vecmeitas dzīve

Vnk nav īstais cilvēks ,vīrietis. Būtu īstais,tad nejustos nospiesta.
Tu vispār esi teikusi viņam,kad vēlies vairāk laika veltīt saviem hobijiem ,nodarbēm?
Es jau sākumā nostādu ,pasaku kā ir...
Kad piem. bija randiņu periods,tad vīriešiem veltīju laiku 1-2x nedēļā satikties un viss. Man nemaz katru dienu negribējās skriet uz randiņiem ,satikties. Tādās kopā dzīvot attiecībās arī katrs savu laiku izplānojām katrs,bet tur arī mīnuss ,ja pārām neatkarīgi un tādi-daram,ko katrs vēlas,tad pārāk bieži pakārtojam brīvo laiku sev ,savām velmēm un ar laiku kāds/a sāk justies apdalīts/a ,jo ,tomēr ir jācenšas arī izplānot laiku ,lai arī otrs justos laimīgs, mīlēts un vēlams attiecībās.
Ar darbu aizrāvušies ir daudz Latvijā ,ta kā tādu nebūs grūtības atrast, bet ieteiktu Tev vnk pāmēģināt pamazām vairāk ar hobijiem vairāk aizpildīt laiku nekā līdz šim. Ne jau viņš Tevi pametīs,ja sāksi kādu stundu ilgāk pavadīt lasot , rakstot,ja vien nebūs totāls auns...un dzīvojot kopā, esot diendienā varbūt viņam nebūs vairs tik liela vēlme ,lai Tu visu laiku pakārto viņam un būs vnk labi,ka Tu tur blakus lasi..Protams,ka sākot dzīvot kopā sākumā uzmanība ,kopā pavadītais laiks ,čubināšanas būs ilgāks nekā,kad jau kādu laiku būsiet padzīvojuši kopā.
25 gadi tas vēl nav vecmeitas vecums:D

Manuprāt, attiecību jēga jau slēpjas tajā, ka pastāvīgi kopā ar konkrēto cilvēku jūties foršāk nekā vienatnē dzīvojot

Kormīt, zelta vārdi! Pie šāda paša secinājuma nonācām abi ar vīru, kad tikko sākām dzīvot kopā. Tikai tā sāls ir tajā, ka dažādiem cilvēkiem ir dažāds patikas līmenis pret dzīvi vienatnē. Ir cilvēki, kuriem nepatīk būt vieniem un ir tādi,kuriem tas tik ļoti nepatīk, ka ir gatavi dzīvot kopā ar jebkuru un diendienā paciest diskomfortu vai pat pazemojumus un vardarbību, lai tikai nebūtu vieni. Vienatnes mīļiem tādā ziņā ir labāk, jo viņi ir pasargāti no neapdomīgas mešanās neperspektīvās attiecībās vientulības dzīti. Savukārt tiem samērā retajiem ļaudīm, kuriem no sirds ir labi vieniem, ir arī labākas izredzes laimīgi nodzīvot visu padarīšanu, jo viņi nesēž un negaida princi/princesi, bet gan bauda dzīvi vienatnē un tad, kad satiek kādu, kas viņiem šķiet ļoti īpašs, bauda dzīvi divatā.

Ja tas autores čalis viņai būtu īstais ilgai un laimīgai dzīvei, tad viņš saprastu un piekristu šādam attiecību modelim, kur jūs dzīvojat atsevišķi un esat daudz vieni un tikai mazliet kopā. Bet diemžēl jau tas, ka vīrietis ir lielisks un pat tas, ka tev pret viņu ir jūtas, viņu nepadara par "īsto dzīves partneri". Īstais partneris dzīvei ir tāds, kuram ir īpašību kopums, kas ļaus dzīvi nodzīvot kopā pēc iespējas harmoniskāk un laimīgāk.

Jebkurā gadījumā, pat vislielākam vientulības mīlim var uznākt mirklis, kad sajutīsies vientuļš un attiecībās esošajam būs brīži, kad kopdzīve neliksies nekāds rožu dārzs, ka traucēs tas otrs cilvēks.
Tas normāli.

Tikai atšķirība tāda, ka, ja vientuļais pasūdzēsies par savu vientulību, visi mētāsies ar pamācībām-atrodi vīrieti/sievieti, visa vaina, ka esi viens/viena, tas nav normāli. Ja pasūdzēsies, ka slikti ar otru, teiks, ka attiecībās esot ar daudz ko jāsamierinās, tās jākopj, par tām jācīnās utt.
Man, piemēram, pie vienas vietas, ne prātā nenāk par kaut ko cīnīties, ja ir, tad ir, ja nav, tad nav. Ja ar cilvēku esot kopā jūtos sliktāk kā viena, uzskatu, ka attiecības jābeidz vai tām jāpāriet savādākā formā, piem, retāka tikšanās. Varu būt viena ilgstoši un nejutusties slikti.

