9. klasē man bija pirmā mīlestība. Tas bija viens no maniem puišu draugiem, sauksim viņu par A.. Mums bija tik superīga draudzība un es nebiju nekad piedzīvojusi sirdssāpes, tāpēc atzinos viņam mīlestībā. Puisis nebija gatavs tādam pavērsienam un mani atraidīja.. Tas sāpēja tik traki un man bija tāds kauns, ka mums draudzība pajuka un mēs vairs tik bieži nekontaktējāmies.. Vidusskolas pēdējā gadā mēs atkal atsākām draudzēties. Mēs abi bijām vienā kompānijā un viss bija ļoti forši, daudz kontaktējāmies un ballējāmies kopā. Tad vienreiz mēs svinējām mūsu kopīgā drauga dzimšanas dienu tā puiša laukos. Ballīte kā ballīte, kad pēkšņi mēs ar A. abi attapāmies uz šķūņa jumta, kur kopā piedzīvotas daudzas atmiņas.. mēs tur sēdējām ilgu laiku, runājot, smejoties un pavisam aizmirsdami pasauli, kas palika tur lejā uz zemes. Es biju mazliet par daudz iedzērusi, lai domātu cik labi vai slikti bija priekš manis tā viņam atvērties, bet tas viss bija tik dabiski.... Viņš aplika man apkārt roku.. es to jutu kā elektrību izejot cauri visam ķermenim un uz sekundi pat aizsitot elpu.. Viņš man teica, ka nav aizmirsis visu foršo, ko esam piedzīvojuši.. un teica, ka arī to nekad neaizmirsīs.. tajā brīdī es sapratu, ka nekad viņu nespēšu atlaist... bet tas būs jāizdara.. un tā apziņa atnāca pie manis tajā brīdī kad viņš pateica, ka pēc vidusskolas brauks prom mācīties uz Nīderlandi.. milzīga sāpe pakrūtē, bet es neko neteicu, tikai to, ka jādodas atpakaļ uz ballīti...
Pagāja pāris mēneši un brīdī, kad man likās, ka es nekad nebūšu laimīga, uzradās E.... E. es jau pazinu ilgi, bet pēdējos 2 mēnešus mēs spēlējām vienā grupā. Viņš bija mūsu soloģitārists. Pēkšņi viņš atklāja, ka viņam pret mani ilgi jau ir jūtas un es ,zinādama, ka viņš ir burvīgs cilvēks, piekritu randiņam. Pēc kāda laiciņa mums izveidojās attiecības.
Esam kopā joprojām, viņš ir fantastisks, lieliski satiek ar manu ģimeni, rūpējas par mani un mīl mani ļoti.. es viņu arī! Bet ir mazliet tukšuma sajūta... kad skūpstamies.. nav tā dzirkstele.. protams, es to izbaudu un man tas patīk, bet nav tas galvu reibinošais apjukums un milzīgā kaisle, ko gribētos.. varbūt tas ir sevī kaut kā jāpamodina.. es nezinu.. kaut kāda dzirkstele jau ir! Bet ne tuvu tāda ,kāda man bija ar A...
Par A. cenšos vairs nedomāt.. tagad esmu beidzot laimīga .. mēs joprojām esam vienā kompānijā un lieliski satiekam.. un es vēlos ,lai viņš ir laimīgs... bet pēc 3 mēnešiem viņš brauc dzīvot citur... un doma, ka es viņu vairs neredzēšu mani biedē līdz panikai... laikam kaut kur zemapziņā es cerēju, ka varbūt pastāv iespēja, ka viņš pret mani kaut ko jūt un, ka viņš paliks... un mums ir lemts... un tagad es tikai saprotu, ka jāatmet visas šīs domas... jo man taču ir E.! Un es esmu laimīga...... es esmu...
bet ja es būtu... vai es rakstītu to visu šeit..?
Piedodiet par garo tekstu ,meitenes.. man vienkārši vajadzēja to kādam pateik..
2
