Apvainojumi

Pamatskolas laikā, kad sākās pubertāte, arī biju nedaudz apaļīga un tad mamma, pati būdama smalka un tieviņa, nepagura atgādināt, ka nevar bāzt mutē visu, kas pagadās, vai tad gribu būt par zilonēnu.

Tagad esmu pieaugusi, par zilonēnu kļuvusi neesmu, bet ir palicis tas, ka visu ēst nevar, sevi dikti jāvērtē šajā ziņā, trekns vispār nav domāts man. Un joprojām mana mamma ir tā, kura tiklīdz man būs kaut kilograms vairāk, iebāzīs man to acīs. Manuprāt, viņa to svara izmaiņu piefiksē vēl pirms pašiem svariem.

Tajā pašā laikā, kad ar vīru ejam pie maniem vecākiem brīvdienās uz brokastīm, visu laiku bāžas man virsū, kāpēc tad nu es tik maz ēdu. Un, ja drusku nokrītos svarā, tad viņa uzskata, ka ir pilnīgi normāli pateikt, ka izskatos kā no koncentrācijas nometnes un tādā stāvoklī bērnus jau nu es piedzemdēt nevarēšu (ko es nemaz neplānoju). Vienu vārdu sakot, apbrīnojama sieviete.

Solo_Tu pārnestā nozīmē domāji? Ka nabaga bērns

Nē, nē. pilnīgi bez sarkasma :) Patiešām žēl, ka maziem bērniem tiek iedzīti tādi kompleksi, kad viņi domā, ka visa pasaule ir vaļā, dara, ko vēlas, ar to bērnišķīgo prieku un azartu, kāds pieaugušajiem vairs nepiemīt, un še Tev - kādam tas noteikti jāizbojā (t)

Un tas, ka sētā un skolā, kad sāku mācīties latviešu plūsmā, no latviešu bērnu puses esmu saukta par krieveni, lai braucu uz savu Krieviju...laikam no tā laika man dziļi riebjas visas tās ņemšanās ap tautībām, to, kuram vairāk kura valsts pienākas, kurš labāks, kurš sliktāks tautības dēļ, visi tie nacionālisti-no abām pusēm.

Vispār daudzām mātes pasaka tādas lietas, varbūt viņas pat nepadomā, ka tas paliks uz mūžiem atmiņā, bet mammas vārdi ir mammas vārdi, iekodējas.
Arī mana mamma ir pārāk tieša un dusmās pasaka ko tādu, ka pat atceroties asaras birst.

kad sāku mācīties latviešu plūsmā, no latviešu bērnu puses esmu saukta par krieveni, lai braucu uz savu Krieviju...

Manai draudzenei bija tāda pati problēma :( Rezultātā viņa tiešām mazāk komunicē ar latviešiem..
Skumji, ka tā.. bet, ko nu pārmest tiem bērniem.. ne jau paši viņi šīs spārnotās frāzes izdomājuši, drīzāk gan dzirdēja no pieaugušajiem :-(

Paliksi vecmeita.
Tev būs nesmuki bērni.
Dzīvo kā cūka.
Tas viss ir atstājis daudz nopietnu seku. Mana māte ir pedante un katru reizi kā, piemēram, krūze nav uzreiz nomazgāta vai ķemme palikusi pie spoguļa, bija jāklausās, ka dzīvoju kā cūka. Vēl ilgi slimīgi skrēju pakaļ katram puteklim, īpaši, kad mamma brauca ciemos, tagad cenšos atslābt. Par bērniem arī, nezinu vai spēšu to aizmirst un šobrīd liekas, ka pat, ja kādreiz būs bērni, dzemdēt būs bail...
Skumji īstenībā un vistrakāk, ka tas viss no mammas.

Lai arī cik negatīva un sāpīga būtu diskusija, bet tomēr nedaudz patīkami apzināties, ka ne man vienīgajai visādi plānprātiņi ir savulaik dzīvi bojājuši un likuši birdināt asaras :-)

Ak jā...vēl ir nācies dzirdēt no viena loša randiņā "Tu man pārāk dārgi izmaksā!", kopš tā laika reti svešiem puišiem ļāvu sev kaut ko izmaksāt un kaut kur vest vispār :-D vēl šobrīd nejūtos baigi komfortabli, ja draugs par kaut ko daudz un dārgāk samaksā (t):-P

Man sāpīgi jau bija kad vēl klasē viena meitene, kura bija apaļīga un pa to tika apsmieta, es viņu ja varēju centos aizstāvēt, bet pretī saņēmu vārdus, kas tā ir atmiņā iespiedušies- tava māte laikam nosprāga, jo ieraudzīja tevi!. Viņa tanī laikā gribēja izrādīties klases foršākajiem puišiem , sāpīgi bija tas, ka liela daļa klases kā tādas aitas bļāva līdz. Ilgi domāju, ka esmu vainīga pie tā, ka tētis zaudēja savu mīļoto sievu, manu mammīti. :-(

Meitenes te raksta, ka pašu māte ir apvainojušas, jau tas it neizsakāmi sāpīgi . Bet es te žēlojos, ka klases biedrene ir pateikusi .:-(

Ak jā...vēl ir nācies dzirdēt no viena loša randiņā "Tu man pārāk dārgi izmaksā!"

