Apvainojumi

Atceros, ka pamatskolā kaut kāds sīkāks čalis regulāri starpbrīžos gaitenī mani ieraugot teica "zirga ģīmis", pieļauju, ka dēļ zobiem (divi priekšējie diez gan lieli lai gan nav uz priekšu) un šķībs sakodiens, ko redz, ja taisītu Holivudas smaidu (sekas - nekad nesmaidu ar redzamiem zobiem).
Vēl atceros, ka mamma ienāca negaidot manā istabā, tajā brīdī biju veļā un uzvilkusi izlaidumam pirktās augstpapēdenes (laikam 9.kl.) un pateica, ka izskatos kā palaistuve. :D Kaut tas sekas nav atstājis, bet redz, ka tomēr atceros.
Un vienmēr kompleksoju par krūtīm - šoreiz gan par mazo izmēru. Neatceros gan konkrēti vai kāds ko būtu teicis, bet, laikam, tas, ka klasē sāka augt tā izteikti pirmajai (protams, puišu uzmanība un prieks :D), bet vidusskolā beigās biju viena ar mazāko izmēru. Kaut kā tas iesēdies atmiņā.

Mana māmuļa man vienreiz nopirka bikses (bez manas piedalīšanās). Es baigi priecīgā, ka man kkas beidzot nopirkts, velku laukā no maisa un redzu, ka bikses man ir vismaz 2 izmēri par lielu. Es mammai skau, ka man nederēs, uz ko viņa man atbildēja, ka es jau tāpat palieku arvien resnāka un man tās bikses drīz derēs.
Man tas joprojām skan galvā, kad veikalos skatos apģērbu.
Manai māsai viņa ieskaloja smadzenēs, ka viņai ir šausmīgi nesmuki un tizli rokas augšdelmi un pelci, ka viņa nekad nedrīkst vilkt neko ar īsām rokām vai uz lencītēm. Katru reizi, kad viņa ko tādu uzvilka, izskanēja komentāri. Māsai 30 gadi un tikai pēdējos gados ir tam tikusi pāri un valkā gan īsās rokas, gan apģērbu uz lencītēm.

Wuzel-Wazel Jauka mamma... (t):-/

Mana māmuļa ir īpašs, lai neteiktu, ka klīnisks gadījums :-/ bet tas jau ir cits stāsts

Mans apvainojums saistaas ar tautiibu. Es savos 7gados nekaadiigi nevareeju saprast kaadelj buut krievam ir kaut kas slikts :-|
Man tik tieshaam neaizgaaja, kaa es esmu nogreekojusies attieciibaa uz latvju tautu :-D

Tur veel vareetu gari un plashi staastiit, bet nav jeegas, jo tam jau sen esmu tikusi paari.
Sekas ir taadas, ka dzirdot vaardus ''iists latvietis'' vai ''patriots'' man uzmetas zosaada :-D

Sekas ir taadas, ka dzirdot vaardus ''iists latvietis'' vai ''patriots'' man uzmetas zosaada

Nevajag būt pat krievam lai tā būtu :-D

āaa nu man ir arī pozitīvs apvainojums bijis. Bijušais mēdza pabakstīt, ja parādas lieks slānis uz zoda. :D protams, ka tur neko redzēt nevar, tikai gan savelk zodu.. Nu jūs saprotat :D

Pozitīva puse ir tāda, ka čekoju, kas notiek ar zodu un ta es vel joprojām kontrolēju plus mīnus savu svaru :D

Vajj, šī diskusija uzjundīja daudzas nepatīkamas atmiņas. Mani ļoti apcēla liekā svara dēļ, sākot jau no pirmajām klasēm. Lielākie apcēlāji bija vecāko klašu foršie, tāpēc sākumā centos izvairīties no skolas gaiteņiem starpbrīžu laikā. Šķiet, ka tas tādēļ, ka nemācēju pastāvēt par sevi. Bet viens teikums, kas man palicis atmiņā, ko vispār ar mani nesaistīta meitene izkliedza vienā no reizēm - "eu, rekur aug nākamā A. Paskatieties uz viņu!" Un A. manā mazpilsētā bija tiešāāām ļoooooti apaļa meitene, zagle, kausle, vairākas reizes pabijusi pārraudzināšanas iestādēs utt, un es, mācoties vienā no pirmajām klasēm, to iztulkoju, ka mans apaļums ir viens no noziegumiem, es nekas nebūšu nākotnē u.tml. Grūti izskaidrot, taču atceros, ka man bija ļoti sāpīgi, atceros vēl šodien. Un vēl viens teikums, kas man atmiņā joprojām ir palicis, kā mana draudzene pirms vienas no manām pirmajām diskotēkām vai klases vakariem, neatceros, piezvanīja un teica, ka man nav vērts iet, neviens puisis taču ar tādu kā mani negribēs dejot utt.
Ar šodienas prātu saprotu, ka vajadzēja visus sūtīt dillēs un neņemt galvā, bet tas viss un apcelšana man galvā ir iesēdusies tik ļoti, ka neesmu ar nevienu par to pat runājusi.