Izskatās, ka Tu jau savu izvēli esi izdarījusi.
Kopdzīve ar vīrieti nav piemērota visām sievietēm. Ja vecmeitas dzīve Tevi apmierina, tad paliec par vecmeitu. Dari to, kas Tevi padara laimīgu, jo pielāgoties citiem, kamēr pati jūties nospiesta, nav nekādas jēgas.
Un nav jāvadās pēc stereotipiem. Ja vēlēsies, apprecēties varēsi arī pēc 10, 20 gadiem. Neko nebūsi nokavējusi. Varbūt pēc gadiem Tavas domas par vecmeitas dzīvi būs mainījušās, vēlēsies ģimeni, bērnus. ;)

Dēl tā ka pazīst tikai viena veida cilvēkus arī rodas šādi aprobežoti uzskati. Es gan tādus zinu.

Kāds ir Tavs noslēpums? Kā Tu zini, kurš cilvēks ir laimīgs, un kurš nē, un vai šo metodi var izmantot depresijas slimnieku idintificēšanā? Jo visas pasaules psihologi, psihiatri un vispār jebkādi izglītoti zinātnieki apgalvo, ka iejusties otra āda un just, ko otrs jūt, vēl nav gluži iespējams.

Cormeum- Nevisiem vienatne nomāks ar laiku. Un ir aprobežoti domāt ka vienmer pie gribesanas but vienam esot attiecibas ir vainigas attiecibas. Gruti saprast ka ir cilveki kuri visu muzu var justies labi bez tam attiecibam? Tadu isteniba pat ir loti daudz un es nesaubos ka tu ari vismaz paris tadus zini

Hm.. nu lai spļautu ārā tādus apgalvojumus, Tev pašam tie jāizteiz uz nāves gultas, kad visa dzīve būs nodzīvota un varēsi tāda veida pērles bārstīt. Visādi citādi - viedoklis vienmēr var mainīties, cik nelokāmi Tev tas nešķistu uz kādu dzīves posmu. Bet zinu, zinu, Tu atradīsi 101 argumentu. Vari pataupīt - nelasīšu.

Un autorei.. Tev jādara tikai tā, kā vēlies tikai Tu.. Ja patiesi vēlies būt viena, tad esi! Iespējams, ka pēc pāris gadiem pārdomāsi un gribēsi ģimeni, tad arī viss nokārtosies. Ir grūti atrast to līdzsvaru, jo bieži vien mūs ietekmē sabiedrība, sveši uzskati un domas, ja esi pietiekami stipra, lai cīnītos par sevi un savām vēlmēm - uz priekšu!

Man arī patīk būt vienatnē, tāpēc man blakus arī ir cilvēks, kurš ir vienpatis, pluss, jā - darbaholiķis (labā nozīmē). Nevarētu būt kopā ar cilvēku, kuram nepieciešams vislaik čupoties un nedalīta uzmanība.

Ar Pozitīvo nav jēgas diskutēt, jaunības maksimālisms augstākajā pakāpē, domā, ka tikai viņa viedoklis ir 100% pareizais un īstais :D

Autore, atrodi sev jūrnieku. :)

Pievienojos pulciņam - esmu vienpate, man vajag savu personīgo telpu - savām domām, idejām, ar to komuniāciju, kas man ir darbā, pārsvarā man arī pietiek. Pluss, kas man liekas šādiem cilvēkiem kā es - viņi mazāk uztarucas, ko domā citi un viņiem ir savs viedoklis. Taču man jau no rudens ir vīrs, kas piepilda manu mazo egoistisko lauciņu un saprot visus manu stiķus pabūt vienai.

Tu saki, ka esi saderinājusies. Vai iepriekš jau biji runājusi ar savu topošo vīru par šo savu rakstura īpašību? Varbūt tas Tev tikai tāds periods, kas pāries. Katrā ziņā, domāju, ka ja viss ir labi, vajag nedaudz savu egoismu pavērot un nogaidīt. Ja mīl, tad Tavs vīrietis sapratīs. Pagaidi ar šķiršanos.

Autore, atrodi sev jūrnieku.

++ vai kādu pietiekami tuvās ārzemēs, lai bez problēmām apciemotu, bet pietiekami tālās, lai ne katru nedēļas nogali :)
katrā ziņā, jādzīvo kā jūties labi, ja savu būtību lauzīsi, tas labi nebeigsies.

Autore, atrodi sev jūrnieku.

