Pirmā un lauztā

Pirmā mīlestība bija 19 gadu vecumā un turpinās arī tagad. (l)

Pirms tam bija visādas simpātijas, bet tās es paturēju pie sevis, līdz ar to viss vienkārši noplaka un nekādas salauztās sirdis nebija.

Kopā bijām divus gadus. Sākām satikties, kad bijām maziņi, man 14, viņam - 15. Kad izšķīrāmies, daudz domāju, asaras bira, sirds salauzta. Pat tad, kad tikko biju sagājusi kopā ar tagadējo draugu, domās vēl bija bijušais. Bet nu saliku visu pa plauktiņiem un kaut kā organiski viss mainījās. Lai gan satiekoties tāpat bija tādi skatieni un mulsums... Pagājušogad atjaunojām kontaktu, sapratām, ka nav ko izlikties, ka viens otru nepazīstam un nekas nav bijis. Ļoti, ļoti daudz ko pārrunājām, visas lietas, ka bija sakrājušās, bija dīvaina sajūta pēc tad, kad dzirdēju viņa domas, skatījumu, atzīšanās...
Varu teikt tāpat kā TRY - mums nav attiecību, par draugu viņu nevarētu vai negribētu saukt, bet saikne ir un es arī jūtu, ka šis cilvēks būs manā dzīvē vienmēr, kaut kā viņš liek par sevi atgādināt. Varu teikt, ka arī manā sirdī viņš ir, bet noteikti ne kā vīrietis, bet kā daļa manu skaisto pagātnes atmiņu :)

Tigerrr, nezinu, man tam nav izskaidrojuma. Laikam jau tāpēc, ka viņš konkrēti mani nekad nav nodevis. Man grūti izstāstīt, bet nu. Krāpšanu es piedevu, jo viņš tāds cilvēks ir, kas brīžiem nedomā ko dara, un tad sastrādā glupības, tā ir beigušās visas viņa attiecības. Tāpēc nejūtos aizvainota, jo vaina nav manī, un arī tāpēc, ka tas bija ļoti sen.
Es nezinu, vai to vispār var izskaidrot. Starp mums nav attiecību, mēs esam draugi, bet tā saikne ir tik dīvaina, un vienkārši es jūtu, ka šis cilvēks manā dzīvē ir uz palikšanu, bet ne kā partneris.

Tā kā ir tikai 21 gads, tad ļoti liela pieredze nav bijusi. Ar pašreizējo draugu esam kopā 2 gadus, bet, kā tikko sāku dzīvot Rīgā, tā iepazinos ar vienu puisi, kas bija vecāks.. nu tik skaists, nopietns, dziedāja korī, bet tik interesants. It kā bijām kopā, bet no kojām pat izgājuši nebijām :D Viņš aizbrauca uz Čehiju ar kori, un tur "saskatījās" ar kora biedreni, laikam vēl tagad ir kopā. Pameta mani, nesapratu, biju nelaimīga, raudāju.. ilgi raudāju, sāpīgi bija :/

14 gados atri un no pirma skatiena. Neks jau isti neiznaca iznemot tiksanos, dejas svecu gaisma un bucas. Parak mazini bijam. Aizmirsu apprecoties ar pirmo viru. Esam labi pazinas joprojam. Un komunicejot tas maigais pat sarunas filings palicis. Kad otro gadu dabuja LV limena balvu ka labakais sava nozare vins, man par manu pirmo milestibu un draugu nu liels lepnums. (l)

bijam kopa 2 gadus... bija traki kad izskiramies, acis sapeja no raudasanas, likas ka sajuksu prata no pardzivojumiem... divus gadus nevareju aizmirst par puisi. kamer vins jau pec 2 menesiem bija kopa ar citu. tagad protams domajot par to kads vins bija tas viss liekas smiekligi..

mums bija ideālas attiecības un tad uzzināju, kad visu vasaru mani krāpis, bija šoks, sāpīgi, bet esmu priecīga un pateicīga par notikušo, ieguvu labu pieredzi.

Ophelia - ļoti skaists un iedvesmojošs stāsts, kas nedaudz uzmundrināja man par manu salausto sirsniņu, lai gan nav līdzīgs manam...

