Pirmā un lauztā

Šobrīd esmu attiecībās un, ja sanāks tā, ka būs jāšķirās, nezinu kā to pārdzīvošu.
Bet tagad taurentiņi vēderā un viss ir lieliski (l)

Uj, man arī pirmās mīlestības stāsts bija kā pa kalniem un vairākus gadus. Vai nu elle, vai nu paradīze. Tās pat nebija īstas attiecības. Jau gandrīz 4 gadus mūsu starpā nekā nav bijis, tikai reizēm esam satikušies, parunājuši. Viņam nesen piedzima meitiņa. Man jau 2 gadus ir mīlošas attiecības, bet reizēm šķiet, ka neesmu līdz galam tikusi pāri visam tam, ko man tās attiecības morāli nodarīja- nauda, viss redzētais, cietums, nodevība, kaisle- varētu filmu uzņemt. :-D Reizēm nākas iedomāties, kā būtu, ja viss būtu izvērsies savādāk. Ar prātu saprotu, ka negribu būt ar viņu, mīlu savu draugu un gribu ar viņu veidot ģimeni, bet reizēm, ja man ir vientuļi vai sapnī ir tādas domas..

Pirmoreiz iemīlējos, kad man bija, ja nemaldos, 14 gadi, tikai 17 gados ar to puisi iepazinos reālajā dzīvē. Nekādas nopietnās attiecības tur nebija, toties tas bija laiks, kad viss notika pirmoreiz - pirmais skūpsts, pirmā ballīte, pirmie piedzīvojumi, pirmā vasara kopā. Bet vasara beidzās, sākās rudens un arī mana sirds tika salauzta. Pēc viņa man izveidojās citas attiecības un man patiesi likās, ka es to cilvēku mīlu, taču bieži vien pieķēru sevi atmiņās atgriežoties tajā skaistajā vasarā. Kad izšķīros no sava drauga, pilnīgi nejauši, pēc 8 gadu neredzēšanās, satiku šo savu pirmo mīlestību un, par spīti tam, ka man ir jau 25 gadi, vairs neesmu bērns, bet pieaugusi sieviete, tik un tā padevos un atkal metos iekšā vasaras romānā un baudīju to visu gluži kā tīne, gluži tā it kā starp mums nebūtu bijuši šie 8 gadi. Atkal traks dzīves posms, satraukti sirds puksti, mīļas sms un zvani, smaids uz lūpām no rīta pamostoties viņam blakus. Un jau atkal, rudenim pienākot, mēs atvadījāmies viens no otra. Šobrīd esmu viena, attiecības nevēlos, par viņu neesmu neko dzirdējusi kopš šķīrāmies. Zinu, ka viņš nekad nebūs vīrietis ar kuru veidot nākotni. Taču tai pat laikā viņš mūžīgi būs vienīgais vīrietis, kuru atceroties, atcerēšos skaistus mirkļus no pagātnes. Šis viss man liek aizdomāties par to, ka, iespējams, mūsu dzīvē tiešām ir cilvēki, kuri ar savu esību tajā spēj mainīt mūsu pasauli. Kurus par spīti citiem romāniem, citiem cilvēkiem, tik un tā nespēj izmest ne no sirds, ne atmiņas. Ja viņš man pēkšņi atrakstīs nākamvasar un teiks "Paņemam teltis un laižam kur vien acis rāda?", es varu gandrīz garantēt, ka atkal pamodināšu sevī naivo, 17 gadīgo tīni, kājās uzaušu kedas un atbildēšu: "Laižam!" :)

Bija situācija, kad burvīgais puisis neatnāca vairs uz randiņu un telefonu necēla.. Izkratīju sirdi draudzenēm, 3 dienas viņu ienīdām un pēcāk jau citas lietas bija aktuālākas :D

Ophelia - ļoti skaists un iedvesmojošs stāsts, kas nedaudz uzmundrināja man par manu salausto sirsniņu, lai gan nav līdzīgs manam...

mums bija ideālas attiecības un tad uzzināju, kad visu vasaru mani krāpis, bija šoks, sāpīgi, bet esmu priecīga un pateicīga par notikušo, ieguvu labu pieredzi.

bijam kopa 2 gadus... bija traki kad izskiramies, acis sapeja no raudasanas, likas ka sajuksu prata no pardzivojumiem... divus gadus nevareju aizmirst par puisi. kamer vins jau pec 2 menesiem bija kopa ar citu. tagad protams domajot par to kads vins bija tas viss liekas smiekligi..