Vai tālbraucēju, pilotu.. Bet protams, šim ieteikumam nav reāla pamatojuma, jo atrast tā var, bet jūtas, jūtas.. Cik saprotu, autore mīl savu vīrieti un uzskata to par ideālu, bet pat ar visu to, nevar.. Domāju, cits vīrietis nav risinājums, kā arī ieteikumi, ka redz, ar īsto cilvēku būtu citādāk.. Iespējams, būtu, bet tikpat iespējams, ka nē

Kur es kādreiz esmu teicis ka mans viedoklis ir vienīgais pareizais? Nekad to neesmu teicis. Vienkarsi man riebjas aprobezoti uzskati un cilveki. Pacik es pazistu dazadus cilvekus es zinu ka var dazadi- But gan laimigi attiecibad gan laimigi ilgi dzivojot bez tam. Tadel es ari uzrakstiju ka ir mulkigi uzskatit ka cilveks ilglaicigi dzivojot nevar but laimigs viens. Jo cilveki ir dazadi! Kads varbut nebus, bet kads tikai ta jutis laimi.

Es arī negribu bērnus, bet taisos nākotnē precēties. Precēšanās nenozīmē bērnus.
Ko tu dari, kad viņš strādā?
Vai arī, vari nodarboties ar savām lietām brīvdienās. Ja tu viņu tiešām mīli, tad tev nebūs žēl pavadītā laika ar viņu kopā.

Man ir tieši tāpat. Šķiet, būtu daudz kopīgu tēmu, kuru pārrunāt ar diskusijas autori.
Arī esmu 25 gadus veca, man ļoti svarīga ir sajūta, ka varu darīt ko gribu. Iet gulēt cikos gribu, iet ārā kad gribu un kur gribu, rakstīt kaut diennakti no vietas, neraizējoties par to, ka vajadzētu savu uzmanību veltīt vēl kādam citam cilvēkam. Nereti saka, ka tad, kad atnāks lielā mīlestība, domas mainīsies, taču manā gadījumā tā nenotiek. Esmu dzīvojusi kopā ar vīrieti, ir bijusi mīlestība, kuras dēļ biju gatava kalnus gāzt, taču, par spīti spēcīgajām jūtām, pati biju tā, kura visu izbeidza, jo nespēju ilgtermiņā izturēt kopdzīvi, jutu, ka attiecībās smoku, nevarēdama gūt to brīvības un neatkarības daļu, kura man pieder, kad esmu viena. Nekad neesmu sapņojusi par kāzām, bērnus negribu un ar katru gadu aizvien vairāk saprotu, ka man tie patiešām nebūs. Nereti cilvēki vārdu "vecmeita" lieto kā sinonīmu vārdiem "vientulība", "skumjas" utt., taču manā gadījumā ir tieši otrādi - kad esmu viena, jūtos ļoti laimīga un piepildīta, ne uz mirkli nejūtot vientulību vai skumjas. Vienatne un tā daļa brīvības, kuru gūstu ikdienā, dod spēku. Esmu cilvēks, kurš nespēj ilgi noturēt sevi vienā vietā. Šķiet, kamēr veselība, vecums un finanses atļaus, būšu mūžīgais ceļotājs, kurš vienā vietā izturēs pāris gadus un tad atkal jutīs vajadzību doties uz citu pasaules malu. Šķiet, manā gadījumā vienīgās ideālās attiecības būtu ar kādu tikpat dullu individuālistu, kurš arī neiespringst uz nopietnām attiecībām, tikai bauda dzīvi visā tās krāšņumā.
Ja runā konkrēti par autores gadījumu, uzskatu, ka nevajag precēties. Ja jūti, ka nav iekšā tā sajūta, ka vēlies to visu pa visiem 100%, nevajag lauzt sevi. Un galvenais - neiespringt uz citu cilvēku viedokli, kuri varbūt apgalvos, ka ģimene ir vajadzīga, attiecības arī un vecmeitas dzīve nekam neder! Domā tikai par sevi, savām jūtām, emocijām un vajadzībām. Galu galā - dzīve ir tikai viena, vajag to nodzīvot tā, lai būtu harmonijā ar sevi, neatkarīgi no tā vai esi kopā ar kādu vai viena. :)

Man nekas, izņemot neatkarību, nesanāk. Jāmet visas tās muļķības malā un viss jāvelta sev un karjerai. Kad apniks, tad redzēs, kas būs.

Ja viņš tevi mīl, tad viņam tev vajadzētu dot tādu brīvību, lai tu justos labi. Un otrādi, ja tu viņu mīli, tad tu liksi viņam justies mīlētam. Abi pavirzīsiet malā savu egoismu, lai otram būtu labi. Mīlestībā cilvēks saņem brīvību. Tā ir vēl plašāka par to, ka esi viens pats. Vismaz man tā ir. Un es arī esmu vienpate, kas negribēja saistības un attiecības beidzu, jo nejutos labi, kur nu vēl tolaik ieminēties par bērniem, laulībām, brrr. Tā bija līdz satiku tagadējo mīļoto - un gribu būut viņam gan sieva, gan viņa bērnu māte.

Manuprāt, attiecību jēga jau slēpjas tajā, ka pastāvīgi kopā ar konkrēto cilvēku jūties foršāk nekā vienatnē dzīvojot

šis reāli liek aizdomāties :-D