Vai tas ir tik svarīgi?

Atkarīgs - ar ko un par ko runā.

Man nepatīk ilgstoši skatīties kādam acīs, kad pati runāju, ik pa laikam novēršos, tāpat arī novēršos, ja man kādu laiku skatās acīs. Jūtos neērti, ja kāds skatās acīs visu laiku, bet tāpat arī ir dīvaini, ja neskatās vispār.

Personīgi es nespēju tikko iepazītam cilvēkam ilgi skatīties acīs, man ir neērti, it kā viņš urbtos manī ar skatienu :-D Bet ar savējiem ir pierasts :-) Tā nav nekāda neuzticība, vienkārši pieklājības un patikšanas jautājums.

Man vienkārši liekas,ka es pārāk daudz novēršos, vairāk skatos kaut kur apkārt, nekā uz sarunu biedru. Liekas, ka otrs cilvēks neuztver mani nopietni

Es kad runāju vienmer skatos acīs, man tā ir cieńas izradišana.
Protams neurbjos acis, bet ik pa laikam noversos un atkal skatos.
Man nepatik, kad civeki man neskatas acis jo skiet ka vins nav patiess.:-O

Man nepatik, kad civeki man neskatas acis jo skiet ka vins nav patiess.

Tā man arī citreiz liekas, tāpēc domāju vai tā ir problēma

Hmm, neesmu tam īsti pievērsusi uzmanību. Kad cilvēks ar mani runā, skatos acīs. Ne vienmēr tā sanāk, jo, piem., darbā sanāk darīt arī citas lietiņas paralēli, kad kāds runā ar mani, bet tas nenozīmē, ka viņā neklausos, pie pirmās iespējas, protams, paskatīšos acīs. Esmu tā pieradusi darīt. Kā arī pati skatos acīs, kad ar kādu runāju.

Es to ievēroju ja tā dara, bet es to uztveru lielākoties kā to ka cilvēks vienkārši jūtas neerti ja runa piemēram ir par svešiem cilvēkiem. Ja jau pazīstami cilvēki tā dara, tad reizēm tas izraisa tādu aizvainojuma sarunu it īpaši ja pati cenšos skatīties acīs. Ja vispār ir runa par naudām un ko tādu tad jau tāda sajūta rodaska cenšas apšmaukt utt.

Kermena valoda ir loti, loti svariga, tai skaita ,passaprotami, ir ari acu skatiens. Bet kermena valodu nav iespejams viltot un tu skatisies otam cilvekam acisi vai neskatisies tieshi tik cik smadzenes tev liks, un otrs cilveks tavus neverbalos signalus neapzinati uztvers. Acu skatiens gan nav vienigais neverbalais zests kam ir nozime, visia kermena valodai ir nozime.

Es personigi otra cilveka kermena acu skatienu neanalizeju, jo tas ir tikai viens no kermena valodas signaliem, neverbalie siganli ir jaanalize visi kopa ne tikai acu skatiens vai rokas spiediens.
Kopejo kermena valodu gan medzu nepieciesamibas gadijuma paanalizeet, kad man ir svarigi vai vienkarsi interesanti uzzinat vairak par to ko cilveks man ir pateicis. Turklat iespaidojot otra cilveka kermena valodu ir iespejams ar vinu manipulet, tapec kad man ir jasatiekas ar cilvekiem, kuri man nav ipasi draudzigi, es pati izvelos tiksanas vietu un atnaku atrak ienemt izdevigako vietu, ka ari minimalizeju savu kermena valodu, kas man ir visai aktiva.

Psihogoli iesaka, neskatities acis ilgak par 7 sekundem bez partraukuma, tad vismaz irki noversties, paskatities citur, un tad atkal.

Ir starpiba, skatities acis, vai blenzt. Tas var likt cilvekam likt justies neerti.
Ja neerti skatities acis, var izveleties kadu punktu, ka starp acim skatities

Es runājot daudz skatos acīs un daudz arī novēršos, jo nespēju ilgi skatīties tā acīs.
Manām acīm jokaina sajūta paliek, ka ilgi skatos otram acīs.
Tapēc šaudās acis.

Ir dažādi cilvēki, tā nav neuzticība utt.ka acīs neskatās.
Vnk.cilvēki dažādi.
Tapēc arī jāpēta kopā kā cilvēks uzvedas pie kad kaut ko kārto ar viņu atbildīgu.

Man nepatīk ja vispār neskatās acīs. Ik pa laikam novērsties ir ok. Man bija kolēģis, kurš nekad nevienam acīs neskatījās. Tikai garām. Tas man radīja riktīgi neērtu sajūtu. Bet nu tur laikam vaina nebija tajā, ka nevar uzticēties.

Vatsons

Nu šeit tieši runa bija par acu skatienu.:-)
Arī es pētu kermeńa valodu, it īpaši stāju vai pozu kurā cilvēks atrodas. Piemēram, ja ar mani runā kad rokas sakrustotas uz krūtīm uzreiz saprotu, ka cilvekam ši saruna nav īpaši patīkama un tās laikā noslēdzas sevī. Vai arī, ja visu laiku kaut ko knibinas tad uztraucas utt.:-D

Vēl atceros, ka par ķermeņu valodu, domāšanu ar ķermeni pāris gadus atpakaļ pdf formātā, dalīju cosmietēm, kurām interesēja ko jaunu uzzināt (Alans Pīzs), protams caur internetu.Pats ari ikdienā, gan arī izklaides vietās izmantoju, kā arī noteicoši nākas pielietot darbā, darba apstākļos, it īpaši nosakot visus mikro signālus un mīmikas ar vadītājiem! :P

Neskatos acīs gandrīz nekad un nevienam. Tas nenozīmē, ka neesmu patiesa. Tas tamdēļ, ka man ir visnotaļ milzīgi kompleksi par sevi.

Man ļoti nepatīk skatīties acīs cilvēkam, tas mani uzreiz izsit no domas. Bet, tā kā zinu šo uzskatu, ka neskatīties acīs skaitās nepieklājīgi vai ka melo utml., tad ļoti cenšos sarunas laikā piedomāt un piespiest sevi paskatīties acīs vismaz pāris reizes. Ja ir kaut kādas parastas ikdienišķas sarunas, tad tas izdodas salīdzinoši viegli. Bet, kolīdz jārunā kādas nopietnākas vai filozofiskākas tēmas, tā vairs nevaru paskatīties acīs, jo tas man traucē sakoncentrēties uz savu domu un apkopot savu sakāmo.

Paldies par viedokļiem! :-)