Sveikas! Ilgi prātoju, vai maz ir vērts rakstīt kaut ko šeit. Man ir ļoti sarežģītas attiecības ar pārējiem ģimenes locekļiem. Var teikt, esmu ģimenes atstumtā... Man ir vecākā māsa un drīz mammai piedzims vēl viens bērns. Ir ome. Ir arī patēvs. Un tā, kā man šķiet, ir visas situācijas atslēga. Bet laikam ne īsti standarta. JO, manai vecākai māsai un bērnam, kas tikai piedzims ir viens tēvs - mans patēvs. Es mammai "esmu gadījusies" pa starpam, manai mātei mans tēvs reiz bijis viņas pirmā mīla, kura pēņi uzplaiksnīja bet bez ilgstoša turpinājuma. Ome mani necieš, jo ienīst manu tēvu un bieži nekautrējoties tā i pasaka, ka paldies Dievam, viss beidzās laimīgi un patēvs māti ir pieņemis atpakaļ. Pārsvarā dzīvoju es pie vecākās māsas piepilsētā - tur ērta satiksme ar pilsētu, kur es mācos, nieka 10 min ar autobusu, māte ar patēvu dzīvo patālāk, uz citu pusi un tur attiecīgi tas sab transports iet retāk, tāpēc es būtu atkarīga no tā, kad kāda būtu laiks mani atvest/aizvest, ome gan dzīvo tai pašā pilsētā, kur mācos, bet ar viņu ir grūti. Ai, negribu es šobrīd dikti ilgi visus mūsu attiecību līkločus aprakstīt, bet nu domāju, gana labi saprotams, ka manas un pārējo attiecības ir gana saspringtas. Bet tā nemaz nav tā riktīga problēma.
Esmu sākusi mācīties prof. vidusskolā. Jā, jā, mana ģimene jau tā to knapi sagremoja, jo visi gaidīja no manis "lielakus sasniegumus". Man parādījies puisis, kopā esam jau 8 mēnešus. Un jā, mans puisis šausmīgi neatīk maniem radiem. Viņš dzīvo kojās, tiekamies pie manis. Nepatīk viņš manējiem tāpēc, ka nāk no ļoti nabadzīgas daudzbērnu ģimenes, kur vecāki ir riktīgi nodzērušies. Pāris reizes nedēļā viņš atved savus jaunākos līdz pilsētai, viņi bieži ierodas pie mums - paēst, pasēdēt internetā, es viņa 12 gadīgai māsai citreiz iedodu kaut ko sevis kopšanai vai no drēbītēm. Bet tas ārkārtīgi nepatīk mani māsai. Ikreiz dabonu klausīties, vai esmu droša, ka nekas nav nosperts (tēvs un vecākais brālis viņam ir atsēdējuši), cik ilgi viņa var barot tos bērnus, ka visiem nepalīdzēsi. Ak Dievs, bet viņai gana naudas, mēs dzīvojam pat ļoti labi, kas tur tāds, ja es pāris reizes nedēļā pabaroju to sīkos vai uzsauc viņiem kādu reizi ceļojoā cirka izrādi (nu tādi, kas ceļo pa mazpilsētām) vai karuseļus. Bet nu nē, viņai tāds kā naids pret viņu. Pateica, ka negrasās uzturēt vēl vienu ģimeni (citreiz brēc par svešiem bērniem), ka viņu klātbūtnē viņa nejūtās tā kā savās mājās, bet kā čigānu taborā, ka viņi to neprot, un šito neprot. UN kam man vispār tāds džeks, vai es maz par savu nākotni domāju. Pēdējo reizi sabļāva vākties pie sava tēva, ja man viņas mājās kas nepatīk. Pēc tam jau bijām salīguši, viņa, bieži saka, ka viņa jau man tik to labāko grib, ka tas vienkārši rakstur viņai riebīgs un ka baidās, ka tas džeks mani izmanto, jo reāli gandrīz vienmēr atvelk brāli un māsas. Bet viņš ir nenormāli mīļš, ļoti gādīgs. UN manuprāt tas tik to labāko par viņu liecina, ka viņš tik ļoti rūpējas par sīkajiem, cenšās, lai tie citreiz ko citu ierauga, ne vien savu sādzū un nodzertos purnus. Sarunājām, ka centīšos tikties ar viņu pilsētā (bet tas nav īsti reāli, jo nav vietas, lai baudītu divvientulību). Tas bij pirms divām nedēļām. Nezinu, ko iesākt, kā pārlicināt māsu, ko darīt, ai, es nesaprotu.
18
