kā lai saņemas apprecēties otro reizi

Manuprāt, uzvārda nemainīšana ir normāla prakse cilvēkiem, kas ar savu uzvārdu ir atpazīstamāki sabiedrībā :) Nereti arī rodas kā kompromisa variants dubultais uzv. caur strīpiņu :)

Mīļotā dēļ jau var saņemties un sarīkot plašāku pasākumu.. galu galā kāzas ir priecīgs notikums :)

Te jau nevar salīdzināt tēva uzvārda maiņu pret vīra, kad ir iepriekšējā vīra uzvārds. Padomājat, ja jūsu vīrs jau būtu bijis precējies, viņam būtu sievas uzvārds un viņš negribētu to mainīt, jums tas patiktu?

Taču visādi varianti pastāv... Cik tur tā darba, sakārtot visus uzvārdu jautājumus . Un kā kuram tas, ja reiz bildināja, tad noteikti būs diezgan lielas pārdomas čalim, ja atteiksi. Vai kaut vai vilcināsies ilgi :D Vīrietis negrib pieļaut kļūdu, un veidot dzīvi ar īsto sievieti, tā šķiet, bet Tu apdomas vadīta vnk dzīvo. Tu esi baigā zaudētāja, ja vispār par to jautājumi .. ;) dranķīga dzīvīte ja šādi jāprasa :D vienalga kādā labklājībā, bet mīlas lietām jāiet uz max :D

vīrietim nav strikts un nesaka, ka man jāmaina uzvārds, ļauj dubulto, un ir pat teicis, ka nav jau obligāti mainīt uzvārdu.
vienkārši man dzīvē bija licies, ja precas vienu reizi, tad uz mūžu, bet tomēr tā dzīvē nesanāca un precēties otru reizi es vilcinos. pirmās kāzas bija pirms 6 gadiem.
jā, man liekas, ka mani vecāki nesapratīs un teiks "atkal precās", man ir labas attiecības ar viņiem, bet mūsu tuvāko radu lokā vēl neviens nav laulājies divreiz. par bildinājumu neesmu pat mammai teikusi
skaidrs, ka tā ir tikai mana dzīve un nav uz citiem jāskatās, tomēr iekšēji ir tādas preturunīgas sajūtas

uzvārda lieta ir tikai tāds sīkums, vienkārši iekšējā sajūta ir tāda, ka it kā vajadzētu sakārtot attiecības un laulība ir svēta lieta, bet negribas lielu balli.

Vai šeit ir kāda, kas ir precējusies divreiz? kā atšķīrās ceremonijas?

Tev būtu jāpriecājas ka kāds Tevi ir iecerējis paciest ilgtermiņā ;) ja vēl velc tādu morālo bagāžu līdz.. nu i nah.. :D

jo katoļiem pieņemts, ka ja precies, tad vienreiz un uz "mūžu līdz nāve šķirs", un nāve ir vienīgais iemesls. Ja laulātais draugs nomirst, tad gan drīkst vēlreiz precēties baznīcā.

Zinu meiteni, kas ir laulājusies divas reizes baznīcā. Abas reizes katoļu baznīcā.

jā, man liekas, ka mani vecāki nesapratīs un teiks "atkal precās", man ir labas attiecības ar viņiem, bet mūsu tuvāko radu lokā vēl neviens nav laulājies divreiz.

Mūsu ģimenē arī ir tā noticis, nu, diemžēl tā gadās, ka otro reizi ir jāprecas. Citi laiki.

Zinu meiteni, kas ir laulājusies divas reizes baznīcā. Abas reizes katoļu baznīcā.

Un bijušais vīrs šai meitenei sveiks un vesels.

Mana draudzene apprecējās otro reizi (abas laulības bez baznīcas lietām), viņa ļoti gribēja otro reizi precēties :) jo pirmo reizi var teikt, ka jaunības dullumā apprecējās, bet tagadējo vīru ļoti mīl un tiešām gatava visu dzīvi kopā nodzīvot. Savu uzvārdu samainīja, bet bērniem atstāja iepriekšējā vīra uzvārdu. Tev būtu vairāk jāparokas sevī - kāpēc Tu negribi? Varbūt nav īstais? Ja ir, tad nevajadzētu būt problēmām :) ja gribētu vienreiz un uz mūžu precēties, tad būtu ilgāk turējusies pie iepriekšējā, bet tagad ja reiz tas ir beidzies - kāpēc, lai nemēģinātu realizēt šo vēlmi / sapni?

vienkārši man dzīvē bija licies, ja precas vienu reizi, tad uz mūžu, bet tomēr tā dzīvē nesanāca un precēties otru reizi es vilcinos. pirmās kāzas bija pirms 6 gadiem.

Laulības dzīves garumā prasa pacietību un centienus, darbu ar sevi, mēģinot uzlabot savas negatīvās īpašības ABIEM iesaistītajiem. Tas nenotiek pats no sevis. Ja sieva sūdzas,ka vīrs nav vairs romantisks, tas liek domāt ,vai viņa pati kādreiz ierosina romantiku, vai tikai gaida to no vīra. Ja viens no pāra tikai saņem un otrs dod, attiecības pārsvarā neizdodas mūža garumā.

par bildinājumu neesmu pat mammai teikusi
skaidrs, ka tā ir tikai mana dzīve un nav uz citiem jāskatās, tomēr iekšēji ir tādas preturunīgas sajūtas

Neizklausās, ka tu justos pārliecināta par attiecībām. Žēl vīrieša. Varbūt tiešām aizej pie psihologa, palīdzēs salikt visu pa plauktiņiem, saprast, ko tu patiešām vēlies. Jo šādi vilkt garumā ir nežēlīgi pret otro pusīti.