14 gados atri un no pirma skatiena. Neks jau isti neiznaca iznemot tiksanos, dejas svecu gaisma un bucas. Parak mazini bijam. Aizmirsu apprecoties ar pirmo viru. Esam labi pazinas joprojam. Un komunicejot tas maigais pat sarunas filings palicis. Kad otro gadu dabuja LV limena balvu ka labakais sava nozare vins, man par manu pirmo milestibu un draugu nu liels lepnums. (l)

Tā kā ir tikai 21 gads, tad ļoti liela pieredze nav bijusi. Ar pašreizējo draugu esam kopā 2 gadus, bet, kā tikko sāku dzīvot Rīgā, tā iepazinos ar vienu puisi, kas bija vecāks.. nu tik skaists, nopietns, dziedāja korī, bet tik interesants. It kā bijām kopā, bet no kojām pat izgājuši nebijām :D Viņš aizbrauca uz Čehiju ar kori, un tur "saskatījās" ar kora biedreni, laikam vēl tagad ir kopā. Pameta mani, nesapratu, biju nelaimīga, raudāju.. ilgi raudāju, sāpīgi bija :/

Tigerrr, nezinu, man tam nav izskaidrojuma. Laikam jau tāpēc, ka viņš konkrēti mani nekad nav nodevis. Man grūti izstāstīt, bet nu. Krāpšanu es piedevu, jo viņš tāds cilvēks ir, kas brīžiem nedomā ko dara, un tad sastrādā glupības, tā ir beigušās visas viņa attiecības. Tāpēc nejūtos aizvainota, jo vaina nav manī, un arī tāpēc, ka tas bija ļoti sen.
Es nezinu, vai to vispār var izskaidrot. Starp mums nav attiecību, mēs esam draugi, bet tā saikne ir tik dīvaina, un vienkārši es jūtu, ka šis cilvēks manā dzīvē ir uz palikšanu, bet ne kā partneris.

Kopā bijām divus gadus. Sākām satikties, kad bijām maziņi, man 14, viņam - 15. Kad izšķīrāmies, daudz domāju, asaras bira, sirds salauzta. Pat tad, kad tikko biju sagājusi kopā ar tagadējo draugu, domās vēl bija bijušais. Bet nu saliku visu pa plauktiņiem un kaut kā organiski viss mainījās. Lai gan satiekoties tāpat bija tādi skatieni un mulsums... Pagājušogad atjaunojām kontaktu, sapratām, ka nav ko izlikties, ka viens otru nepazīstam un nekas nav bijis. Ļoti, ļoti daudz ko pārrunājām, visas lietas, ka bija sakrājušās, bija dīvaina sajūta pēc tad, kad dzirdēju viņa domas, skatījumu, atzīšanās...
Varu teikt tāpat kā TRY - mums nav attiecību, par draugu viņu nevarētu vai negribētu saukt, bet saikne ir un es arī jūtu, ka šis cilvēks būs manā dzīvē vienmēr, kaut kā viņš liek par sevi atgādināt. Varu teikt, ka arī manā sirdī viņš ir, bet noteikti ne kā vīrietis, bet kā daļa manu skaisto pagātnes atmiņu :)

Pirmā mīlestība bija 19 gadu vecumā un turpinās arī tagad. (l)

Pirms tam bija visādas simpātijas, bet tās es paturēju pie sevis, līdz ar to viss vienkārši noplaka un nekādas salauztās sirdis nebija.