Bija situācija, kad burvīgais puisis neatnāca vairs uz randiņu un telefonu necēla.. Izkratīju sirdi draudzenēm, 3 dienas viņu ienīdām un pēcāk jau citas lietas bija aktuālākas :D

Pirmoreiz iemīlējos, kad man bija, ja nemaldos, 14 gadi, tikai 17 gados ar to puisi iepazinos reālajā dzīvē. Nekādas nopietnās attiecības tur nebija, toties tas bija laiks, kad viss notika pirmoreiz - pirmais skūpsts, pirmā ballīte, pirmie piedzīvojumi, pirmā vasara kopā. Bet vasara beidzās, sākās rudens un arī mana sirds tika salauzta. Pēc viņa man izveidojās citas attiecības un man patiesi likās, ka es to cilvēku mīlu, taču bieži vien pieķēru sevi atmiņās atgriežoties tajā skaistajā vasarā. Kad izšķīros no sava drauga, pilnīgi nejauši, pēc 8 gadu neredzēšanās, satiku šo savu pirmo mīlestību un, par spīti tam, ka man ir jau 25 gadi, vairs neesmu bērns, bet pieaugusi sieviete, tik un tā padevos un atkal metos iekšā vasaras romānā un baudīju to visu gluži kā tīne, gluži tā it kā starp mums nebūtu bijuši šie 8 gadi. Atkal traks dzīves posms, satraukti sirds puksti, mīļas sms un zvani, smaids uz lūpām no rīta pamostoties viņam blakus. Un jau atkal, rudenim pienākot, mēs atvadījāmies viens no otra. Šobrīd esmu viena, attiecības nevēlos, par viņu neesmu neko dzirdējusi kopš šķīrāmies. Zinu, ka viņš nekad nebūs vīrietis ar kuru veidot nākotni. Taču tai pat laikā viņš mūžīgi būs vienīgais vīrietis, kuru atceroties, atcerēšos skaistus mirkļus no pagātnes. Šis viss man liek aizdomāties par to, ka, iespējams, mūsu dzīvē tiešām ir cilvēki, kuri ar savu esību tajā spēj mainīt mūsu pasauli. Kurus par spīti citiem romāniem, citiem cilvēkiem, tik un tā nespēj izmest ne no sirds, ne atmiņas. Ja viņš man pēkšņi atrakstīs nākamvasar un teiks "Paņemam teltis un laižam kur vien acis rāda?", es varu gandrīz garantēt, ka atkal pamodināšu sevī naivo, 17 gadīgo tīni, kājās uzaušu kedas un atbildēšu: "Laižam!" :)

Uj, man arī pirmās mīlestības stāsts bija kā pa kalniem un vairākus gadus. Vai nu elle, vai nu paradīze. Tās pat nebija īstas attiecības. Jau gandrīz 4 gadus mūsu starpā nekā nav bijis, tikai reizēm esam satikušies, parunājuši. Viņam nesen piedzima meitiņa. Man jau 2 gadus ir mīlošas attiecības, bet reizēm šķiet, ka neesmu līdz galam tikusi pāri visam tam, ko man tās attiecības morāli nodarīja- nauda, viss redzētais, cietums, nodevība, kaisle- varētu filmu uzņemt. :-D Reizēm nākas iedomāties, kā būtu, ja viss būtu izvērsies savādāk. Ar prātu saprotu, ka negribu būt ar viņu, mīlu savu draugu un gribu ar viņu veidot ģimeni, bet reizēm, ja man ir vientuļi vai sapnī ir tādas domas..

Šobrīd esmu attiecībās un, ja sanāks tā, ka būs jāšķirās, nezinu kā to pārdzīvošu.
Bet tagad taurentiņi vēderā un viss ir lieliski (l)

viņš ir vienīgais uz pasaules, kam es uzticos 110%. Pat pēc visām daudzajām reizēm, kurās viņš mani smagi ir pievīlis.

TRY, kāpēc tā pēc tā visa?

Nespēju sēdēt skolā, visas rokas trīcēja un asaras bira pašas no sevis, bet mājās neraudāju, tikai blenzu griestos ilgi un dikti. Tā kā bez mūsu kopīgās kompānijas citas man nebija, vadīju laiku vienatnē un pārdomās, daudz mācījos.