Kaut kā pārāk daudz to problēmu. Varbūt tiešām problēma ir kur citur?
Ja mīlētu to vīrieti, man būtu vienalga, kas un ko padomās. Un vecāki tikai vēlas, lai esi laimīga, un, ja tāda būsi, viņi ātrāk vai vēlāk sapratīs. Pietam, tieši tā - nav vairāk tie laiki, lai kāds šķībi skatīsies un padomās, ka redz kā, precas otro reizi. Drīzāk šķībi skatītos, ja jūs ilgstoši dzīvotu kopā, un vīrietis pat nedomātu precēties (t)

divu vīriešu uzvārdus caur svītriņu neņemtu, tad tikai savu(dzimto)+ vīra

kas visvairāk baida otrajās laulībās? radu attieksme? pati būtība, ka atkal ar vienu cilvēku jāsaistās?
kā beidzās pirmā laulība? vispār pašai ir vēlme visu atlikušo mūžu nest ex uzvārdu?

Es esmu bijis uz kāzām kur sieviete precējās otru reizi.
Jaāsaka, otrās bija daudz, daudz labākas, pieredze laikam.

Neesmu precējusies, bet īsti nesaprotu kam tur jāsaņemas...vai nu gribi precēt to otru cilvēku vai ne, ja jau situācija tiek noformulēta kā kaut kas tāds, kam baigi jāsaņemas, tad varbūt nevajag mocīties? :D izklausās, ka vaina nav tajā papīru kārtošanā un uzvārdu lietā... ok, es vēl saprastu, ja uzvārds būtu kaut kāds nepieņemams, kuru sev negribi, tāpēc meklē iemeslu neprecēties :D

vai Jūs pašas zinat kādu pāri, kas ir apprecējies un atstājis katrs savu uzvārdu?

Mana mamma un mans tētis - laulībā vēl joprojām. Bērniem mammas uzvārds.
Iemesls? - gribēja, lai visiem ir latviskais uzvārds, nevis tēta krieviskais. Un paldies dievam, ka tā.

zinu pāri, kur vīrs pārgāja sievas uzvārdā, jo sievai skaistāks. nekādu problēmu.

Esam katrs savā uzvārdā un laimīgi :-)

tagad ir jaunas attiecības, ir bildinājums, bet... negribas. uzvārds man un bērnam vienāds, tad būtu epopejas ar uzvārdiem, un negribas lai bērna uzvārds atšķirtos no mana.

uzvardu var nemainit, vai pielikty klat otru.


tacu ja neskrien pati uz zagsu bet smagi doma, labak neprecies.

Uzvārds jau nu tiešām ir pēdējā problēma :D
Man arī liekas, ka nevar būt tādas bailes no precībām. Ko padomās, kā paskatīsies - kāda starpība?
Zvani mammai un saki - esmu bildināta, mēs precēsimies!
Nu nevar būt, ka viņa tevi nolies ar Sū. un nepriecāsies par tavu laimi!

Vai šeit ir kāda, kas ir precējusies divreiz? kā atšķīrās ceremonijas?

Esmu precējusies divreiz un abas kāzas bija ļoti atšķirīgas :) Pirmās bija no sērijas "taupām uz visu, ko vien varam ietaupīt", laulības noslēdzām dzimtsrakstu nodaļā. Bija jauki un tā, bet tomēr ar laiku bija rūgtumiņš par dažādām lietām. Pēc šķiršanās no pirmā vīra (kas bija mana iniciatīva) salīdzinoši ātri sekoja bildinājums no otrā vīra, līdz ar to sanāca, ka pirmo laulību šķiršanu un nākamās kāzas šķīra apmēram 3 gadi.
Otrās kāzas - baznīcā un viss bija vienkārši TIK skaisti, superīgi, mīļi u.t.t., ka joprojām prieks.

Vai man bija grūti saņemties otrajām laulībām - nē un nē. Vispār nebija nekas uz ko "jāsaņemas", patiesībā bildinājumu gaidīju, jo zināju, ka vēlos būt ar šo vīrieti kopā bez variantiem.

Ar uzvārda maiņu - pēc šķiršanās nomainīju uz savu pirmslaulību uzvārdu un otrajās laulībās pieņēmu jaunā vīra uzvārdu, līdz ar to - man uzvārda maiņa sanāca oioioi, cik reizes :) Bija cilvēki, kas brīnījās u.t.t., bet visam bija savi būtiski iemesli - gan tam, kādēļ mainīju atpakaļ uz veco uzvērdu, gan tam, kādēļ pieņēmu jaunā vīra uzvārdu, nevis atstāju savu vai pieņēmu dubultuzvārdu.

Ja būtu iepriekšējā laulībā bijuši bērni, viņiem noteikti atstātu tēva uzvārdu (kuru bērni, ja nu ļoti gribētu, verētu pēc attiecīgā vecuma sasniegšanas nomainīt uz sev vēlamo), bet pati tik un tā pieņemtu jaunā vīra uzvārdu.