Es tiri labi atceros visus skolas laika izteiktos apvainojumus. Ta ka pamatskola biju starp izstumtajiem, tad tur bija viss ko var iedomaties.
Laikam vissapigak savulaik bija t.s. labakas draudzenes netiesie uzbraucieni, ka esmu par garu, par tievu, ar parak mazam krutim un balu adu. Jo vina bija pilnigs pretstats.
Man liekas, ka visvairak atmina vispar iesezas to tuvako teiktais, jo nu sveso komentarus var iemacities nenemt galva, bet tuvako... tur var rasties kompleksi.
Jau daudzus gadus dzive ir iegrozijusies ta, ka par izskatu man nav pilnigi nekadu kompleksu, sava ada jutos izcili un dzivoju harmonija ar sevi. Pusaudzu gadu pieredze + velakais ir iemacijis vispar neuztvert un neiespaidoties no citu viedokliem par sevi. Kur nu vel izskatu.

Man liekas, ka visvairak atmina vispar iesezas to tuvako teiktais, jo nu sveso komentarus var iemacities nenemt galva, bet tuvako... tur var rasties kompleksi.

es arī tāpat domāju, jo tas, ko skolā kāds ir teicis, nav tik būtiski kā tas, ko kāds no savējiem diendienā neapdomīgi drillē, nemaz nenojaušot, ka tas otrs tiek iedzīts kompleksos uz mūžu ;-)

Atceros, ka pagalmā sadraudzējos ar vienu meiteni, kas tikko bija ievākusies kaimiņos. Man bija naudiņa, izdomājām, ka aiziesim uz veikalu nopirkt kaut ko. Viņai bija jāprasa mammai atļauja. Es stāvēju aiz dzīvokļa durvīm, dzirdēju, ka viņa mammai prasa vai var ar mani iet. Viņai mamma iesaucās "Bet viņa taču ir latviete!", neko citu nedzirdēju. Pēc brīža meitene iznāca ārā un pateica, ka mamma neļauj mums draudzēties. :-| Tas iedvesa tādu domu, ka jāturas ir pa tautībām, jo nav jēga iet pie krievu bērniem, jo tāpat nedraudzēsies. Tāda doma galvā sēdēja diezgan ilgi.

Vēl man skolā mēdza aizrādīt par pārāk baltu ādu un tievumu. Pat sporta skolotāja pateica, ka esmu tik kaulaina, ka, ja nebūtu gari mati, nepamanītu vispār.:-|

Jā, viens ir īpaši iesēdies, kam joprojām netieku pāri. Agrāk trenējos volejbolā un biju "sakačājusi" riktīgus augšstilbus, bet auguma augšdaļa man ir ļoti neproporcionāli slaida. Vienreiz 7. klasē bioloģijas stundā sasēdos kopā ar klasesbiedru, ar kuru viens otru šad tad paķircinājām par sīkumiem. Un skolotāja kaut ko teica par resnāko dižozolu Latvijā vai ko tādu. Un tas klasesbiedrs man klusiņām pateica - resnākie koki ir tavas dižās kājas. Toreiz pasmējos, bet pēc stundas baigi sagruzijos un joprojām iekšā sēž tie resno koku/kāju kompleksi, no kā netieku vaļā..
It kā smieklīgi, bet tie kompleksi nekad neizzudīs laikam..

Ai, visādi ir gadījies. Kad mācījos kādā 7.klasē, starpbrīdī puisis no 9.klases, mani ieraugot gaitenī, noteica - cik neglīta! Kopš tā laika laikam vairs arī neesmu jutusies skaista.
Man ir tievas kājas un ilgi mocījos ar kompleksiem šajā sakarā, jo klasesbiedrene reiz pateica - izskatās, ka potītēs lūzīšu.

