā situācija vienkārši nespēju iztēloties, bet varbūt tas ir atkarīgs no tā brīža sajūtām un iekāres, kas nav pastāvīgas- pāriet tikpat pēkšņi kā uznākušas un tikai pret kādu konkrētu cilvēku?
Kā jūs to visu redzat? Un kāda ir jūsu attieksme pret gadījuma sakariem?