Ja šodien būtu jābūt kopā ar vienaudzi vai kaut vai ar 5 gadus vecāku vīrieti, visdrīzāk izvēlētos netikties un neveidot attiecības vispār.
Atēdos attiecības tikai ar pāris gadus vecākiem puišiem. Iepriekšējās attiecībās visus gadus jutos tā, ka esmu kopā ar mazo brālīti. Nekad mūžā neesmu satikusi vienaudzi, kurš arī fiziski uzrunātu. Kad attiecības beidzās, apsolīju sev vairs neveidot attiecības ne ar vienu vai arī veidot tikai ar nobriedušu vīrieti, kuram dzīvē ir kāds funktieris un vērtības.
Vīriešus līdz 30 gadu vecumam redzu tikai kā brāļus, ne kā pārliecinošu pretējo dzimumu. Protams, pilnīgi neuzrunā arī tie padsmit gadus vecākie vīrieši, kuri sevi nekopj un izskatās vecišķi un atbaidoši (īsi, resni, prasti un vulgāri, neinteliģenti, ģērbjas un uzvedas kā opapi...) un satikt tādu, kurš tāds nav, turklāt ir brīvs, arī gan jau ir grūti. Bet noteikti ne grūtāk kā sakarīgu līdz 30.
Bet gluži ar 20 + gadus vecāku arī nevarētu būt.
Esmu precējusies ar padsmit gadus vecāku un viņš ir vienīgais manā dzīvē, ar kuru man vispār radusies sajūta, ka man blakus ir vīrietis un ar kuru man ir tik daudz kopīgu domu un interešu.
Ne es, ne viņš vecumu starpību nejūtam. Kad tā, racionāli domājot, kādreiz atceramies par to, pasmejamies, ka satiekamies kaut kur pa vidu. Viņš jūtas drusku neiederīgs un jaunāks uz vienaudžu fona, es drusku vecāka.