Cik tad tu pelni, ka nevarat pat atļauties mazu dzīvoklīti neRīgā? Man jau šķiet, jums tur kas zin kādas prasības pret to kopdzīvi - tik ilgi kaut ko plānojat, bet nekādi nevarat vnk izdarīt.
Dzīvoklīti atļauties varbūt varu, bet ir arī jāēd un jāuztur vēl mašīna, plus ja kādi papildus tēriņi, kāds saslimst utt. Par savu algu to visu, diemžēl, nevaru atļauties:-/
Reāli viņam būs vieglāk atrast pilsētā darbu, pie tam ja rokas no pakaļas neaug tad arī kaut cik normāli atmaksātu darbu. Tu tad varbūt tik ātri to darbu arī neatradīsi, bet pilsētā tomēr iespējas būs DAUDZ lielākas abiem!
Mēs dzīvojam pilsētā nevis laukos ;) Vnk pilsētas nav nez kādas lielās vai vienas no lielākajām.
Pati strādā darbā, kurš nenes visai veiksmīgus ienākumus, bet tajā pat laikā.. nevēlies neko savā dzīvē mainīt, viss uzkrauts uz drauga pleciem.
Jā, par ienākumiem lai varētu pavilkt divus cilvēkus un visus ar to saistītos tēriņus , nevaru, bet neuzskatu, ka esmu neveiksminiece. Neesmu arī neko uzkrāvusi virsū draugam, ir taču pašsaprotami, ka divi cilvēki nes lielāku pienesumu, līdz ar to arī lielāku naudu attiecībās(t)
Ir bezjēdzīgi runāt ar cilvēku, kurai šķiet, ka ar bakalauru kabatā un darbu savā profesijā savos 22 gados ir kaut ko nokavējusi!
Manuprāt es nekur neminēju ka esmu kaut ko nokavējusi. Vnk šķiet ka ir nu tāds kā īstais laiks arī domāt par savu dzīvi, nevis dzīvoties pie vecakiem. Tas tiešām nav nekas ārprātīgs, vēlēties kopdzīvi pēc pieciem kopā pavadītiem gadiem.
Manuprāt, autore tiešām dramatizē, jo viņas sapņi sabruka. Un diezgan nepreizi viņu par to runāt.. Nu, neesam mēs nekādi roboti un parasti cilvēki plāno savu dzīvi. To dara arī autore, vnk baac - neparedzētie apstākļi. Viņa jau netaisa histēriju (cerams) savasm puisim, bet izkrata sirdi. Kas atkal ir normāli.. Un jā, iespējams, ja man būtu normāls darbs ārpus Rīgas, arī negribētu dzīvot Rīgā. It īpaši, ja šī pilsēta nav sirdij tuva. Turklāt autorei jau ir darbs, tātad viss nav tik čabīgi.. Cita lieta, ka iespējams sieviete vēlas justies kā sieviete, nevis uzturot vīrieti. Protams jāpatur prātā, ka tas viss ir pārejošās ģrūtības, bet autores jūtu izvirdums ir tāpēc, ka viņai tagad liekas, ka viss - pasaules gals klāt, viņa uz visiem laikiem paliks vienīga ģimenes apgādātāja un vīrietis vienmēr paliks bezdarbnieks! Tā nebūs! Galvenais morāli atbalsti draugu, nevis gremdē viņu savā asaru jūrā, jo grūtības pāries, bet draugs vienmēr atcerēsies par to, ka var uz Tevi paļauties un ka Tu viņu atbalstīsi jebkādās grūtībās!
Histēriju es netaisu tiešām, bet situācija nav no patīkamākajām. Sirds ir pilna, jo ABU kopīgie sapņi ir uz kādu nenosakāmu laiku sabrukuši:-/ Nav jau tā ka liekas ka pasaules gals un man viņš tagad jāuztur. Vairāk par jo to pašu faktu, ka viss notiek tā kā notiek, un tā kopdzīve atkal jāatliek.
Par ģimeni un bērniem - protams, ka visu paspēsim, tas viss ir sarunu līmenī bet tā ir mums abiem vēlme. Un ja mēs abi to scenāriju izsapņojām un viss šķita tik reāls, tad protams ka ir tā nepatīkamā sajūta ka viss atkal ir turpat kur iepriekš. Gribās to virzību, tāpat kā gribās kaut ko sasniegt karjerā , tā arī attiecībās, nevis randiņot šur un tur, bet sākt būvēt mūsu kopīgo dzīvi. Un nav tā tikai mana vēlme, draugs arī ļoti to visu vēlās.
Bet ja tā pati 3. pilsēta ie tāda pati pilsēta, bez darba iespējām? A? Un reāli tik lielpilsētas paliek..
Jā tas ir mūsu variants, diemžēl. Trešā, ceturtā pilsēta ir principā tādi pati. Atliek TIKAI lielpilsēta, bet tur mēs abi nevēlamies. Kamēr ir iespēja te, vai vismaz cerība, kaut ko nokārtot, uz lielpilsētām neskatamies. Protams, vajadzības gadījumā apdomātu arī tādus variantus, pašlaik tie vnk netiek pat izskatīti.
10