Tā pat kā es... un demžēl vēl aiz vien vnk nesaprotu kā no tā tikt vaļā

Mana pirmā mīlestība bija tiešām ļoti skaista un tagad pēc 6 gadiem jau aizmirsušies visi pārdzīvojumi, atmiņā esmu atstājusi tikai to labāko.
Samīlējušies bijām līdz ausīm un vēl tālāk. Šķīrāmies uz būtībā melu pamata, kas sākotnēji bija pavērsti pret mani: kāds kādam bija teicis, ka es puisi krāpju. Protams, vidusskolā mācoties, jau neko vairāk nevajadzēja, jo īpaši vēl tad, ja tam apakšā bija cits iemesls- viņa paša neuzticība.
Atceros to dienu, kad izšķīrāmies. Nespēju sēdēt skolā, visas rokas trīcēja un asaras bira pašas no sevis, bet mājās neraudāju, tikai blenzu griestos ilgi un dikti. Tā kā bez mūsu kopīgās kompānijas citas man nebija, vadīju laiku vienatnē un pārdomās, daudz mācījos..
Jau citā diskusijā minēju, ka par viņa "varoņdarbiem" uzzināju labu laiku pēc attiecību beigām, un arī to pašu nejauši. Vēlāk šī paša puiša dēļ vīlos savā draudzenē, kas šobrīd ir vienīgais cilvēks, pret kuru izjūtu patiesu naidu un nespēju piedot.
Ar puisi savukārt attiecības ir nokārtojušās un man pat šķiet, ka es viņu joprojām mīlu. Protams, tā vairs nav tāda mīlestība, tas ir pavisam pavisam citādi, bet viņš ir vienīgais uz pasaules, kam es uzticos 110%. Pat pēc visām daudzajām reizēm, kurās viņš mani smagi ir pievīlis.

Bijām kopā divus gadus, izšķīrāmies ,jo viņš bija parāk apmākts , neļāva tikties ar draugiem , izklaidēties tā vietā uzspieda savu klātbūtni 24/7. Pēc 10 dienām viņš sagāja kopā ar citu, gāja tiešām traki,jo mācījāmies vienā skolā un vajadzēja paciest viņa izrādes , kad mani redzēja un baumoja par mani puišiem ar kuriem man izveidojās kontakts. Tāpēc radās naids,nebija cerību ka saiesim atpakaļ kopā.
Nu jau pagājis pusotrs gads, esmu aizmirsusi , dažreiz iedomājos par viņu vai satieku, bet esmu laimīga,ka neesam kopā un tas murgs ir beidzies.
Lai aizmirstu viņu pievērsos draugiem, izbraukumiem, darbam, ballītēm

Nebija mums tādu patstāvīgu attiecību, lai gan mīlēju viņu, bet vienmēr radās dažādi šķēršļi, kas neļāva būt kopā. Tad vienu brīdi viņš pazuda uz kādu pus gadu, tad atkal uzpeldēja. Domāju, ka tas īstais, ka beidzot sanāks mums kaut kas, bet tad viņš mani nokrāpa ar manu draudzeni, kamēr biju ārzemēs. Atbraucu mājās, uzzināju to un pieliku visam punktu. Viņš bija ballētājs, patika iedzert, pakauties. Protams, pēc tam lūdzās, zvanija man lai ņemu atpakaļ, bet es vairs ne atzvaniju, ne atbildēju uz sms. Tas viss bija vilcies gandrīz 3 gadus (no kādiem 16 līdz gandrīz 19) un tad beidzot biju sapratusi, ka tā vairs nevaru turpināt. Nu jau apmēram pus gads pagājis, kopš vairs nesazināmies un izdzēsu viņu no visiem soc. Portāliem, bet šobrīd jūtos diezgan labi. Jā, protams dažreiz aizdomājos par viņu, bet beigās tā pat nodomāju, cik labi ka vairs neesmu ar viņu. Ko gan es viņā biju atradusi?! :-D

Mīlu cilvēku jau no 17gadu vecuma, viņš mīl arī mani, aizmuku, nu par to pārdzīvoju un ik minūti jau vairākus gadus gaidu kaut vienu ziņu no viņa.

Diskusijas iespaidā sapratu, ka es nebiju iemīlējusies cilvēkā, ar kuru biju kopā 5 gadus.. bet cilvēkā pirms viņa gan, kurš salauza manu sirdi divas reizes! Tagad esmu ļoti samīlējusies tagadējā draugā, ar kuru esmu kopā divus gadus! (l)

Man gandrīz 24. Iemīlējusies vēl neesmu bijusi un sirds nav salauzta. Esmu normāla?!

Gandrīz kā es būtu rakstījusi, tikai esmu nepilnus četrus gadus jaunāka :-D:-D Man pašlaik 20