Vispār traki cik daudzi cilvēki ir saskārušies ar nepatīkamiem komentāriem jaunībā/skolas laikā.
Vismaz varbūt ar to padaloties kādam paliks labāk arī :)

Līdz kādiem gadiem 12-13 - nebiju pat iedomājusies, ka man ir LIELS deguns.
Līdz, vienā jaukā dienā, kāds skolasbiedrs pateica : viņai nu gan ir milzīgs deguns. Kompleksi bija kādu laiku, teiksim gadus 5-6, pavisam noteikti. Lai arī tuvākie vienmēr ir teikuši, ka man ir normāls, skaists deguns, un nav liels, lai neklausos visādas muļķības.
Tagad tikai pasmejos. Protams, ja ieraugu kādu neveiksmīgu bildi no sāna, liekas - ak vai, tiešām liels. :-D:-D Bet principā par to neuztraucos, tas bija tīņu vecumā, ja to pateiktu tagad, gan jau, ka vispār neņemtu vērā.

Šobrīd man visu laiku aizrāda to, ka esmu pārāk notievējusi. Pašai arī tā liekas, tāpēc neklausos.
Ja pajautā, vai esmu notievējusi? Parasti atbildu, - nu, ja būtu klausījušās, ko es saku, tad zinātu, ka kopš aprīļa esmu nometusi 4 kg...

Nāk prātā draudzene, kuras vecāki un vecvecāki vienmēr ( ne viņas klātbūtnē ) teica : nu kur viņa mums tāda nesmuka gadījusies.. Tas gan, manuprāt, sāp ļoti. Tas man liekas jocīgi. Bet man vienmēr ir šķitis dīvaini, ka māte vai jeb kurš cits radinieks var pateikt : Tu esi neglīta.. Tas, manuprāt, nav normāli.
Ir starpība, ja, piemēram, mamma pasaka : Šķiet, ka Tev labāk izskatītot melna kleita, nevis balta.. piemēram.
Bet pateikt, ka bērns ir neglīts ? Brutāli, es teikšu. :-|

Atmiņā palicis tas kā citi mani apsmēja. Tas ir pats cūcīgakais, ko var nodarīt otram - morāls terors. Sliktākais, ka skolotājiem bija dziļi nospļauties uz to visu.

Devītajā klase situācija uzlabojās,palikam pat loti draudzīgi. Liela daļa aizgajam kopā tālak mācīties, kur dažs labs turpināja izpausties, tur viņus ātri pie vietas nolika. Un daža laba meitene, kura pamatskolā bija nejauka pret citiem, izbaudīja uz savas ādas kā tas ir, kad tevi pazemo(to gan nedarīju es).

Tagad esmu no tām mammam, kura cīnās pret to, lai mana bērna klasē kas tāds notiktu, jo tas uz dzīvi atstaj paliekošas sekas. :(

Un vēl, no puišu puses apsmiešana bija dēļ izskata. Arī es no neglītā pīlēna par gulbi izaugu. Oi, kā daudzi man piecirta un man bija prieks viņus atsēdinat, diemžel, iedzītie kompleksi par savu mazvērtību nav zuduši, lai cik daudzi man teiks, ka esmu skaista, es tāda nejūtos. :(

Skolas laikā neviens neko sliktu neteica, tiešām nevaru atcerēties. Drīzāk pati biju tā, kas sevi iedzina kompleksos par to, ka pārāk kautrīga esmu, ka citi gan jau kaut ko sliktu domā par mani utt. Bet bijušais draugs gan daudzas sliktas lietas runāja, nepamatoti izskatam piesējās, teica, ka raksturs arī slikts utt., labi, ka pietika prāta saprast, ka vaina ir viņā, ne manī.

Kaut kā mistiski, esmu vienmēr mācējusi ko pateikt pretī un ātri aizmirst. Šo joprojām vecmamma atceras un pārstāsta, pati neatceros. Kādu laiku 3. un 4. klasē dzīvoju pie vecmammas, kas nozīmēja baltas blūzes, vestītes un ne jau pirmā svaiguma.
Vecāku dienā, viena skaļi manas vecmammas priekšā man saka, ka man vajag jaunas bikses, šīs vairs neesot stilīgas...
Es esot atbildējusi, ka bikses ta nopirkšu, bet viņai smadzenēm nepietikšot...

Apsmēja par pinnēm, daudz un dikti.
Bet tā vispār no apvainojumiem - vienreiz aizstāvēju savu klasesbiedreni divu citu klasesbiedru priekšā, jo tie viņu apcēla. Pajautāju, vai viņi to pašu arī par mani saka, kad neesmu šiem klāt, un viens no viņiem nometa "Da kam tu esi vajadzīga?" Pagāja kādi 7 gadi, joprojām to atceros :-/