Bruno satiki tad jau :D

manuprāt, "paliksi vecmeitās" un "kas tevi tādu precēs? " ir klasika.

Meitenes te raksta, ka pašu māte ir apvainojušas, jau tas it neizsakāmi sāpīgi . Bet es te žēlojos, ka klases biedrene ir pateikusi .

Bet kur teikts ka tas kas ir noticis ar tevi nav bijis tik pat sāpīgi kā citam sakarā ar vecākiem un tuviniekiem?
Mums visiem sāp un tas ka tu varbūt neesi izbaudījusi tādas sāpes no vecāku puses, nenozīmē ka tev tik pat ļoti nesāpētu ja kāds svešs cilvēks ko pateiktu.

Miss Joker, protams, ka sāpīgi tas tā vai tā ir. Padsmit gados pat domāju, ka tētis mani ienīst dēļ tā.:'-(

Ak vai, kādi apvainojumi dažām (t) šausmas..
Mani īsti laikam nekad neviens nav apvainojis, bet tas laikam tāpēc, ka mums vienkārši bija forša klase, kur tikai dažreiz kādam kkas nelāgs izspruka. Bet, ja kāds no citām klasēm ko pateica, tad gājām barā virsū. Visi par vienu :-) vidusskolā gan sāku iet citā skolā un tur bija ļooti jāaizstāv pārējie.. es biju tiešām lielā šokā cik daži kl. biedri bija iebiedēti no dažiem indivīdiem... bet arī, mēs, jauniņie bijām vairāki un arī gājām barā virsū tiem, kas apbižoja citus.. beigās tīri feina klase sanāca :)
Vecāki man ir mīļi bijuši visu dzīvi, nekad nevienu sliktu vārdiņu nav pateikuši.

Bruno satiki tad jau

:D ļoti iespējams!

vēl ļoti sāpīgi bija, kad man māte pateica, ka es būšu nelaimīga.

Kaut kā esmu ticis tiem pāri. Pat neatceros.
Pieļauju, ka šajā grāmatā kaut kas var atgādināt par manu aizvainojumu

Lasu un brīnos par to, cik daudz cilvēku atļaujas aizvainot sev tuvos... :-/ Jāatzīst, ka vecmamma ir visu dzīvi terorizējusi manu mammu – sākot ar to, ka mammai esot garas rokas kā pērtiķim, līdz frāzēm – vajadzēja tevi Daugavā iemest, kad piedzimi!
Mamma šo sāpīgo pieredzi noteikti ir ņēmusi vērā un ne reizi neesmu no viņas dzirdējusi nepamatotu piezīmi vērstu manā virzienā. Gluži otrādi – viņa mani ir palīdzējusi būt pašpārliecinātai, nebaidīties kļūdīties, kā arī ticējusi manām spējām, cīņassparam un vienmēr turējusi īkšķus, lai man viss izdodas. Tēvs tieši tāpat.
Pusaudžu gados citu piezīmes neesmu ņēmusi pie sirds – tās vai nu pilnībā ignorēju vai atbildēju ar kaut ko tik pat sulīgu. Maziņa būdama, nodzīvoju kādu laiku ārzemēs, tādēļ pirmajās klasītēs šeit Latvijā runāju ar akcentu. Jā, bērni mēdza pasmieties, bet nu es apzinājos, ka tāda nu es esmu un viss, nebija doma, ka viņu dēļ būtu jāmainās.
Vienīgais, ko no skolas laika atceros, ir vienas draudzenes apvainojums par izskatu ar piebildi – kuram puisim gan es tāda patikšot!? Bet arī to es nopietni neuztvēru, puišiem aizvien patīku, turklāt šobrīd viņa ir viena no manām labākajām draudzenēm. Kā tā? Es toreiz sapratu, ka viņas izgājiena pamatā bija pašas kompleksi un neveiksmes, tāpēc žults, ko viņa izgāza bija mirkļa vājums.

Nu vienīgais, kas man ir iesēdies līdz pat šodienai ir brālēnu izteiciens par manu degunu. Līdz tam es tā neievēroju, ka viņš ir nedaudz šķībs, protams, kopš tās reizes šķiet, ka, protams, ir daudz, daudz trakāk. Bet nevarētu teikt, ka es dzīvoju baigajos kompleksos par to. Ir dienas, kad par to iedomājos, ir laiks, kad aizmirstu. Mamma vienmēr mierina, ka es jau piedzimu ar drusku nogulētu deguntiņu un, ka viss ir kārtībā :D

Vēl jau ir mūžīgie komentāri par to, ka esmu caurbira, kā es bērnu iznēsāšu, neesmu cilvēks, jo neēdu piena produktus, bet tas nāk pārsvarā no vecmammām un to es vairs neņemu galvā.

No pretējā dzimuma gan nekādus apvainojums neesmu saņēmusi, arī tādus komentārus nē. Lai gan tad, kad biju kopā ar bijušo, nedēļu nebijām redzējušies un viņam atbraucot stāstīju kā man gāja, ko darīju un teicu, ka šo nedēļu gan baigi daudz ēdu. Viņš tāds - jā, es redzu :D :D Man gan tas nelikās apvainojums, es joprojām par to pasmejos, kad atceros.