Kopdzīve

Jā, tas ir normāli.

Jā, ir normāli. Ne visi GRIB dzīvot ar otru pusi kopā (tas nenozīme, ka nav jūtu).

Jā, ir normāli.

Man patiik shie jautaajumi - vai tas ir normaali? :D un ja lielaaka dalja teiks, ka nee, tas nav normaali, tad ko? Saaksi zaageet saveejo, lai aatraak vaacaas iekshaa vai pametiisi? :D

Domāju, ka tas vairāk atkarīgs no tā, vai attiecības progresē vai nē. Man jau šķiet, ka ja apmēram pusotra gada laikā attiecībās nav nekāda progresa, tad nav vērts tērēt vairs savu laiku.
Es pati šobrīd tiekos jau apmēram gadu, viss super, viņš grib jau dzīvot kopā, bet es vēl nē. Nu un ko padarīt, pagaidām vēl negribu un viss! :-P Lai gan man pašai tas šķiet diezgan jocīgi, jo jūtas pret to cilvēku man ir!

Nav tāds oblitāgais-pēc gada jāsāk kopā dzīvot. Kādas kuram ir izjūtas,kad kurš ir gatavs kopā dzīvot un vai vispār ir gatavs dzīvot kopā.
Es piem. nesteidzos ar nevienu ātri kopā dzīvot, kaut gan man ir jaunas attiecības un ne tuvu vēl nav gads.

Izbaudi randiņu periodu. Sāksi dzīvot kopā un vairs nebūs tik ļoti- mīļā aizvedīšu Tevi tur un tur,aplidošana, nedāvinās vairs tik ļoti puķes utt.
Kāpēc gan tik izmisīgi uz kopdzīvi jātiecas? Bērnu jau gribas?

Pilnīgi normāli.

Vienīgi ,ja Tev ir plāns līdz 30 gadiem palikt stāvoklī un jūti,ka viņš nebūs tas ,kurš gribēs dzīvot kopā , gribēs bērnu,tad gan nav,ko tērēt laiku, bet ja viss ir ok un liekas,ka viņam vēl vajag laiku , nav gatavs tik ātri kopdzīvei un tam visam ,bet kaut kad būs- pagaidi!
Tu jau tāpat pēc attieksmes ,viņa uzvedības saproti kas un kā un vari sev izdarīt vajadzīgos secinājumus!

Šādos jautājumos parasti nav "normāli" vai " nenormāli" termini, parasti viss notiek organiski un dabīgi, ja kaut kas notiek ar piespiešanos, tad tur jāmeklē cēloņi, izrunājoties.

Man tas būtu normāli. Es vispār uzskatu, ka nav jādzīvo kopā, ja neesat precējušies, un arī tad, kad apprecas, nav obligāti. Kaut gan nezinu tādus gadījumus, ka apprecoties nav kopdzīves.

es ātri pieķeros un es tā nevarētu , bet nu es vispār šajā ziņā esmu jocīga , vispirms mēs sākām nakšņot 100% vai pie manis vai viņa , tā kādas 2 nedēļas , tad vēl 2 bijām it kā kopā ( visu šo laiku pavadījām gandrīz 24/7 kopā ) un tikai tad bija seks :D , sanāk , ka kopdzīve bija pirmā

Ja abi vēlas un var dzīvot kopā, tad normāli to ir darīt :)

Paprasi sev jautājumu ka jūs abi rīkotos ja Tu paliktu stāvoklī. Normāli vai nenormāli, neiznu ,bet tas visticamāk atbildētu uz jautajumu vai Tu gribi ar šo cilvēku dalīt savu dzīvi.

Man tas neliekas normāli. Tik ilgi randiņot? Nu neez. Liekas tāda laika tērēšana.

Atkarīgs no taviem/viņa nākotnes plāniem - ja gribi veidot ģimeni, tad, jā, pēc gada jau visam vajadzētu pavirzīties uz priekšu pietiekami daudz, lai jūs dzīvotu kopā. Ja šobrīd vēl nezini, ko gribi un kāpēc, tad baudi vien randiņošanu. Vienīgais risinājums ir nopietna saruna par kopīgajiem nākotnes plāniem.

Normāli vai nenormāli, tas atkarīgs no katra paša sajūtām. Es katrā ziņā tā nevarētu un negribētu, esmu nepacietīga. Man kaut kā kopā būšana vispār neasociējas ar dzīvošanu atsevišķi. Citādi tādi "friends with benefits " vien sanāk.

Mēs, piemēram vēl nedzīvojam kopā, kautgan kā pāris esam jau 4 gadus.

Es zinu pārīti kas arī pēc 6 gadu kopā būšanas vēl nedzīvo kopā. :-D
Katram pārim tas tak savādāk..

Man liekas pozitīvāk ātrāk sākt dzīvot kopā,ieraudzīt vienam otra niķus stiķus :-D
agrāk domāju citādi...
Mēs ar vīru sākām dzīvot kopā pēc 3 mēn. tikšanās...:-D nevarējām viens bez otra,sākumā bij smagi, ka atkal ar kādu jādala "sava" teritorija....:-D
Ar bijušo sākām dzīvot kopā pēc 1 gada, mūsu kopdzīve bija murgs ,jo vienkārši nespējām sadalīt ne gultu,ne virtuvi. :-D