Viņš. Es nojautu un nekā īpaši nereaģēju. Tagad jau vairākkārt to teicis. Es viņam jau esmu teikusi, ka šķiet to pašu gluži nevaru teikt pretī, jo nejūtos iemīlējusies. Attiecības ideālas tādā ziņā, ka puisis izdabā manām vēlmēm un ļoti rūpējas par mani un nekad neko aizvainojošu nav teicis vai tml. , bet neesmu sajūsmā par viņu kā par vīrieti. Sākumā vispār šaubījos vai vēlos turpināt kontaktēties ar viņu. Viņš lūdza, lai tikai dodu iespēju, viņš darīšot visu kā vēlos, centīšoties utt, lai tikai es neaizmūku un laiks rādīs... Tā nu tas arī ir palicis. Es izbaudu, ka varu saņemt, ko vēlos un man ir tāda uzmanība, mīlestība pret mani kādu nekad neesmu jutusi. No otras puses dažreiz vēlos, kaut satiktu kādu, kurš aizrautu elpu un sajustos kā vidusskolas laikos, kad katrs skatiens, pieskāriens bija WOOW :-D Sen tā neesmu jutusies ;-) Vienkārši šķiet, ka daudzi aplauzieni ir arī izstrādājuši mani tik kapitālu neticību, ka ja man pienāktu puisis, kurš tiešām simpatizētu baigi, es atšūtu viņu, jo neticētu, ka ar viņu, kas nopietns varētu sanākt un viņš mani vēlas vairāk kā spēles pēc.
223
